Kāpēc šīs 66 grāmatas

Vai esi jeb kad aizdomājies: “Kā mēs zinām, ka šīs 66 grāmatas, un ne citas, sastāda Dieva Vārdu?” Šis ir ārkārtīgi svarīgs jautājums, jo šodien ir daudzi, kuri noliedz, ka šīs 66 grāmatas sastāda Bībeles kanonu. Piemēram, Romas katoļu baznīca apgalvo, ka Bībelē arī jātiek iekļautām apokrifu grāmatām, kuras tika sarakstītas laika posmā starp Jauno un Veco Derību. Dažādas sektu grupas, kā piemēram Mormoņi, vēlas pievienot Bībelei savas grāmatas – Mormoņu grāmatu, Mācību un Derības, un Dārgo Pērli. Kā arī citas slavenas grāmatas un filmas kā Da Vinči kods, kas uzskata, ka tie bija kristieši, kas vēlāk noteica, kuras grāmatas tika iekļautas Bībelē.

Kā mēs varam zināt, ka “visi šie raksti” patiesi sastāv no šīm 66 grāmatām? Kā mēs varam zināt, ka Bībele, kuru mēs turam savās rokās ir pilnīgs Dieva vārds? Mēs varētu censties atbildēt uz šo jautājumu daudzos un dažādos veidos. Mēs varētu pavadīt vairākas nedēļas, studējot mācību par Bībeles kanonu, uzmanīgi apskatot visas bibliskās un vēstures detaļas. Ļoti daudz grāmatu ir tikušas sarakstītas par šo tēmu, kas iepazīstina lasītāju ar milzīgo informācijas apjomu, kas ir saistīts ar Bībeles kanonu.

Taču šajā rakstā es vēlos piedāvāt pavisam vienkāršu atbildi, kura es ceru palīdzēs atbildēt uz šo jautājumu, jo tā apskata pašu galveno. Tā ir šī ticības apliecība: “Mēs ticam 39 Vecās Derības grāmatām, jo Kungs Jēzus Kristus apstiprināja Veco Derību. Un mēs ticam 27 Jaunās Derības grāmatām, jo Kungs Jēzus deva varu apustuļiem to sarakstīt.”

Mācība par Bībeles kanonu atduras pret mācību, ka Jēzus Kristus ir Kungs. Ja mēs ticam un pakļaujamies Viņa autoritātei, tad mēs tādā pašā veidā ticēsim un pakļausimies Viņa Vārdam. Mēs apliecinām Vecās Derības kanonu, jo Jēzus to apstiprināja. Tādēļ, ka Viņš deva varu apustuļiem sarakstīt Jauno Derību, mēs to pieņemam kā Dieva Vārdu.

Tā nebija Romas katoļu baznīca, kas noteica Bībeles kanonu. Arī Konstantīns to neizveidoja. Džozefs Smits to pavisam noteikti nenoteica. Bet Bībeles kanons balstās vienīgi uz Kristus paša autoritātes, kurš ir savas draudzes Kungs un iemiesotais Dieva Dēls.

Kad runa ir par Veco Derību, Jēzus Kristus apstiprināja jūdu kanonu, kas saturēja tās pašas grāmatas, kuras mēs atrodam Vecajā Derībā šodien. Lasot evaņģēlijus mēs redzam, ka Jēzus savas kalpošanas laikā apstiprināja visu Veco Derību, ieskaitot tās vēsturiskumu (Mat. 10:15), pravietojumus (Mat. 26:54), pietiekamību (Lk. 16:31), saliedētību (Lk. 24:27), nekļūdīgumu (Mat. 22:29), nemaldīgumu (Jāņa 10:35) un autoritāti (Mat 21:13). Viņš apstiprināja visu, kas bija rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās, tādā veidā nostiprinot Vecās Derības rakstus kā Dieva Vārdu (Lk. 24:44, Mat. 15:16).

Nozīmīgi ir tas, ka pirmajā gadsimtā jūdi neuzskatīja apokrifus par daļu no kanona. Arī Jēzus tos neiekļāva Svētajos Rakstos. Viņš pieņēma jūdu kanonu par pilnīgu Veco Derību un Dieva Vārdu. Ne reizi Jēzus necitēja no apokrifu grāmatām un to nedara arī neviens cits Jaunās Derības autors. Kāds varētu jautāt par Jūdas atsauci uz Enoha grāmatu. Taču Enoha grāmata nav daļa no Romas katoļu apokrifiem. Tā bija labi pazīstama literatūra tajā laikā, kuru Jūda citēja kā ilustrāciju, tāpat kā Pāvils Atēnās citēja pagānu dziesminiekus. Tie, kuri jautā: “Kādēļ protestanti nepieņem apokrifus?”, atbilde ir tā, ka ne Jēzus, ne apustuļi to nekad neapstiprināja kā daļu no Svētajiem Rakstiem. Arī daudzi baznīcas tēvi neuzskatīja apokrifu grāmatas par kanoniskām. Viņi uzskatīja tās par noderīgām draudzes celšanai, bet neuzskatīja tās par Dieva iedvestām. Pat pirmā gadsimta teologs Hieronīms (kurš pārtulkoja Latīņu vulgātu, kas kļuva par Romas katoļu baznīcas viduslaiku tulkojumu) apstiprināja, ka apokrifu grāmatas netika uzskatītas par daļu no kanona.

Tādēļ mēs pieņemam Vecās Derības kanonu balstoties uz mūsu Kunga autoritāti, kurš to apstiprināja. Tajā pašā laikā, mēs noraidām apokrifu grāmatas kā daļu no kanona balstoties uz šādu apstiprinājuma trūkumu.

Tāds pats princips attiecas uz Jaunās Derības kanonu. Ne tikai mūsu Kungs apstiprināja jūdu Vecās Derības kanonu, bet arī apsolīja dot savai draudzei papildus atklāsmi, kuru viņš pilnvaroja caur saviem apustuļiem.

Tajā naktī, kad Jēzus tika nodots, Viņš sacīja: “To Es jums esmu runājis, pie jums būdams. Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis.” (Jāņa 14:25-26). Šīs Rakstu vietas pēdējais teikums ir īpaši svarīgs mācībai par Jaunās Derības kanonu. Jēzus apsolīja, ka Svētais Gars atgādinās viņiem visas lietas, kuras Viņš tiem bija mācījis. Tas ir brīnišķīgs apsolījums, kura piepildījums ir atrodams četros evaņģēlijos, kuros ir pierakstītas visas lietas, kuras mūsu Kungs darīja un sacīja. Divas nodaļas vēlāk Jēzus apsola apustuļiem, ka Viņš tiem dos papildus atklāsmi caur Svēto Garu. “Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas. Tas Mani cels godā, jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu. Viss, kas Tēvam pieder, pieder Man; tāpēc Es jums sacīju, ka Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu.” (Jāņa 16:12-15).

Kur šī papildus atklāsme ir atrodama? Tā ir atrodama Jaunās Derības vēstulēs, kurās Kristus Gars vadīja apustuļus, lai dotu savai draudzei Dieva iedvestu patiesību. Kristus pats apstiprināja Jauno Derību, dodot saviem apustuļiem varu būt par saviem lieciniekiem šajā pasaulē (Mat. 28:18-19).

Mēs pieņemam un pakļaujamies Jaunās Derības rakstiem, jo tos pierakstīja Kristus pilnvaroti apustuļi, kuri bija Svētā Gara iedvesti tāpat kā Vecās Derības pravieši. Mēs redzam, ka katra no Jaunās Derības grāmatām atbilst šim kritērijam. Gan Mateja, gan Jāņa evaņģēliju sarakstīja apustuļi. Marka evaņģēlijs ir apustuļa Pētera pieraksti, kurus ar Pētera rīkojumu pierakstīja Marks. Lūkas evaņģēlijs un Apustuļu darbi ir rūpīgs aculiecinieku izmeklējums no apustuļu avotiem. Turklāt, esot apustuļa Pāvila ceļabiedrs, Lūka rakstīja Pāvila uzraudzībā. (Piemēram, Pāvils apstiprināja Lūkas 10:7 kā daļu no Svētajiem Rakstiem 1. Timotejam 5:18). Visas no Pāvila vēstulēm (Romiešiem – Filemonam) sarakstīja apustulis Pāvils. Vēstules Ebrejiem autors ir nezināms, taču daudzi baznīcas vēsturē ir uzskatījuši, ka arī tā ir Pāvila sarakstīta. Ja to nesarakstīja Pāvils, to acīmredzami ir sarakstījis kāds, kurš ir bijis tuvs Pāvila kalpošanai, kas piešķir tam apustuļu autoritāti. Arī Jēkaba, Pētera un Jāņa vēstules sarakstīja apustuļi. Pēteris atsaucās uz Pāvila rakstiem kā Dieva iedvestiem 2. Pētera 3:15-16. Jūdas vēstuli sarakstīja Jēzus pusbrālis, kurš strādāja sava brāļa Jēkaba pārraudzībā.

Un visbeidzot, Atklāsmes grāmatu sarakstīja apustulis Jānis. Kā mēs redzam, katra Jaunās Derības grāmata ir sarakstīta ar apustuļu autoritāti – apustuļa paša vai kāda, kurš ir bijis saistīts ar apustuļu kalpošanu. Tādēļ mēs pakļaujamies šīm grāmatām, kuras sarakstīja Kristus pilnvaroti kalpi. Un pakļaujoties tām, mēs pakļaujamies pašam Kristum.

Iemesls kādēļ Bībeles kanons ir noslēgts ir tādēļ, ka šodien draudzē nepastāv vairs apustuļi, un nav bijuši kopš pirmā gadsimta beigām, kad draudzes pamats tika nostiprināts (Ef. 2:20).

Tādēļ, atbildot uz jautājumu kādēļ šīs 66 grāmatas – jo Dievs tās ir iedvesis! Tā ir Viņa dievišķā atklāsme un Viņa Dēls to apstiprināja. Viņš apstiprināja Vecās Derības kanonu, un Viņš deva varu sarakstīt Jauno Derību. Kunga Jēzus Kristus autoritāte ir pamats mūsu pārliecībai, ka Bībele, kuru mēs šodien turam savās rokās patiesi ir “Visi Raksti”.