Grēcinieki dusmīga Dieva rokās

Turpinot aplūkot baznīcas vēsturē vareni lietotus Dieva vīrus, šoreiz aplūkosim vienu no kristīgas draudzes izcilākajiem domātājiem un teologiem Džonatanu Edvardsu. Viens no astoņpadsmitā gadsimta pirmās lielās atmodas vadītājiem, Džonatans Edvards bija mācītājs ar sirdi, kas mīlēja Dieva godību pāri par visām lietām. Viņa svētruna “Grēcinieki dusmīga Dieva rokās” ir viena no nozīmīgākajām svētrunām draudzes vēsturē. Lai arī tās nosaukums kādiem var šķist pretrunīgs, šī svētruna izceļ Dieva žēlastību un piedošanu tiem, kuri Kristū Jēzū ir izrauti no tā soda, ko tie bija pelnījuši. Edvards nevēlējās, lai kādam nāktos piedzīvot tās mūžīgās ciešanas, par kurām viņš lasīja Dieva Vārdā, un viņš sludināja šo svētrunu raudot un saucot grēciniekus bēgt no Dieva nākamās dusmības. Vairākas reizes viņš tika pārtraukts, cilvēkiem jautājot: “Ko man būs darīt, lai es tiktu glābts?” Kad svētruna bija galā, baznīcā bija dzirdami saucieni un vaimanas, cilvēkiem pieķeroties pie baznīcas stabiem, baidoties, ka viņi tūliņ varētu noslīdēt ellē. Pieci simti cilvēku tika izglābti tajā dienā. Svētrunas nosaukums nāk no vēstules Ebrejiem 10:30-31: “Jo mēs pazīstam To, kas ir sacījis: Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, un atkal: Tas Kungs tiesās Savu tautu. - Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokā!” Džonatans Edvards sludināja šo svētrunu 1741. gada 8. jūlijā savā draudzē Enfīldā.

5. Mozus 32:35: “Viņu kāja slīdēs; jo tuvu klāt ir viņu posta diena, un tas, kam jānāk, steigšus tuvojas.” Šajā pantā ir saturēta Dieva atriebība pret bezdievīgajiem un neticīgajiem izraēliešiem, kuri bija Dieva tauta un dzīvoja zem Dieva žēlastības, bet, neskatoties uz Dieva brīnumu darbiem viņu vidū, izvēlējās dzīvot bez Dieva padoma un zināšanām par Viņu. Dzīvojot zem visas debesu gādības, tie nesa rūgtus un nāvējošus augļus, kā ir teikts divos iepriekšējos pantos. Rakstu vieta, kuru esmu izvēlējies – viņu kāja slīdēs – šķiet pieņemam sekojošās lietas, attiecība uz to sodu un pazušanu, par ko šie bezdievīgie izraēlieši zināja.

To, ka viņi vienmēr bija zinājuši par postu tādā pašā veidā, kā kāds, kurš staigā vai atrodas uz slidena ceļa, apzinās kritienu. Tas ir pieņemts no tā veida, kādā posts nāk pie viņiem, esot aprakstīts, kā viņu kāju slīdēšana. Tas pats ir pateikts 73. psalmā: “Tiešām, Tu viņus nostati uz slidena ceļa un liec viņiem gāzties, ka viņi iet postā.”

Tas norāda uz to, ka viņi vienmēr apzinājās pēkšņu un negaidītu postu. Gluži tāpat, kā tas, kurš staigā pa slidenu ceļu jebkurā brīdī ir spējīgs krist, un, kad tas krīt, viņš krīt uzreiz bez brīdinājuma. “Cik pēkšņi viņi tiek iznīcināti, aizrauti projām un izbailēs dabū galu!” (Psalms 73:19).

Tas norāda arī uz to, ka tie ir spējīgi krist paši no sevis, neviena cita rokai tos neaiztiekot; gluži tāpat kā tam, kurš staigā pa slidenu ceļu nav vajadzīgs nekas vairāk par viņa paša svaru, lai tas kristu.

Mēs uzzinam arī to, ka iemesls kādēļ tie vēl nav krituši un nekrīt šajā brīdī ir vienīgi tādēļ, ka Dieva noliktais laiks vēl nav pienācis. Mēs lasām, ka viņu kāja slīdēs noteiktajā laikā. Tad tie tiks atstāti krist, sava svara nospiesti. Dievs vairs neuzturēs viņus šajās slidenajās vietās, bet atļaus tiem krist, vienā brīdī, tie kritīs postā. Gluži tāpat kā tas, kurš stāv uz slidena lejupceļa, uz bedres malas, viņš nevar nostāvēt viens, viņš krīt tiklīdz kā tiek palaists vaļā un aiziet postā.

Novērojums no šiem vārdiem, ko es lieku priekšā ir šāds – “Nav nekas, kas attur bezdievīgus ļaudis jebkurā brīdī no elles, kā vienīgi Dieva labvēlība.” Ar Dieva labvēlību es domāju viņa suverēno, brīvprātīgo gribu, ko neierobežo nekāds pienākums un nekavē nekādas grūtības, tādā pašā veidā, ja Dieva griba būtu biezdievju pasargāšana. Patiesība par šo novērojumu atklājas sekojošajās domās.

Dievam netrūkst varas, lai jebkurā brīdī iemestu bezdievīgos ellē. Spēks pazūd no cilvēka rokām, kad pieceļas Dievs. Pat stiprākajiem nav spēka Viņam pretoties, kā arī neviens nespēj glābt no Viņa rokām. Ne tikai Viņš ir spējīgs iemest bezdievīgos ellē, bet Viņš to spēj ļoti viegli. Dažreiz pasaulīgs ķēniņš sastopas ar lielām grūtībām, lai pakļautu dumpinieku, kurš ir atradis veidus, lai nocietinātu sevi, un ir atradis sev lielu pulku sekotāju. Bet tā tas nav ar Dievu. Nav cietokšņu, kas spētu pasargāt no Dieva spēka. Kaut arī roka sadotos rokā un lieli Dieva ienaidnieku pūļi nāktu kopā un apvienotos, tie viegli tiek salauzti gabalos. Tie ir kā lielas pelavu čupas viesuļvētras priekšā; vai kā daudz sausa siena priekš aprijošām uguns liesmām. Mums ir viegli uzkāpt un samīdīt ar kājām tārpu, kas lien pa zemi; tikpat viegli mums ir pārgriezt tievu diegu, uz kā kaut kas turās: tikpat viegli ir Dievam, kad Viņam patīk, nomest savus ienaidniekus ellē. Kas esam mēs, ka domājam pastāvēt Viņa priekšā, pēc kura rājiena zeme trīc, un kura priekšā akmeņi tiek nosviesti zemē?

Tie ir pelnījuši tikt nomesti ellē; lai dievišķā taisnība nestāvētu ceļā, tā nenes nekādas apsūdzības pret Dieva gribu tos iznīcināt jebkurā brīdī ar savu spēku. Jā, tieši pretēji, taisnība sauc skaļā balsī pēc mūžīga soda par to grēkiem. Dievišķā taisnība saka par koku, kas nes Sodomas vīna augļus: “Nocērt to! Ko tas velti izsūc zemi!” (Lūkas 13:7). Dievišķās taisnības zobens ikkatru brīdi tiek vicināts virs viņu galvām, un vienīgi Dieva nepelnītā žēlastība un Viņa labā griba ir tā, kas to attur.

Tie jau stāv zem elles pazudināšanas tiesas sprieduma. Ne tikai tie taisnīgi ir pelnījuši tikt nomesti tur lejā, bet Dieva bauslības spriedums, Viņa mūžīgais un nemainīgais taisnības likums, kuru Dievs ir nolicis starp Sevi un cilvēkiem, ir izgājis un stāv pret viņiem; tā, ka tie ir jau nolemti ellei. “Kas netic, ir jau spriedumu dabūjis.” (Jāņa 3:18). Tā, ka katrs neglābts cilvēks pamatoti pieder ellei; tā ir viņa vieta; no turienes viņš nāk un tai vietai viņš ir piesaistīts; tā ir vieta, kuru Dieva taisnība, Viņa Vārds un nemainīgās bauslības spriedums viņam ir piešķīris.

Tie tagad ir tās pašas Dieva dusmības saņēmēji, kas tiek izpausta elles ciešanās. Un iemesls kādēļ tie jebkurā brīdī nenoiet ellē nav tādēļ, ka Dievs, kura varā tie atrodas, nav ļoti dusmīgs ar viņiem; tāpat kā Viņš ir ar citiem nožēlojamiem radījumiem, kuri tagad atrodas elles ciešanās, kuri tur sajūt un nes Viņa dusmu karstumu. Jā, Dievs ir dusmīgs uz daudz lielāku skaitu, kā tagad atrodas uz zemes; bez šaubām, ar daudziem šajā sapulcē, kuri šajā brīdī ir atviegloti, viņa dusmas ir lielākas, kā par tiem, kuri atrodas elles liesmās. Tāpēc tas nav tādēļ, ka Dievs nezin par viņu bezdievību vai to neienīst, ka viņš neatlaiž savu roku un nenogriež tos no dzīvības. Dievs nepavisam nav tāds pats kā viņi, kaut arī tie Viņu tādu iedomātos. Dieva dusmība deg pret viņiem, viņu posts nesnauž; viņu bedre ir sagatavota, uguns ir iedegta, krāsns ir karsta, gatava tos aprīt; tās liesmas plosās un kvēl. Mirdzošais zobens ir uzasināts un tiek turēts virs viņu galvām, un elles bedre ir atvērusi savu muti zem viņu kājām.

Vels stāvs gatavībā uzkrist tiem un tos sagūstīt kā savus, tajā brīdī, kad Dievs to viņam atļaus. Tie pieder viņam; to dvēseles ir viņa īpašumā un varā. Raksti runā par tiem kā viņa labumiem. Ļaunie gari vēro tos; viņi vienmēr atrodas tiem pa labo roku; viņi ir kā izsalkuši lauvas, kuri gaida uz savu laupījumu, bet uz doto brīdi tiek atturēti. Ja Dievs atrautu savu roku, ar kuru tie tiek uzturēti, tie uzreiz atdotu savu nabaga dvēseli. Tā vecā čūska ir atvērusi savu muti, lai tos aprītu; elle ir plaši atvērta, lai tos uzņemtu; un, ja Dievs to atļautu, tie tiktu ātri aprīti un pazudināti.

Jau tagad bezdievīgo dvēselēs atrodas tie elles principi, kas tajos valda, un jau šajā brīdī uzliesmotu ar elles uguni, ja Dievs to neatturētu. Katrā miesīgajā cilvēkā ir ielikts pamats elles ciešanām. Šie principi, kas jau tagad valda viņos un pār viņiem ir pašas elles liesmas sēkla. Tie darbojas viņos ar lielu un nevaldāmu spēku, un, ja Dievs neatturētu savu roku, tie tūdaļ izlaustos un uzliesmotu saskaņā ar viņu samaitātību un to pašu ienaidu, kas atrodas pazudušo dvēselēs, un aizsāktu tās pašas mocības, kas viņos. Bezdievju dvēseles Rakstos ir pielīdzinātas saviļņotai jūrai, Jesajas 57:20. Šajā brīdī, Dievs ar savu spēku attur viņu samaitātību, tāpat kā viņš attur saviļņotas jūras viļņus, sakot: “Līdz šai vietai tu plūdīsi, bet ne tālāk.” Bet, ja Dievs atrautu savu atturošo spēku, tā uzreiz aizplūstu tālāk. Grēks ir dvēseles posts un bojāeja; tas ir postošs pēc savas dabas; ja Dievs atstātu to bez ierobežojuma, dvēselei nebūtu nekas cits vajadzīgs, lai padarītu to nožēlojamu. Cilvēka sirds samaitātība ir neizmērojama savā niknumā; un kamēr ļauni cilvēki šeit dzīvo, tie ir kā iesprostota uguns, kuru Dievs ierobežo, ja tā tiktu palaista vaļā, tā aizdedzinātu pašu dabu; un sirdij tagad esot grēka krātuvei, ja grēks netiktu ierobežots, tas vienā mirklī pārvērstu dvēseli ugunīgā krāsnī vai sēra uguns jūrā.

Tikai tāpēc, ka šajā brīdī tas neredz vai nepiedzīvo nāvi, nenes bezdievjiem nekādu drošību. Tas nenes bezdievim nekādu drošību, ka viņam šajā brīdī ir laba veselība, un, ka viņš šajā brīdī neredz veidu, kā viņš no šīs pasaules varētu aiziet, un, ka viņa dzīvē nav acīmredzamu briesmu. No pieredzes mēs zinām, ka tas nav pierādījums tam, ka viņš neatrodas uz mūžības sliekšņa, un, ka nākošais solis nebūs sperts citā pasaulē. Neparedzētie un neiedomājamie veidi, kādos cilvēki pēkšņi aiziet no šīs pasaules, ir daudz un neparedzami. Neglābti cilvēki staigā pāri elles bedrei uz puvuša paklāja, un šajā paklājā ir neskaitāmas un neredzamas vietas, kas ir tik plānas, ka tās nespēs noturēt viņu svaru. Nāves bultas lido tiem garām gaišā dienas laikā, viņiem tās nerezot; visasākā redze nespēj tās saskatīt. Dievam ir tik daudz neskaitāmu veidu, kā paņemt bezdievjus prom no šīs pasaules un aizsūtīt tos uz elli, ka izskatītos, ka viņam trūktu kāda brīnuma, vai viņam būtu jādara kaut kas pārdabisks, lai iznīcinātu kādu ļaundari jebkurā laikā. Tādēļ, ka visi tie veidi, kādos grēcinieki var aiziet no šīs pasaules, ir tik ļoti Dieva rokās un vispārēji un pilnīgi pakļauti viņa varai un nodomam, nenozīmē, ka tas ir mazāk atkarīgs no Dieva gribas, vai grēcinieki jebkurā brīdī nonāks ellē, kā tad, ja šie līdzekļi nekad netiktu likti izmantoti.

Miesīgo cilvēku gudrība un rūpēs, lai pasargātu un uzturētu savas dzīvības, vai rūpes par citu dzīvību, nenes viņiem nevienā brīdī nekādu drošību. Par šo liecina arī dievišķā gadība un dzīves pieredze. Cilvēku pašu gudrība nespēj pasargāt viņus no nāves; ja tas tā būtu, mēs redzētu kādu atšķirību starp šīs pasaules gudrajiem un citiem, viņu varbūtībā nonākt neparedzētā nāvē. Bet kā ir patiesībā? “Ak, jā, gudrais taču nomirst tāpat kā nepraša!” (Sal. Māc 2:16).

Visi ļaundaru centieni un izgudrojumi, kurus tie lieto, lai izbēgtu no elles, kamēr viņi turpina atraidīt Kristu un palikt savā netaisnībā, nepasargā viņus no elles nevienā brīdī. Gandrīz ikviens bezdievis, kurš izdzird par elli, glaimo sevi, ka viņš no tās izmuks; viņš paļaujas uz sevi, lai tiktu pasargāts; viņš lielās ar to, ko viņš ir sasniedzis, ar to, ko viņš dara tagad vai gatavojas darīt rīt. Katrs viens plāno savā prātā, kā viņš izbēgs no pazušanas un glaimo sevi par saviem izgudrojumiem, un, ka tie viņu nepievils. Viņi gan dzird, ka tikai daži tiks izglābti, un, ka lielākā daļa, kuri ir miruši pirms tam, ir nonākuši ellē; bet ikviens iedomājas, ka viņš ir labāk izplānojis, kā viņš no turienes izbēgs kā tie, kuri ir bijuši pirms viņa. Viņš negaida, ka nokļūs tajā moku vietā; viņš saka sev, ka viņš plāno labāk par sevi parūpēties, lai tur nenonāktu.

Bet muļķīgie cilvēka bērni nožēlojami māna sevi par savu pašu plāniem un paļāvību uz savu spēku un gudrību, kas ir nekas vairāk kā tukša ēna. Lielākā daļa no tiem, kuri ir dzīvojuši pirms tam un zem tās pašas Dieva žēlastības, ir aizgājuši uz elli. Un tas nebija tādēļ, ka tie nebija tikpat gudri kā tie, kuri dzīvo šodien, tas nebija tādēļ, ka tie nebija izdomājuši kā no turienes izbēgt. Ja mēs varētu viņiem šodien pajautāt, vai viņi bija gaidījuši nokļūt tādās mokās, kad vēl dzīvoja un par to dzirdēja, mēs bez šaubām dzirdētu, vienu pēc otra sakām: “Nē, es nekad neplānoju šeit nonākt. Es savā prātā biju izdomājis savādāk. Es domāju, ka spēšu par sevi labi parūpēties. Es biju izdomājis savu plānu. Bet tas man uzkrita negaidot. Es to nevienā brīdī negaidīju. Tas atnāca kā zaglis, nāve pārspēja mani gudrībā. Dieva dusmība atnāca pārāk ātri. Ak, mana nolādētā muļķība! Es glaimoju sevi. Ar tukšiem sapņiem es domāju, ko darīšu tālāk. Un, kad es teicu, miers un drošība, tad pēkšņi mani piemeklēja posts.”

Dievs nav uzlicis sev nekādu pienākumu, apsolot atturēt uz brīdi kādu miesīgu cilvēku no elles. Dievs pavisam noteikti nav devis nekādus apsolījumus par mūžīgo dzīvību vai par glābšanu no mūžīgas nāves, kā vien tos, kas ir saturēti žēlastības derībā un tos, kuri ir doti Kristū, kurā visi apsolījumi ir jā un āmen. Bet viņiem nav nekādas intereses par žēlastības derības apsolījumiem, kuri nav šīs derības bērni, kuri netic nevienam no šiem apsolījumiem, un kuriem nav nekādas intereses par šīs derības Starpnieku.

Tāpēc vienalga ko tie ir iedomājušies vai iztēlojušies par šiem apsolījumiem, ir ļoti skaidrs, ka jebkādi centieni, kurus miesiskais cilvēks dara, jebkādas lūgšanas, kuras tas lūdz, kamēr viņš netic Kristum, Dievam nav nekāda pienākuma atturēt viņu no mūžīgas pazudināšanas.

Tāpēc miesiskie cilvēki tiek uzturēti virs elles bedres ar Dieva roku. Viņi ir taisnīgi pelnījuši šo ugunīgo bedri, un jau ir uz to notiesāti. Dievs ir ticis briesmīgi izaicināts un Viņa dusmas pret tiem ir tikpat lielas, kā pret tiem, kas jau izcieš viņa dusmu karstumu ellē. Viņi nav izdarījuši neko, lai mazinātu vai remdinātu Viņa dusmas, un Dievs nav nekāda pienākuma saistīts tos uzturēt. Velns viņus jau gaida, elle ir atvērusi savu muti, tās liesmas apskauj un uzliesmo tiem apkārt, gatavas tos aizskart un aprīt. Uguns, kas ir iesprostota viņu pašu sirdīs cīnās, lai izlaustos ārā, un viņiem nav nekādas interesas par kādu Starpnieku. Viņu tuvumā nav nekādu līdzekļu, kas viņus pasargātu. Īsumā, viņiem nav patvēruma, nekā pie kā pieķerties. Vienīgā lieta, kas viņus pasargā ir Dieva brīvā, labrātīgā un lēnprātīgā griba.

Šīs briesmīgās tēmas pielietojums ir pamodināt vēl neglābtus cilvēkus šajā draudzē. Tas, ko tu esi dzirdējis, attiecas uz ikvienu no jums, kas atrodas ārpus Kristus. Tā moku pasaule, tā degošā sēru jūra atrodas šodien zem tavām kājām. Tā ir briesmīga bedre ar kvēlojošām Dieva dusmības liesmām, tā ir elle, kuras mute ir plaši atvērta, un tev nav uz kā pastāvēt, tev nav nekā pie kā pieķerties. Starp tevi un elli nav nekā citā ka vien gaiss. Tā ir vienīgi Dieva labestība, kas tevi šajā brīdī uztur.

Iespējams, ka tu to pat neapzinies. Tu tiec atturēts no elles, bet tu nesaskati tajā Dieva roku. Tu skaties uz citām lietām, kā savu veselību, kā tu esi rūpējies par savu dzīvību un lietas, kuras tu esi darījis, lai sevi pasargātu. Bet šīs lietas nav neko vērtas. Ja Dievs atrautu savu roku, tās tev nemaz nepalīdzētu, lai tu nekristu. Tās tev nepalīdzētu vairāk, kā tukšs gaiss spētu uzturēt cilvēku, kurš tajā karājas.

Tavs ļaunums padara tevi kā smagu svina gabalu, kas ir noliecies un ar lielu svaru spiež tevi lejā uz elli. Un, ja Dievs tev atļautu krist, tu nekavējoties noslīdētu un ātri pagrimtu bezdibenī. Tava labā veselība, tavas rūpes par dzīvi, tavi labākie centieni un visa tava taisnība nespētu tevi atturēt no noiešanas ellē vairāk, kā zirnekļa tīkls spētu apstādināt krītošu akmeni. Zeme neuzturētu tevi pat uz vienu brīdi, ja tā nebūtu Dieva labā griba un labvēlība tevi uzturēt. Tu tai esi par nastu; visa radība par tevi nopūšas; daba piespiedu kārtā ir nokļuvusi verdzībā tavas samaitātības dēļ; saule piespiedu kārtā spīd pār tevi, lai tu kalpotu grēkam un Sātanam; zeme piespiedu kārtā nes savus augļus, lai tu apmierinātu savas kārības; tā nevēlas arī būt par skatuvi, uz kuras tu izspēlē savus ļaunuma darbus; gaiss piespiedu kārtā dod tev elpu tavai dzīvībai, kamēr tu pavadi savu dzīvi, kalpojot Dieva ienaidniekiem. Visa radība ir laba un tika radīta, lai kopā ar cilvēku kalpotu Dievam, tā nevēlas pakļauties nevienam citam mērķim, un tā nopūšas, kad tā tiek izmantota ļauniem nolūkiem, kas ir pretēji tam mērķim, kam tā tika radīta. Zeme izspļautu tevi no savas mutes, ja Dieva roka to nebūtu pakļāvusi cerībai. Dieva dusmu melnie mākoņi jau tagad karājas virs tavas galvas, pilni ar drausmīgu negaisu un lieliem dārdiem; un, ja Dievs tos neatturētu, tie vienā mirklī pārplīstu pār tavu galvu. Dievs pēc savas labās gribas tos attur uz šo brīdi; pretējā gadījumā tie nāktu savā niknumā, un tavs posts būtu kā virpulis, un tu būtu kā pelavas uz vasaras klona.

Dieva dusmas ir kā lieli ūdeņi, kas ir aizsprostoti uz šo brīdi; tie ceļās augstāk un augstāk, kamēr tiem paveras izeja; un, jo ilgāk šī straume ir bijusi aizturēta, jo ātrāks un varenāks tās ceļš, tikko tā tiek palaista brīvībā. Ta ir patiesība, ka tiesas spriedums pret taviem ļaunajiem darbiem nav bijis izpildīts līdz šim laikam; Dieva atriebības plūdi ir bijuši aizturēti; bet tava vaina pa to laiku nemitīgi pieaug, un katru dienu tu krāj sev arvien vairāk dusmu; ūdens turpina kāpt un pieaugt arvien savā spēkā; tie atsakās apstāties un spiežas tālāk; un nav nekā cita, kā vien Dieva labvēlība, kas attur tos no došanās tālāk. Ja Dievs atrautu savu roku no slūžām, tās uzreiz atšautos vaļā, un ugunīgais Dieva dusmu ūdens trauktos ar neaptveramu niknumu un aprītu tevi ar visvarenu spēku; un, ja tev būtu desmit tukstoši reižu lielāks spēks kā tev ir, jā, pat desmit tūkstoši reižu lielāks par spēcīgāko, stiprāko garu ellē, tas nebūtu pietiekams, lai to izturētu vai paciestu.

Dieva dusmu loks ir atvilkts, un bulta ir sagatavota. Dieva taisnība notēmē bultu uz tavu sirdi un izstiepj loku. Nekas cits kā dusmīga Dieva labais prāts neattur šo bultu, lai tā dzertu tavas asinis. Tāpēc visi jūs, kas nekad neieguvāt jaunu sirdi, caur vareno Dieva Gara spēku pie jūsu sirdīm; visi jūs, kas nekad nepiedzimāt no augšienes, un netikāt darīti par jauniem radījumiem, un netikāt augšāmcelti jaunai dzīvei, esot bijuši miruši grēkos, un nekad nepiedzīvojāt Dieva gaismu un dzīvību, atrodieties dusmīga Dieva rokās. Lai kā arī jūs būtu mainījuši savas dzīves un kļuvuši reliģiski, un uzturējuši garīgu dzīvi savās ģimenēs un kambaros, un dievnamā, nekas cits kā Dieva labā griba neattur jūs no mūžīgas pazušanas. Lai cik arī nepārliecināts tu šajā brīdī būtu par to patiesību, kuru tu dzirdi, tajā dienā tu būsi par to pārliecināts pilnībā. Tie, kuri ir aizgājuši, esot bijuši līdzīgā situācijā ar tevi, redz, ka tā bija patiesība par viņiem; jo posts tos pēkšņi skāra, kad tie vismazāk to gaidīja un sacīja, miers un drošība. Tagad tie redz, ka tās lietas, uz kurām viņi paļāvās bija nekas vairāk kā tukšs gaiss un blāva ēna.

Dievs, kurš tevi tura virs elles bedres, gluži kā kāds, kurš tura zirnekli vai kādu citu riebīgu kukaini virs uguns, ienīst tevi, un ir briesmīgi sakaitināts. Viņa dusmas pret tevi deg kā uguns; viņš skatās uz tevi, kā nekā cita cienīgu, kā vien būt iemestam ugunī; Viņa acis ir pārāk šķīstas, lai skatītos uz tevi; tu esi desmit tukstoši reižu lielāka negantība Viņa acīs, kā visindīgākā čūska ir mūsu acīs. Tu esi noziedzies pret Viņu bezgalīgi daudz vairāk, kā ļaundaris, kurš ir sacēlies pret ķēniņu; un tomēr, nekas cits, kā Viņa roka ne uz vienu brīdi neattur tevi no krišanas šajā ugunī. Tas nav pateicoties nekam citam, ka tu nenonāci ellē pagājušajā vakarā, ka tu pamodies atkal šajā pasaulē, kad biji aizvēris acis miegam. Un nav neviena cita iemesla, kādēļ tu neesi iekritis elle kopš tu pamodies, kā vien tas, ka Dieva roka ir tevi uzturējusi. Nav neviena cita iemesla, kādēļ tu neesi nonācis ellē kopš tu ienāci Dieva namā, izaicinot Viņa šķīstās acis ar savu grēcīgo veidu, kādā tu apmeklē Viņa pielūgsmi. Jā, nav nekā cita, kas varētu kalpot par iemeslu tam, kādēļ tu jau šajā brīdī nenokrīti ellē.

Ak grēciniek! Apdomā tās briesmas, kurās tu atrodies! Tā ir varena dusmu krāsns, plašs bezdibenis, pilns ar dusmu uguni, kuram tu tiec turēts pāri Dieva rokā, kura dusmas ir izaicinātas un aizdedzinātas pret tevi, tikpat daudz cik daudziem pazudušajiem ellē. Tu turies uz tieva diega, Dieva dusmu ugunim kvēlojot apkārt. Tās ir gatavas jebkurā brīdī to aizskart un pārdedzināt uz pusēm, un tev nav nekādu interešu par Starpnieku. Tev nav nekā, pie kā pieķerties pašam, nekā, ar ko atturēt dusmu liesmas, nekā no tevis paša. Nekas no tā, ko tu esi darījis, nekas no tā, ko tu dari tagad, var likt Dievam saudzēt tevi šajā brīdī. Un padomā šajā brīdī vēl tiešāk, kā dusmas tās ir.

Tās ir mūžīgā Dieva dusmas. Ja tās būtu cilvēka dusmas, kaut arī visvarenākā ķēniņa dusmas uz zemes, tās būtu pavisam niecīgas salīdzinājumā ar šīm. Ķēniņu dusmas ir ļoti bijājamas, it īpaši pilnīgu monarhu, kura rokās atrodas viņa padoto dzīvības, kuras viņam ir tiesības atņemt jebkurā brīdī. “Ķēniņa biedinājums ir kā jauna lauvas rūciens; kas aizdod viņam dusmas, tas grēko pats pret savu dzīvību.” (Sal. pam. 20:2). Padotais, kurš ir aizkaitinājis pasaulīgu ķēniņu, ir pakļauts visbriesmīgākajām ciešanām, kādas cilvēks ir izgudrojis un spēj izpildīt. Taču vislielākie pasaules ķēniņi visā savā spēkā un varenībā, ar vislielākajām briesmām, ir tikai vāji un niecīgi tārpi, kas lien pa zemi, salīdzinot ar lielo un vareno debesu un zemes Radītāju un Ķēniņu. Šie ķēniņi spēj paveikt tikai nedaudz, kad ir iedegušies savās visbargākajās dusmās. Visi zemes ķēniņi ir kā siseņi Dieva priekšā. Viņi ir nekas un mazāk kā nekas, gan viņu mīlestība, gan viņu dusmas ir niecīgas. Varenā ķēniņu Ķēniņa dusmas ir daudz briesmīgākas par viņu, tāpat kā viņa varenība ir daudz lielāka. “Jums, Saviem draugiem, Es saku: nebīstieties no tiem, kas nonāvē miesu un pēc tam vairs nespēj neko darīt. Es jums teikšu, no kā jums būs bīties: bīstieties no tā, kam ir vara nonāvēt un pēc tam iemest ellē. Tiešām Es saku: to bīstieties.” (Lk. 12:4-5).

Tas ir Viņa dusmu karstums, kam tu esi padots. Mēs bieži lasām par Dieva dusmām, kā “Viņš atmaksās tieši pēc nopelna, piemērodams bardzību Saviem pretiniekiem, atriebību Saviem ienaidniekiem.” (Jesajas 59:18). Un “Jo redzi, Tas Kungs nāks ar uguni, un Viņa rati drāzīsies kā viesulis, lai izlietu Savas dusmas postījumos un norātu ar uguns liesmām!” (Jesajas 66:15). Un daudzās citāas vietās. Mēs lasām par “Dieva Visuvaldītāja bargo dusmu vīna spaidu.” (Atkl. 19:15). Šie vārdi ir ļoti briesmīgi. Ja šie vārdi būtu sacījuši tikai “Dieva dusmas”, tie būtu runājuši par kaut ko mūžīgi briesmīgu, bet tie runā par “Dieva bargo dusmību”. Dieva dusmas! Jehovas bardzība! Ak, cik briesmīgi gan tas varētu būt! Kurš gan spēj izteikt vai saprast, ko šie vārdi sevī nes! Bet tie runā arī par “Dieva Visuvaldītāja bardzību un dusmām.” Tā, it kā Viņa varenais spēks tiktu atklāts tajā, ko nes Viņa dusmu bardzība, Viņa visuvarenībai tiekot izrādītai, kā aizkaitinātam ķēniņam viņa dusmās. Ak! Tad kādas tam būs sekas? Kas būs ar to nabaga tārpu, kam tas būs jāciešs? Kura rokas var palikt stipras? Un kura sirds var to izturēt? Kādās briesmīgās, neizsakāmās, neiedomājamās moku dzīlēs noslīks šis nabaga radījums, kurš tam visam būs pakļauts!

Apdomājiet jūs šo, kas šajā brīdī atrodieties šajā dievkalpojumā, un vēl neesiet glābti. To, ka Dievs liks nākt pār jums Viņa dusmu bardzībai nozīmē, ka Viņš izlies savas dusmas bez jebkādas nožēlas. Kad Dievs uzlūkos tavas situācijas neizsakāmo galējību, un redzēs cik daudz lielākas ir tavas ciešanas par tavu spēku, un redzēs kā tava nabaga dvēsele tiek salauzta un noslīcināta bezgalīgā tumsībā, Viņam nebūs pret tevi nekādas līdzjūtības, Viņš neaizkavēs savu dusmu bardzību, vai pat vismazākajā veidā atvieglos savu roku. Tajā vietā vairs nebūs nekādas žēlsirdības, un Dievs vairs neaizturēs savus dusmības vējus. Viņš neuztrauksies par tavu labklājību. Viņš neuztrauksies par to, lai tu izciestu pārāk daudz, bet tikai lai tu neizciestu pāri tam, ko pieprasa Viņa taisnība. Nekas netiks atturēts tikai tāpēc, ka tas ir pārāk grūti izciešams. “Tādēļ Es celšos pret tiem ar bardzību, Mana acs tos neuzlūkos ar līdzcietību, un Es tos nesaudzēšu. Un, kaut tie ar stipru balsi kliegtu Man ausīs, Es tos tomēr neuzklausīšu.” (Ech. 8:18). Šodien Dievs ir gatavs tevi apžēlot. Šī vēl ir žēlsirdības diena; tu vari saukt uz Viņu ar iedrošinājumu iegūt apžēlošanu. Bet, kad šī žēlastības diena būs pagājusi, tavi visskumjākie saucieni un raudāšana būs veltīgi; tu būsi pilnībā pazudis un atmests no Dieva, bez jebkādas ievērības par tavu labklājību. Dievam nebūs vairs nekāda cita pielietojuma tev, kā likt izciest mokas; tu nepastāvēsi vairs nekādam citam mērķim; tu būsi traukts, kas ir sagatavots iznīcībai; un šim traukam nebūs vairs nekāda cita pielietojuma, kā tikt piepildītam ar dusmību. Kad tu uz Viņu sauksi, Dievs būs tik tālu no tevis, lai tevi apžēlotu, ka ir teikts, ka Viņš tikai “smiesies un zobosies” (Sal. Pam 1:25-26).

Cik briesmīgi ir tie vārdi, kuri ir varena Dieva vārdi. “Es tās piespiedu ar kājām pie zemes Savās dusmās un tās saminu Savā bardzībā. Tā šo tautu dzīvības sula apšļakstīja Manas drēbes un aptraipīja visu Manu apģērbu.” (Jes. 63:3). Iespējams, ka ir grūti iedomāties vārdus, kas saturētu vēl spilgtāku attēlu par šīm trim lietām – nicinājumu, naidu un atriebību karstumu. Ja tu sauksu uz Dievu pēc apžēlošanas, Viņš būs tik tālu no tavas skumjās vietas, lai tevi apžēlotu un parādītu tev pat vismazāko labestību, ka tā vietā Viņš tikai samīdīs tevi zem savām kājām. Un kaut arī Viņš zinās, ka tu nespēj panest Viņa visvarenības smagumu, Viņš nepievērsīs tam nekādu uzmanību, bet samīdīs tevi zem savām kājām bez jebkādas žēlastības. Viņš izspiedīs no tevis tavas asinis un liks tām šļākties, lai apšļakstītu visas Viņa drēbes. Ne tikai Viņš tevi ienīdīs, bet turēs tevi vislielākajā nicinājumā, neviena vieta netiks uzskatīta par atbilstošu tev, kā vien būt samītam zem Viņa kājām kā zemes pīšļiem.

Mocības, kurām tu esi pakļauts, ir tās, kuras Dievs liks pār tevi nākt, lai parādītu kādas ir Jehovas dusmas. Dievam ir bijis sirdī parādīt saviem eņģeliem un cilvēkiem cik liela ir gan Viņa mīlestība, gan cik briesmīgas ir Viņa dusmas. Dažkārt pasaulīgi ķēniņi parāda cik lielas ir viņu dusmas ar savu bargo sodu, kādu viņi piemēro tiem, kuri pret viņiem ir noziegušies. Nebukadnēcars, lielais un varenais Bābeles monarhs, bija gatavs parādīt savu dusmību pret Sadrahu, Mesahu un Abed-Nego. Viņš pavēlēja sakurināt cepli septiņreiz stiprāk nekā parasti, bez šaubām tas tika sakurināts cik vien cilvēka spēki to spēja. Bet arī Dievs ir gatavs parādīt savu dusmību un izrādīt savu lielo varenību un spēku caur Viņa ienaidnieku ciešanām. “Un ko tu teiksi, ja Dievs, gribēdams parādīt Savu dusmību un zināmu darīt Savu varu, lielā lēnprātībā ir panesis pazušanai radītos dusmības traukus.” (Rom 9:22). Un redzot, ka Viņš to ir nodomājis, gribēdams parādīt cik varena un barga ir Viņa dusmība, Viņš to arī novedīs līdz galam. Viņš panāks kaut ko briesmīgu, kam blakus stāvēs daudz liecinieku. Kad varenais un dusmīgais Dievs būs piecēlies un izpildījis savu briesmīgo atriebību uz nabaga grēcinieku, viņam izciešot Viņa dusmības bezgalīgo spēku un svaru, tad Dievs piesauks visu pasauli to vērot un būt par lieciniekiem Viņa lielajai varenībai. “Tautas sadedzinās par kaļķiem vai kā nocirstus ērkšķus, kas ugunī izplēn. Klausaities, jūs tālie, ko Es esmu darījis, un atzīstiet Manu varu, jūs tuvie!" Tad bailes pārņem grēciniekus Ciānā un izbailēs dreb atkritēji: kas no mums var dzīvot postīgā ugunī, kas no mums var pastāvēt mūžīgās liesmās?” (Jes. 32:12-14).

Tā notiks ar jums, kas vēl neesat glābti un tādi paliekat. Dieva bezgalīgais spēks, varenums un dusmība nāks pār tevi visā savā neizsakāmajā ciešanu spēkā. Tev būs jācieš mokas ugunī un sērā svēto eņģeļu un Jēra priekšā. Un kad tu atradīsies šajā ciešanu vietā, tad godības pilnie debesu iemītnieki nāks skatīties uz šo briesmīgo skatu un redzēs kādas ir Visuvarenā dusmas un bardzība. Un kad tie būs to redzējuši, tie kritīs pie zemes un pielūgs Viņa lielo spēku un varenību. “Un tā jānotiek, ka visi ļaudis nāks ikkatrā jaunajā mēnesī un ik nedēļas sabatā Mana vaiga priekšā Dievu pielūgt, saka Tas Kungs, bet viņi izies ārā un skatīs mirušo miesas, kas atkrituši no Manis, jo viņu tārps nemirs, viņu uguns neizdzisīs un tie būs par biedinājumu visai miesai.” (Jes. 66:23-24).

Tās ir mūžīgas dusmas. Būtu briesmīgi izciest Visuvarenā Dieva dusmību un bardzību uz vienu brīdi, bet tev būs tās jāizciešs mūžīgi. Šīm lieliskajām un briesmīgajām ciešanām nebūs gala. Kad tu skatīsies nākotnē, tu redzēsi garu mūžību, bezgalīgu laiku tavā priekšā, kas aprīs tavas domas un pārsteigs tavu dvēseli, un tu zaudēsi jebkādas cerības par glābšanu, beigām, remdinājumu un atpūtu no tām. Tu bez šaubām zināsi, ka tev ir jāpavada gara mūžība, miljoniem gadu, cīnoties pret Viņa nežēlīgo atriebību; un kad tu būsi pavadījis šo laiku, tu zināsi, ka tā ir tikai niecīga daļa no tā, kas paliek. Tavam sodam patiesi nebūs gala. Ak, kurš var pateikt kā jūtas dvēsele šādā vietā! Jebkas, ko mēs varam par to sacīt ir vien tikai blāvs tās attēls. Tas ir neiedomājami un neizsakāmi, jo “kurš pazīst Dieva dusmu spēku?” Cik briesmīgs ir to stāvoklis, kas ik dienas atrodas šajā dusmu un bezgala ciešanu vietā! Bet šāds ir katras nabaga dvēseles gadījums šajā draudzē, kurš vēl nav piedzimis no augšienes, lai cik morāls, reliģisks vai garīgs viņš būtu. Ak, kaut tu pārdomātu to, jauns vai vecs būdams! Mums ir iemesls domāt, ka šajā draudzē ir daudzi, kuri dzird šo vēsti, kas pavadīs šajā smokās visu mūžību. Mēs nezinām, kuri tie ir vai kur tie sēž, vai kādas domas tiem šobrīd ir galvā. Varbūt, ka tie šobrīd dzīvo vieglas dzīves un dzird šīs lietas bez lielas izbailes, un glaimo sevi, ka viņi nav šie cilvēki, apsolot sev, ka viņi no tā izbēgs. Ja mēs zinātu, ka šajā draudzē ir viens cilvēks, un tikai viens, kurš ir ceļā uz šo posta vietu, kas par briesmīgu lietu tā būtu! Ja mēs zinātu, kurš tas ir, kas par briesmīgu skatu tas būtu redzēt šo cilvēku! Kā visa draudze varētu pacelt skaņu raudu saucienu par šo cilvēku! Bet, vai! Tā viena vietā, cik daudzi gan atcerēsies šo svētrunu ellē? Un tas būtu brīnums, ja kādi no klātesošajiem nebūtu ellē pavisam īsā laikā, pat pirms šī gada beigām. Un tas nebūtu brīnums, ja kādi, kas sēž šajos solos un šajā draudzē šodien, labā veselībā, mierā un drošībā, nokļūtu tur pirms rītdienas. Tie no jums, kas paliksiet šādā stāvoklī līdz galam, cerēdami ilgāk izkļūt no elles, nokļūsiet tur visātrāk! Jūsu posts neguļ, tas atnāks pavisam ātri, un iespējams pavisam drīz pār daudziem no jums. Tev ir jābrīnās, ka tu neatrodies ellē jau tagad. Tā ir noticis ar kādiem, kurus tu pazini, kuri nebija pelnījuši elli vairāk par tevi, un līdz šim izskatījās tikpat dzīvi kā tu. Viņu gadījums ir bez jebkādas cerības; tie sauc lielās ciešanās un izmisumā. Bet tu atrodies šeit, dzīvo zemē un Dieva namā, un tev ir iespēja iegūt pestīšanu. Ko gan šīs bezcerīgās un nosodītās dvēseles nedotu par šādu iespēju, kāda tagad ir jums!

Un tagad tev ir vienreizēja iespēja, diena, kad Kristus ir atvēris žēlastības durvis plaši vaļā, un sauc pie sevis skaļā balsī nabaga grēciniekus; diena, kad daudzi nāk pie Viņa un spiežas iekšā Dieva valstībā. Daudzi katru dienu nāk no austrumiem, rietumiem, ziemeļiem un dienvidiem; daudzi, kuri atradās tādā pašā nožēlojamā stāvoklī, kādā tu esi šodien, tagad ir ļoti laimīgi, viņu sirdis ir pildītas ar mīlestību pret to, kurš ir viņus mīlējis un nomazgājis viņus no grēkiem ar savām asinīm, un teic sevi laimīgus cerībā iemantot dievišķo godību. Cik briesmīgi būtu pazust šādā dienā! Redzēt tik daudzus priecājamies, kamēr tu ciet mokas pazušanā! Redzēt tik daudzus priecājamies un dziedam no sirdīm, kas ir pildītas ar prieku, kamēr tev ir jāraud un jākauc no sava gara! Kā tu vari sēdēt mierā kaut uz vienu brīdi, atrodoties šādā stāvoklī? Vai jūsu dvēseles nav tikpat dārgās, kā to cilvēku Sufildā, kuri pulcējas ik dienas pie Kristus? Vai šeit nav daudzi, kuri ir nodzīvojuši ilgus gadus šajā pasaulē, bet līdz šai dienai nav piedzimuši no augšienes? Un tādēļ ir šķirti no Israēla draudzes un nav darījuši neko citu, kā vien krājuši sev sodu tiesas dienai? Ak, kungi, jūsu stāvoklis ir ļoti svarīgs un tas ir lielās briesmās. Jūsu vaina un sirds nocietinātība ir ļoti liela. Vai tu neredzi kā cilvēki tavos gados ir atstāti un aizmirsti šajā brīnišķīgajā un apbrīnojamajā Dieva žēlastības laikā? tev ir vajadzība padomāt par sevi un pilnībā pamosties no miega. Tu nespēj panest mūžīgā Dieva bardzību un dusmas. Un jūs jaunieši, vai jūs atstāsiet novārtā šo laiku, kuru jūs tagad baudat, kad tik daudzi jūsu gados atsakās no jaunības iekārēm un pulcējas ap Kristu? Tev it īpaši tagad ir vienreizēja iespēja! Bet ja tu palaidīsi to garām, ar tevi notiks tas pats, kas notika ar tiem, kuri pavadīja visu savu jaunību grēkā, un tagad atrodas briesmīgā tumsā un nocietinātībā. Un jūs bērni, kas vēl neesat glābti, vai jūs nezināt, ka jūs dodaties ceļā uz elli, lai nestu Dieva briesmīgās dusmas, kurš ir dusmīgs uz jums katru dienu un nakti? Vai jūs samierināsieties, esot velna bērni, kad tik daudzi citi bērni šajā zemē tiek glābti un kļūst par laimīgiem un svētiem ķēniņu Ķēniņa bērniem?

Un lai katrs, kurš atrod sevi ārpus Kristus šodien, turoties virs elles bedres, veci vai jauni, sievietes vai bērni, tagad ieklausās skaļajā Dieva vārda gādībā un aicinājumā. Šis Kunga žēlastības gads, šī diena, kas tik daudziem ir labvēlības diena, citiem būs par lielu atriebības dienu. Cilvēku sirdis nocietinās un viņu vaina ātri pieaugt šādā dienā, ja tie atstāj novārtā savas dvēseles. Nevienā citā laikā šie cilvēki nav bijuši tik liekās briesmās, kad viņu sirdis tiek apcietinātas un prāti nodoti tumsībai. Dievs tagad sapulcē savus izredzētos no visām zemes pusēm, un iespējams, ka lielākā daļa cilvēku, kuri tiks glābti, tiks sapulcināti šajā laikā, un šis laiks būs kā Gara izliešanās pār jūdiem apustuļu dienās. Dieva izvēlētie to sasniegs, bet pārējo sirdis tiks apcietinātas. Ja šis būtu tavs gadījums, tu mūžīgi nolādēsi šo dienu un to dienu, kurā tu piedzimi, jo tu redzēji tik lielu Dieva Gara izliešanos. Tu vēlēsies, lai tu būtu nomiris un aizgājis uz elli pirms tu to redzēji. Tāpat kā Jāņa Kristītāja dienās, jau cirvis ir pielikts kokiem pie saknes: katru koku, kas nenesīs labus augļus, nocirtīs un iemetīs ugunī.

Tāpēc, lai katrs, kurš atrod sevi ārpus Kristus, lai mostas un bēg no nākamās dusmības. Visvarenā Dieva dusmas jau tagad bez šaubām karājas pār lielu daļu no šīs draudzes. Lai katrs bēg prom no Sodomas: “Izglāb savu dzīvību, neskaties atpakaļ un nepaliec visā šinī apgabalā stāvam, glābies kalnos, ka tu netiktu iznīcināts.”