“Bet tie pārtika tanī gadā no Kānaānas zemes augļiem.” — Jozuas 5:12
Izraēlas nogurdinošie klejojumi bija galā, un apsolītā atdusa bija sasniegta. Tur vairs nebija jādzīvo pārvietojamās teltīs, vairs nebija indīgu čūsku, niknu amalekiešu un gaudojošu tuksnešu. Viņi atnāca uz zemi, kurā piens un medus tek, un viņi ēda tās zemes labību. Varbūt šajā gadā, dārgais kristieti, šis var būt tavs gadījums vai mans. Priecīga ir mūsu cerība un, ja ticība ir aktīvi pielietota, tā nesīs neslēptu prieku. Būt ar Jēzu atdusā, kas ir priekšā Dieva ļaudīm ir patiešām priecīga cerība, un sagaidīt šo godību tik drīz ir divkārša svētlaime. Neticība nodreb pie Jordānas, kura vēl bango starp mums un labo zemi. Bet paliksim droši, zinot, ka mēs jau esam pieredzējuši vairāk slimību un nāves kā tā spēj mums dot. Atmetīsim visas bailes un priecāsimies ar varen lielu prieku, cerībā, ka šajā gadā mēs sāksim būt "kopā ar To Kungu vienumēr."
Daļa no debespulku draudzes šajā gadā paliks uz zemes, lai kalpotu savam Kungam. Ja šī loze kristu mums, nav iemesls domāt, ka Jaungada rakstuvieta vairs nebūtu patiesa. "Jo mēs, kas esam ticējuši, ieejam atdusā." Svētais Gars ir mūsu gaidāmā mantojuma ķīla; Viņš mums dod godību, kas aizsākusies uz zemes. Debesīs, viņi ir drošībā, un tāpat esam arī mēs paliekot Kristū Jēzū; tur viņi gūst uzvaru pār saviem ienaidniekiem, un arī mums ir uzvaras. Debesu gari bauda sadraudzību ar To Kungu, un arī šī lieta nav mums aizliegta; viņi atdusas Viņa mīlestībā, un arī mums ir pilnīgs miers ar Viņu; viņi dzied Viņam slavu, un arī mums ir iespēja viņu svētīt. Šajā gadā mēs novāksim debesu ražu uz zemes tīruma, kur ticība un cerība ir pārveidojusi tuksnesi līdzīgu Tā Kunga dārzam. Cilvēks ēda eņģeļu augļus senos laikos, kāpēc ne tagad? Ak, žēlastībai pārtikt no Jēzus, un tā ēst no Kānaānas zemes augļiem šajā gadā!
“Bet tie pārtika tanī gadā no Kānaānas zemes augļiem.” — Jozuas 5:12
Izraēlas nogurdinošie klejojumi bija galā, un apsolītā atdusa bija sasniegta. Tur vairs nebija jādzīvo pārvietojamās teltīs, vairs nebija indīgu čūsku, niknu amalekiešu un gaudojošu tuksnešu. Viņi atnāca uz zemi, kurā piens un medus tek, un viņi ēda tās zemes labību. Varbūt šajā gadā, dārgais kristieti, šis var būt tavs gadījums vai mans. Priecīga ir mūsu cerība un, ja ticība ir aktīvi pielietota, tā nesīs neslēptu prieku. Būt ar Jēzu atdusā, kas ir priekšā Dieva ļaudīm ir patiešām priecīga cerība, un sagaidīt šo godību tik drīz ir divkārša svētlaime. Neticība nodreb pie Jordānas, kura vēl bango starp mums un labo zemi. Bet paliksim droši, zinot, ka mēs jau esam pieredzējuši vairāk slimību un nāves kā tā spēj mums dot. Atmetīsim visas bailes un priecāsimies ar varen lielu prieku, cerībā, ka šajā gadā mēs sāksim būt "kopā ar To Kungu vienumēr."
Daļa no debespulku draudzes šajā gadā paliks uz zemes, lai kalpotu savam Kungam. Ja šī loze kristu mums, nav iemesls domāt, ka Jaungada rakstuvieta vairs nebūtu patiesa. "Jo mēs, kas esam ticējuši, ieejam atdusā." Svētais Gars ir mūsu gaidāmā mantojuma ķīla; Viņš mums dod godību, kas aizsākusies uz zemes. Debesīs, viņi ir drošībā, un tāpat esam arī mēs paliekot Kristū Jēzū; tur viņi gūst uzvaru pār saviem ienaidniekiem, un arī mums ir uzvaras. Debesu gari bauda sadraudzību ar To Kungu, un arī šī lieta nav mums aizliegta; viņi atdusas Viņa mīlestībā, un arī mums ir pilnīgs miers ar Viņu; viņi dzied Viņam slavu, un arī mums ir iespēja viņu svētīt. Šajā gadā mēs novāksim debesu ražu uz zemes tīruma, kur ticība un cerība ir pārveidojusi tuksnesi līdzīgu Tā Kunga dārzam. Cilvēks ēda eņģeļu augļus senos laikos, kāpēc ne tagad? Ak, žēlastībai pārtikt no Jēzus, un tā ēst no Kānaānas zemes augļiem šajā gadā!