Lielākā vajadzība draudzē šodien
Ikvienai garīgai atmodai ir bijusi raksturīga kāda kopīga iezīme. Reformācijas laikā tā apgrieza pasauli ar kājām gaisā. Puritāņiem šis bija viņu kalpošnas sirdspuksts. Mārtiņš Luters teica, ka bez šīs vienas lietas draudzē “visam ir jāiet bojā”.
Mārtiņš Loids Džons raksta: “Es esmu jo dziļi pārliecināts, ka draudzes lielākā vajadzība šodien ir atgriešanās pie Rakstu skaidrojošas sludināšanas. Svētruna nav eseja un galvenokārt nav paredzēta publikācijai, bet gan tikt dzirdētai un no tā cilvēku sirdīm izmainītām. Turklāt, Rakstu skaidrojoša sludināšana nav tikai komentārs par Bībeli, bet sludinātājam ir jāparāda tās pielietojums mūsdienu klausītājam.”
Ja mēs vēlamies piedzīvot patiesu garīgo atmodu, mums ir jāsāk ar atgriešanos pie Bībeles kā pie vienīgā, pietiekamā un nekļūdīgā Dieva Vārda. Mārtiņš Luters teica: “Kur Svētie Raksti nevalda, tur es nevienam neieteiktu savu bērnu sūtīt. Kur Dieva vārdu nemitīgi nemāca, tur visam jāiet bojā”.
Diemžēl tik daudzās draudzēs šodien mēs neredzam uzticīgu Dieva Vārda sludināšanu. Tas tiek aizstāts ar uzsvaru uz labklājību, psiholoģiju, kultūru, tradīcijām, brīnumiem un labdarību. Kā grēkā kritušiem cilvēkiem, mums vienmēr ir bijusi tieksme novirzīties no Kristus šaurā ceļa un pievērsties pasaulīgām metodēm. Draudzes piedzīvo garīgu badu, ne pēc maizes vai ūdens, bet pēc Dieva Vārda. Mums ir vajadzīgi uzticīgi Dieva vīri, kuri sludinās kā sludināja pravieši un apustuļi, pasludinot Bībeles patiesību ar drosmi un pārliecību.
Kas ir rakstu skaidrojoša sludināšana
Atšķirībā no tematiskas svētrunas (lai gan arī tematiska svētruna var būt rakstu skaidrojoša), rakstu skaidrojoša svētruna sākas ar Bībeles rakstu vietu kā svētrunas pamatu. Tā iesākas ar svētajiem rakstiem, tā pieturas pie rakstiem, tā izskaidro rakstus un tā pamudina, iedrošina, norāj un pamāca ar rakstiem. Tās galvenā doma un virziens izriet no Dieva Vārda.
Pāvils atgādināja jaunajam mācītājam Timotejam: “Pasludini Dieva vārdus, uzstājies laikā, nelaikā, norāj, brīdini, paskubini ar visu pacietību un mācību. Jo nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez, un novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām.”
Pirmkārt, bibliska sludināšana iesākas ar Dieva Vārdu. Šāda veida sludināšana lasa rakstus, izskaidro rakstus un pamudina ar rakstiem. Tomēr sludinātājs ir vairāk kā rakstu izskaidrotājs. Šāda veida sludināšana nav lekcijas lasīšana. Tā ir dzīva un spēcīga un aizdedzina klausītāja sirdi. Tā nav arī tikai iedvesmojoša runa, bet gan viss sacītais izriet no tā, ko saka Dieva Vārds. Patiesai sludināšanai ir jāaizsniedz viss cilvēks kopumā - viņa prātu, emocijas un gribu.
Rakstu skaidrojoša svētruna ir Dieva Vārda vadīta. Tā iesākas un pieturas pie tā. Sludinātājs saka to, ko saka Dieva vārds, viņš apsola tikai to, ko tas apsola un norāj, brīdina un paskubina tur, kur to dara Vārds. Sludinātājam ir jākļūst par Dieva muti. Viņam nav nekā ko teikt ārpus tā, ko saka Dieva Vārds.
Otrkārt, rakstu skaidrojoša sludināšana ir Dieva godinoša. Šāda veida sludināšana paceļ un pagodina Dievu. Tā parāda klausītājiem cik Dievs ir liels un varens, un godības pilns. Ja evaņģēlijs, kuru mēs sludinām nepagodina Dievu, neslavē Kristu un neliek cilvēkam zemoties, tad mēs nesludinām evaņģēliju.
Treškārt, rakstu skaidrojoša sludināšana ir Svētā Gara vadīta. Rakstu sludinātājs apzinās vajadzību pēc Svētā Gara darba un vadības savā sludināšanā. Jēzum uzsākot savu kalpošanu, Viņš tika svaidīts ar Svētā Gara spēku. Cik daudz vairāk mums ir vajadzība paļauties uz Svēto Garu mūsu kalpošanā. Mēs lasām, ka katru reizi, kad mācekļ un apustuļi bija Svētā Gara pilni, tie runāja ar drosmi un pārliecību Dieva vārdus. Dieva vārdam ir jātiek pasludinātam Dieva Gara spēkā. Tikai Svētais Gars spēj atvērt cilvēku sirdis uzklausīt un uzņemt Dieva vārdu.
Ceturtkārt, rakstu skaidrojoša sludināšana izskaidro rakstus ar teoloģisku precizitāti. Šāda sludināšana pieprasa, ka sludinātājs ir rūpīgi studējis rakstu nozīmi tā kontekstā. Viņš ir iepazinies ar rakstu vietu tās oriģinālvalodā un sapratis kā šī rakstu vieta iederas kopējā Bībeles kontekstā. Pastorālās vēstules uzsvar nepieciešamību sludinātājam sludināt veselīgu un pareizu mācību.
Piektkārt, rakstu skaidrojoša sludināšana ir praktiska un dedzīga. Mārtiņš Loids Džons raksta: “Sludināšana ir teoloģija ar uguni.” Sludinātājam ir jāparāda saviem klausītājiem kā šī Bībeles patiesība attiecas uz viņu dzīvēm. Sludinātājs nedrīkst pazaudēt Dieva vārda praktisko pielietojumu. Viņš nedrīkst kļūt tikai par lektoru, kurš apstājas pie skaidrojuma. Viņam šī patiesība ir jāiespiež dziļi klausītāju sirdīs. Pēc pareizas rakstu izskaidrošanas, bibliskai sludināšanai ir arī jāuzrunā griba. Rakstu ekseģēzes skaistums nekad nedrīkst būt atrauts no vajadzības aicināt draudzi ticēt šīm patiesībām.
Šķiet, ka šodien draudzēs pastāv diva veida galējības. Vienā no šīm galējībām ir draudzes, kur pietrūkst vienkārša Bībeles mācīšana. Šajās draudzēs mēs varam dzirdēt daudz iedvesmojošu stāstu un pamācību, uzsvaru uz slavēšanu, brīnumiem un dziedināšanu. Cilvēki tiek iedvesmoti un iededzās par Dievu. Taču mēs gandrīz nekad neredzam, ka mācītājs pantu pa pantam izskaidro kādu rakstu vietu.
Otra no galējībām ir draudzes, kurās ļoti rūpīgi tiek izskaidroti svētie raksti, taču tie nekad netiek pasludināti. Šādās draudzēs mācītājs ir tikai kā lektors, kurš māca Bībeli, bet nekad necenšas pārliecināt draudzi ticēt tās patiesībai. Viņš nekad nenorāj, nepaskubina, nepārliecina, nebrīdina ar rakstu vietu, kuru viņš tiko ir izskaidrojis. Šādās draudzes pietrūkst ugunīga un dedzīga Dieva vārda pasludināšana. Bībelei ir jātiek pasludinātai ar degsmi un autoritāti kā vienīgai Dieva patiesībai, kura neatstāj vienaldzīgu nevienu klausītāju.