Ernsta Glika drosmīgais darbs

Tikai nedaudzi, kuri šodien lasa Bībeli latviešu valodā, apzinās to nopelnu, kurš pienākas septiņpadsmitā gadsimta mācītājam, misionāram un tulkotājam Johanam Ernstam Glikam. Daudzkārt saukts par latviešu valodas tēvu un Latvijas reformatoru Ernsts Gliks ir sava veida Latvijas Mārtiņš Luters. Cauri draudzes pastāvēšanas vēsturei Dievam ir labpaticies lietot vīrus, kuri ir mainījuši vienas tautas vēsturi, atnesot tai Viņa Vārdu šo ļaužu valodā. Latviešu tautā tas ir bijis Ernsta Glika Bībeles tulkojums latviešu valodā no senebreju un sengrieķu valodām. Viņa darbs bija drosmīgs, viņa raksturs – netlaidīgs, viņa motivācija – mīlestība uz latviešu tautu un Dieva patiesību, un viņa mantojums – “Tā Svētā Grāmata”.

Ir pagājuši vairāk kā simts gadi kopš augustīniešu ordeņa vācu mūks Mārtiņš Luters pienagloja savas 95 tēzes pie Vitenbergas klostera baznīcas durvīm. Savā visdziļākajā būtība tā bija atgriešanās pie patiesības par Svētajiem Rakstiem, kā par vienīgo, pietiekamo, autoratīvo un nemainīgo dzīves un ticības normu – Sola Scriptura. Tas bija sauciens atgriezties pie Rakstiem to sākotnējās valodās, pārtulkot tos tautas valodā un ielikt to cilvēku rokās. Mārtiņš Luters uzsāka darbu pie Bībeles tulkošanas vācu – viņa ļaužu valodā. Arvien vairāk Bībeles tulkojumu tagad kļuva pieejami viņu dzimtajās valodās un reformācijas liesmu vairs neviens nespēja apdzēst.

Taču vēl joprojām bija kāda tauta, kurai nebija sava Bībeles tulkojuma. Un Dievs gatavoja kādu vīru, caur kuru reformācijas gaisma atspīdētu arī šajā tautā ar pirmo Bībeles tulkojumu latviešu valodā. Šis vīrs bija Johans Ernsts Gliks.

Johans Ernsts Gliks (Johann Ernst Glück) dzimis 1652. gada 10. novembrī Vetīnē – Saksijas Magdeburgas provincē. Dzimis mācītāju ģimenē – viņa tēvs Kristiāns Gliks kalpoja kā mācītājs Vetīnē un kā Deitlēbenas prāvests. Viņa vectēvs strādāja par grāmatiespiedēju Hamburgā. Pēc mājmācības viņš 11 gadu vecumā sāk apmeklēt Altenburgas katoļu ģimnāziju, kur pierāda sevi kā ļoti apķērīgu studentu.

Pēc studiju beigām 1673. gadā viņš pieņem sava mūža liktenīgo izvēli – nevis paliek Vācijā, lai zināmā vidē veidotu spožu garīgo karjeru, bet gan nolemj doties uz svešo un tālo zviedru Vidzemi, kur vietējie ļaudis runā nepazīstamā valodā. Gliks saņem no Dieva aicinājumu veikt Bībeles tulkojumu latviešu valodā no senajām valodām. Viņa sirdi satver ļoti stipra apziņa par Bībeles trūkumu latviešu valodā. Gluži tāpat, kā Mārtiņš Luters bija novērojis to tumsību, kuru bija radījusi viduslaiku katoļu baznīca, atturot Dieva Vārdu no Dieva ļaudīm viņu valodā, Gliks saprata, ka latviešu tautai ir nepieciešams pašiem savs Bībeles tulkojums. “Pirmais trūkums, kuru es šai zemē atnākdams, lai gan ar jaunekļa acīm, ieraudzīju, bija, ka latviešu baznīcai savas Bībeles nebija un ka tādēļ ar Dieva vārdiem latviešu valodā gauži bēdīgi izskatījās. .. Izstum sauli no pasaules un tev cits nekas neatliks, kā vēsa tumsība un akls bezdibenis.”

Būdams vācietis, viņš būtu varējis par pamatu savam tulkojumam izmantot Mārtiņa Lutera tulkojumu, taču Gliks vēlējās paveikt šo darbu pēc iespējas labāk un tāpēc nolēma tulkot no pamatvalodām – senebreju un grieķu. Saprazdams, ka viņa Bībeles valodu zināšanas nav pietiekamas, Gliks devās uz Hamburgu, kur studēja senebreju un sengrieķu valodu. Kādi uzskata, ka Bībeles grieķu valodu viņam Hamburgā mācīja latviešu mācītājs Jānis Reiters. Ja tas tā bija, tad Gliks iespējams izmantoja šo iespēju, lai papildinātu arī savas latviešu valodas zināšanas.

Johans Fišers, kas bija Zviedrijas karaļa ieceltais superintendents, centās panākt, lai Vidzemē būtu iespējams iegūt izglītību latviešu valodā, turklāt Rīgā viņam piederēja grāmatspiestuve. Tiek uzskatīts, ka visticamāk Gliks bija tas, kurš izteica Fišeram domu par Bībeles tulkošanu latviski, un Fišers saprata, ka, izdodams Bībeli, viņš varētu gan veicināt izglītību, gan arī labi nopelnīt. Fišers vērsās pie Zviedrijas karaļa Kārļa XI ar lūgumu atļaut Bībeles tulkošanu latviski, un karalis deva šādu atļauju, kā arī piekrita atvēlēt līdzekļus šim darbam.

Darbs pie jaunā Bībeles tulkojuma varēja sākties, un atdeve, ar kādu Gliks strādāja pie šī Bībeles tulkojuma bija apbrīnojama. “Astoņus gadus, strādājot dienu un nakti, izņemot, kad darbs bija jāpārtrauc citu amata darbu dēļ, un ar viena vienīga darbinieka, toreizējā studenta, tagadējā Lielvārdes mācītāja Vitena palīdzību.” Tikai astoņu gadu laikā Ernsts Gliks pārtulkoja Bībeli latviešu valodā. Salīdzinājumam – 1611. gada karaļa Jēkaba Bībeli angļu valodā septiņus gadus tulkoja 47 teologi. Gliks bija arī izcils vārdu meistars. Latviešu valodā tajā laikā nebija vārdu daudzu Bībeles terminu un jēdzienu izteikšanai. Viņš tekoši pārvaldīja latviešu valodu un darināja jaunus vārdus, kurus joprojām plaši lieto latviešu valodā. Par Glika ieviestiem tiek uzskatīti vārdi ”apliecināt”, ”darboties”, ”dzimtene”, ”priekšzīme” un ”sapulcēties”.

Vēl viena no Glika tulkojuma iezīmēm ir grieķu noteiktā artikula saglabāšana. Savā tulkojumā Gliks lieto latviešu norādāmos vietniekvārdus “tas” un “tā”, lai norādītu uz priekšmeta noteiktību (“Tad sacīja tā sieva uz to čūsku: Mēs ēdam no tiem augļiem dārzā”, “Tas Kungs”, “Viens gudrs dēls ir savam tēvam prieks”). Glika tulkojums kļuva par ārkārtīgi nozīmīgu sasniegumu latviešu literārās valodas attīstībā. Tas, ko Šekspīrs paveica angļu valodas attīstības labā, to Ernsts Gliks izdarīja ar latviešu valodu. Daudzējādā ziņā tieši Glika Bībeles tulkojums kļuva par pamatu, uz kura tika balstīta mūsdienu latviešu valoda.

1685. gadā tiek pabeigts darbs pie Jaunās Derības tulkošanas un 1689. gadā tiek pārtulkots viss Bībeles teksts latviešu valodā, kam tiek dots nosaukums: “Tā Svētā Grāmata jeb Dieva Svētais Vārds, kas priekš un pēc tā Kunga Jēzus Kristus svētās piedzimšanas no tiem svētiem Dieva cilvēkiem, praviešiem, evaņģēlistiem jeb priecas mācītājiem un apustuļiem uzrakstīts: Tām latviešu Dieva draudzībām par labu iztaisīta.” Mēs varam būt pateicīgi, ka mēs to varam saukt par “Bībeli”. Šajā Bībelē ir 2487 lappuses, un tā sver 4 kilogramus. Bībeles izdošana gan uz kādu laiku aizkavējās, taču 1694. gadā mērķis bija sasniegts un latviešu Bībeli tika atļauts izplatīt. Darbs, kuru Ernsts Gliks paveica bija apbrīnojams. Tas bija darbs, kuru bija uzdrošinājušies uzņemties tikai nedaudzi. Viņš pārtulkoja Svētos Rakstus valodā, kuru viņš nebija pratis un kļuva par vienu no tās pamatlicējiem. Tas bija darbs, kas padarīja latviešu tautu par Grāmatas tautu. Tagad ikviens zemnieks savā tīrumā spēja kļūt par Vārda studentu. Teodors Zeiferts par šo sasniegumu raksta: “Bībele ir vecās latviešu rakstniecības stūrakmens. Viņas saturs noteica tautas tālāko garīgo attīstību.” Ja Mārtiņš Luters aizsāka reformāciju Vācijā, tad Ernsts Gliks šo gaismu atnesa pie latviešu tautas.

Gliks arī stingri iestājās par izglītības darbu Vidzemē, izveidojot tautskolu tīklu. Dažkārt pat ar varu spiezdams vācu mācītājus apgūt latviešu valodu. 1683. gada 18. janvārī ar īpašu karalisko iecelšanas rakstu Gliks, “novērtējot viņa krietno dzīves gājumu”, kļūst par Alūksnes mācītāju. Nenogurstoši nesdams garīgu gaismu, viņš par to nesaņēma nekādu lielo pateicību un atbalstu no savu laikabiedru puses, taču Alūksnes draudze bija tā, kas deva viņam vieslielākos ienākumus, un Alūksnes mācītājmuiža bija trešā lielākā pēc Valmieras un Trikātas. Gliks savā autobiogrāfijā raksta: “Laikā, kad biju nodarbināts ar Bībeles tulkošanu, ar Dieva lēmumu mani aizsauca uz Alūksni. Alūksne bija pirmā vieta Vidzemē, kur ar Dieva žēlastību manas ierašanās pirmajā – 1683. – gadā trīs skolas reizē sāka darbību, kaut arī ar pārdrošu uzdrīkstēšanos. Augstais Dievs tomēr šo darbu svētīja, un jau 1684. un 1685. gadā varēju no manis apmācītiem skolaspuišiem dažus nosūtīt kā skolmeistarus uz citām vietām un nodot citu mācītāju rīcībā, kas arī pēc šī parauga sāka iekārtot skolas.” Vēlāk Gliks arī pieprasa, lai mācītājiem tiktu maksāta pienācīga alga un viņi prastu latviešu valodu.

Alūksnē Gliks nodzīvo deviņpadsmit gadus. Šajā laikā viņš arī apprec Alūksnes komendanta, zviedru ritmeistara Bernharda Reitera un viņa augstdzimušās sievas meitu Kristīni Emerentiju. Viņiem piedzimst četras meitas un divi dēli, kuru dzīves turpinājās Krievijā ‒ cara galmā un ārpus tā. Viņa audžumeita Marta vēlāk kļūst par Krievijas carieni Katrīnu I. Taču, sākoties Ziemeļu karam, Gliks ar ģimeni tiek sagūstīti un aizvesti uz Maskavu. 1699. gadā viņš rakstīja, ka ir sācis īstenot vēl vienu ieceri — pārtulkot Bībeli krievu valodā. Savukārt kādā vēstulē, kas datēta ar 1702. gadu, Gliks minēja, ka ir ķēries pie jauna latviešu Bībeles izdevuma sagatavošanas. Taču apstākļi vairs nebija labvēlīgi Bībeles tulkošanai un pēc ilgstoša miera atkal bija izcēlies karš starp lielvarām, un Latvija tika ierauta šo notikumu virpulī. Gliks nomira 1705. gadā Maskavā. Ikviens, kurš šodien lasa Bībeli latviešu valodā, bauda Ernsta Glika darba augļus.

Ernsts Gliks bija vīrs, Dieva sūtīts ar degsmi par Dieva Vārda patiesību. Vīrs, kurš bija gatavs atstāt savas tēva mājas, lai dotos misijā pie tautas, kuru viņš nepazina un valodas, kuru viņš neprata. Viņa darbs kļuva ar 17. gadsimta vienu no nozīmīgākajiem, ne tikai latviešu tautas, bet arī visas pasaules kontekstā. Viņš ticēja, ka “Viss raksts no Dieva iedots ir arī derīgs pie mācīšanas, pie pārliecināšanas, pie pamācīšanas iekš taisnības, lai tas Dieva cilvēks ir pilnīgs, uz ikvienu labu darbu pilnīgi sataisīts.”