Radīšana vai evolūcija
Pirms kāda laika mūsu draudzē norisinājās konference “Radīšana vai evolūcija”. Kā norādīja konferences lektors Gonzalo, pirmās Bībeles nodaļas nav neobligātas. Tās ir ārkārtīgi svarīgas, kad mēs domājam par Svēto Rakstu autoritāti. Bībele mums sniedz nepārprotamu un skaidru pasaules rašanās stāstu. Kristieši vienmēr ir ticējuši, ka Dievs radīja pasauli burtiskās sešās 24 stundu dienās no nekā, kā 1. Mozus 1-2 norāda.
Diemžēl, šī patiesība tiek arvien vairāk apšaubīta no tiem cilvēkiem, kuriem vajadzētu par to iestāties un to aizstāvēt. Liela daļa cilvēku, to skaitā arī tie, kuri sauc sevi par kristiešiem arvien vairāk apšauba šīs rakstu vietas patiesumu. Garīdznieki, teologi un kristīgas organizācijas visā pasaulē atkāpjas no patiesības, kuru mēs lasām 1. Mozus 1-2. Viņi ir pametuši bibliskā radīšanas stāsta patiesumu un nostājušies ienaidnieka pusē. Kopš čūska Ēdenes dārzā kārdināja Ievu, sakot, “Vai tad tiešām Dievs ir teicis?”, Dieva Vārds ir ticis nemitīgi apšaubīts un noliegts. Čūskas vārdi tiešā veidā izaicināja Dieva Vārda nekļūdīgumu un autoritāti.
Lai arī bibliskais radīšanas stāsts saduras ar evolūcijas hipotēzēm, tas nav pretējs nevienam zinātniskam faktam. Zinātne vienkārši nozīmē zināšanas jeb to, kas ir zināms. Bībele mums atklāj, ka visas gudrības un zināšanas bagātības ir apslēptas Kristū. No Viņa, caur Viņu un uz Viņu ir visas lietas. (Rom. 11:36). Ja mēs vēlamies zināt patiesību, mums ir jāsāk ar Bībeles rakstiem, jo bez Dieva zinātne nemaz nebūtu iespējama, Viņš ir tās autors. Sadursme nav starp zinātni un Dievu, bet mūsu paļāvīgo ticību uz Dieva Vārda patiesību un neticīgo patiesības tīšu apspiešanu. Dieva vārds ir pietiekošs, lai atbildētu uz jautājumu par mūsu izcelsmi, tas arī runā ar lielāku un galēju autoritāti par jebkuru citu skaidrojumu. Visam citam ir jānoliecas tā priekšā.
Evolūcijas teorija vienmēr ir bijusi konfliktā ar Dieva Vārdu un vienmēr paliks. Ticība, ka pasaule ir radusies dabisku procesu ceļā vienmēr paliks nepierādīta hipotēze un tāpēc nav zinātniska. Ne tikai šai teorijai nav zinātnisku pierādījumu, bet tā ir zinātniski neiespējama, jo apgalvo, ka viss esošais radās no nekā, kad uzsprāga nekas. Tā ir teorija, kas tiek pieņemta uz aklas ticības pamata.
Cik daudz labāk ir balstīt mūsu ticību uz drošā un nemainīgā Dieva Vārda pamata. Nav drošāka, paliekošāka un augstāka zināšanu pamata kā Svētie Raksti. Atšķirībā no zinātniskajām teorijām, Dieva Vārds paliek mūžīgi nemainīgs. Atšķirībā no cilvēku uzskatiem, to ir atklājis pats Radītājs. Tas neapgāž patiesu zinātni, patiesa zinātne vienmēr ir aptiprinājusi Bībeles mācību. Viens no ietekmīgākajiem arheologiem pasaulē, Nelsons Gluks ir teicis: “Nav arheoloģisku atradumu, kuri jebkad būtu apgāzuši kādu Bībeles patiesību. Visi atradumi, kuri ir veikti tikai apstiprina Bībelē sīki aprakstītos notikumus. Kā arī rūpīga Bībeles izpēte bieži vien ir vedusi pie neticamiem atradumiem.” To saka cilvēks, kurš ir atklājis vairāk nekā 1 500 seno Bībeles vietu tuvajos austrumos. Tūkstošiem vēsturisku atklājumu tikai apstiprina Bībeles patiesību un uzticamību. Mums nav iemesla apšaubīt vai neuzticēties Bībeles stāstam par radīšanu, un mums nav vajadzības pielāgot biblisko stāstu jaunākajām zinātnes spekulācijām.
Ja mēs nestāvam stingri uz Dieva Vārda jau pašā tā sākumā, mēs apšaubām visu mūsu ticības pamatu. Ja mēs nevaram uzticēties pirmajām divām Bībeles nodaļām, kāpēc lai mēs ticētu pārējam, ko Bībele saka? Bez pareizas izpratnes par mūsu rašanos, mums nav iespējams zināt neko par mūsu garīgo dzīvi. Mēs nespējam zināt savu dzīves jēgu, un mēs nevaram būt droši par mūsu likteni. Galu galā, ja Dievs nav mūsu Radītājs, tad iespējams, ka Viņš nav arī mūsu Glābējs. Ja radīšanas stāsts ir kaut nedaudz neuzticams, viss pārējais Bībelē stāv uz grimstošas smilts.
Taču mūsu pamats nav svārstīgs. Svētajos Rakstos pasaules Radītājs pats mums ir atklājis visu, kas vajadzīgs dzīvībai un dievbijībai. Kā kristieši, mēs ticam, ka viss Bībelē atklātais ir Dieva Vārds – pilnībā nekļūdīgs, uzticams, pilnīgs un pietiekošs. Mīlestība pret patiesību ir patiesas ticības pazīme. Cilvēki iet pazušanā, jo nepieņem patiesības mīlestību (2 Tesaloniķiešiem 2:10). Glābjoša ticība – ticība, kuru dāvā Dievs – pieņem un mīl visu patiesību. Glābjoša ticība uzticas Jēzum Kristum kā Glābējam pilnībā. Ja kāds saka, ka viņš uzticas Jēzum par deviņdesmit deviņiem procentiem, tāds cilvēks nevar būt glābts. Šāda ticība ir viņa paša un nevis no Dieva. Tāpat, ja kāds saka, ka viņš uzticas par deviņdesmit deviņiem procentiem, ka Bībele ir Dieva Vārds, viņš nav nācis atzīt patiesību, kas dara viņu brīvu, un viņš vēl joprojām ir pazudis. Jautājums nav par to cik daudz mums ir jātic, lai mēs būtu glābti, bet gan cik daudz mēs ticēsim, ja būsim patiesi glābti. Atbilde ir tā, ka mēs ticēsim visai patiesībai – Kristum kā Dieva Vārdam iemiesotam un Svētajiem Rakstiem kā Dieva Vārdam pierakstītam.
Daudz ir atkarīgs no pareizas izpratnes par Bībeles pirmajām nodaļām. Iemesli apšaubīt burtisku radīšanas stāstu nenāk no tā, ko par to saka Svētie Raksti. Tie nāk no ārējas un sekulāras ietekmes. Daudzi cilvēki nevēlas izklausīties neizglītoti pasaules acīs, jo zinātnieki uzskata, ka pasaule ir miljardiem gadu veca un tāpēc bibliskais radīšanas stāsts nekādā veidā nevar būt patiesība. Taču šāda pieeja ir nepareiza savos pamatos. Tā kā radīšanas stāstu nevar novērot laboratorijā, zinātne nav kompetenta atbildēt uz cilvēka rašanos jautājumu. Vienīgais uzticamais patiesības avots mūsu izcelsmei ir tas, kuru ir atklājis pats Radītājs. Tas nozīmē, ka mums ir jāsāk ar Bībeles rakstiem. Mums nav nekāda pamata domāt, ka 1. Mozus 1-2 nozīmētu jebko citu kā tā burtisku lasījumu. Tas māca mums, ka zeme ir salīdzinoši jauna, un, ka visa radīšana tika pabeigta sešās burtiskās dienās.
Ebreju vārds, kuru autors lieto, lai runātu par dienu ir “jom”. Šis vārds burtiski nozīmē to pašu, ko mūsu latviešu vārds diena. Lai padarītu šo nozīmi vēl skaidrāku, autors mums iedod laika intervālu no vakara līdz rītam – “Un tapa vakars un tapa rīts - viena diena.” Katru reizi, kad Vecajā Derībā parādās vārds “jom” ar laika intervālu vai skaitli, tas tiek attiecināts uz normālu 24 stundu dienu un mums nav nekādu iemeslu to apšaubīt. 2. Mozus 20:11, Dievs vēlreiz apstiprina sešu dienu radīšanu: “Jo sešās dienās Tas Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur atrodams” Šī rakstu vieta kļūtu bezjēdzīga, ja tās nebūtu burtiskas 24 stundu dienas.
Šī ir bijusi cilvēku izpratne par biblisko radīšanu līdz pat 19. gadsimtam, kad zinātnieki sāka apšaubīt šo interpretāciju. Cilvēki sāka meklēt veidus kā apvienot Bībeles liecību ar zinātnes apgalvojumiem. Rezultātā virsroku ņēma cilvēka vārds, kura gaismā tagad tika interpretēts Dieva Vārds. Dienas tagad tika pārsauktas par metaforām, kas var nozīmēt nenoteiktu laika posmu vai veselus laikmetus.
Vispasaules plūdi kļuva tikai par mītu, kas tika noliegts jauno atklājumu gaismā. Bībele tagad “saturēja” Dieva atklāsmi, bet tā nebija vairs galējais patiesības avots. Pēdējais vārds tagad piederēja cilvēkam, kurš ieņēma Dieva vietu un noteica, kas ir patiesība.
Mārtiņš Loids Džons savā slavenajā uzrunā “Kas ir evaņģēliskais kristietis?” teica: “Mums ir jātic visai Bībelei. Mums ir jātic Bībeles vēsturei, tāpat kā tās mācībai. Atkāpe šeit vienmēr norāda uz atkāpi no patiesas kristīgas ticības. Šodien ir cilvēki, kuri saka: 'Ak jā, es ticu Bībelei un tās autoritātei visās ticības lietās, bet protams, ka mēs nemeklēsim Bībelē zinātni'. Viņi saka, ka pastāv divas lielas autoritātes un diva veida atklāsmes. Viena no tām ir Svētie Raksti un otra ir daba. Šīs, viņi saka, viens otru papildina. Tāpēc, tu dodies pie Rakstiem dvēseles jautājumos, bet tu nevērsies pie tiem, lai meklētu pārējo Dieva atklāsmi par sevi dabā. Tā dēļ tu vērsies pie zinātnes. Šāds uzskats mums ir jāapstrīd un jāapstrīd tas ļoti nopietni. Mums ir jāapliecina, ka mēs ticam pirmo Bībeles nodaļu vēsturei un visai pārējai Bībeles vēsturei.”
Mums nav jābalsta sava pārliecība uz pasaulīgas gudrības spekulācijām. Kolosiešiem 2:8 ir teikts, “Uzmaniet, ka neviens jūs nesagūsta ar savu filozofiju un tukšu maldināšanu, kas balstās uz cilvēku mācībām un pasaules pirmspēkiem, bet ne uz Kristu.”
Labās ziņas ir tās, ka mēs varam paļauties uz visu, ko mēs lasām Dieva Vārdā. Tas ir pamats un droša klints mūsu ticībai. Atšķirībā no zinātnieku teorijām, Dieva vārds paliek nemainīgs. Atšķirībā no cilvēku mācībām, to mums ir atklājis pats Radītājs.