Rakstu nekļūdīgums

"Jo patiesi Es jums saku: tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, iekāms viss notiek." — Mateja 5:18

Iespējams, ka neviena cita Bībeles mācība nav saņēmusi vairāk uzbrukumu pēdējā laikā kā tieši mācība par Svēto Rakstu nekļūdīgumu. Tā ir kļuvisi par visapspriestāko un izaicinātāko mācību kristīgo pētnieku vidū. Kāds autors to nosauca par “20. gadsmita konservatīvo kristiešu izdomājumu.” Mūsdienās, ja tu tici, ka visi Svētie Raksti ir pilnībā Dieva iedvesti un nekļūdīgi, tu tiec uzskatīts par “reliģisko fanātiķi” ar pārāk šauru domāšanu. Arvien vairāk mūsdienās draudzes nepieņem vairs šo mācību par Bībeli kā pilnībā nekļūdīgu Dieva Vārdu. Šī ir mūsu iespēja iestāties par Dieva Vārdu. Šī ir mūsu iespēja aizstāvēt to no tiem, kuri nepārtraukti izdara uzbrukumus pret mūsu ticības pamatu.

Jūda iesāka rakstīt savu vēstuli, vēlēdamies runāt par ticīgo kopējo pestīšanu, taču tūlīt sajuta vajadzību aicināt draudzi iesaistīties cīņā par ticību. “Mīļie, tā kā man ļoti rūpēja jums rakstīt par mūsu kopējo pestīšanu, tad sirds mani spieda jūs pamācīt šinī rakstā turpināt cīņu par to ticību, kas svētiem reiz uzticēta.” (Jūdas 1:3). Tāpēc, ka šī ticība bija apdraudēta, Jūda bija spiests rakstīt un aizstāvēt to. Viņš apzinājās savu aicinājumu būt patiesības sargam. Vārdi “turpināt cīņu” (grieķu: epagonizomai) runā par cīņu, kas pieprasa pielikt smagas pūles un grūtības. Jūda uzsver vajadzību turpināt aizsargāt patiesību stingri un dedzīgi. Žans Kalvins teica: “Pat suns rej, kad viņa saimniekam uzbrūk. Es būtu gļēvulis, ja redzētu, ka Dieva patiesībai uzbrūk un paliktu klusu”

Kurš gan to būtu domājis, ka cilvēki, kuri sauc sevi par kristiešiem – pat mācītāji – uzbruktu un apšaubītu Dieva Vārda patiesību? Taču tā tas ir. Kādā reģionālajā draudžu tikšanās reizē, kur pulcējās garīdznieki un draudžu vadītāji, mācītājs izteica, ka viņš nav nācis, lai pateiktu absolūto patiesību. Tādā gadījumā, ko gan viņš ir nācis pateikt? Ja sludinātājs nenostājas un nesaka: “Tā saka Tas Kungs”, tad viņš tikai runā par savām domām. Tas, kas Dieva ļaudīm ir vajadzīgs ir dzirdēt Dieva Vārdu un pasludināt to ar Dieva autoritāti. Draudzei ir jābūt patiesības balstam un pamatam (1. Timotejam 3:15). Ja Bībele nav pilnībā nekļūdīga, tad tā arī nav pilnībā autoratīva. Un ja tā nerunā ar autoritāti, tad mums tai nav jāpaklausa. Šādas domāšanas pamatā nav nekas cits kā neticība. Tā ir cilvēka kritusī daba, kura ir ienaidā ar Dievu (Romiešiem 8:7).

Taču paldies Dievam, jo Viņš mūs nav atstājis neziņā par šīm lietām. Savā pirmajā svētrunā saviem mācekļiem, Jēzus atklāj mums savu uzskatu par Svētajiem Rakstiem. Mateja 5:18: “Jo patiesi Es jums saku: tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, iekāms viss notiek.” Jēzus bija uzsācis savu kalpošanu, un viņa vēsts uzreiz piesaistīja tā laika garīgo vadītāju uzmanību. Kaut kas bija savādāks šajā sludinātājā. Viņš nesludināja tā laika teoloģiju, nedz arī pievienojās tā laika reliģiskajām grupām. 17. pantā Jēzus pasaka, ka tas, ko Viņš sludina nav nekas jauns – “Es neesmu nācis tos bauslību un praviešus atmest, bet piepildīt” Ja vien jūdi būtu sapratuši, ka viņu priekšā stāvēja visas Vecās Derības piepildījums miesā.

Jēzus saka: “Jo patiesi Es jums saku” – tas, ko es jums tūlīt teikšu, būs absolūtā patiesība par Dieva Vārdu. Nevis varbūt, iespējams vai tā varētu būt, bet šī ir visa patiesība. Ļaujoties postmodernisma ietekmei, tā saucamā “topošā draudze” ir pieņēmusi, ka patiesība ir savā būtībā neskaidra, miglā tīta un iespējams pat vispār neizprotama. Kā skaidro mācītājs Džons Makarturs savā grāmatā «Patiesības karš»: “Doma, ka kristīgo vēsti vajadzētu turēt viegli lokāmu un neskaidru liekas it īpaši pievilcīga jauniešiem, kuri dzīvo saskaņā ar mūsdienu kultūru un šī laika garu, un nespēj panest autoratīvu biblisku patiesību, kura ir pielietota ar lielu precizitāti un izaicina viņu pasaulīgo dzīvesveidu, samaitāto prātu un bezdievīgo uzvedību. Un šāds indīgs uzskats arvien vairāk šodien tiek injicēts kristīgajā draudzē.” Kā kristiešiem, mums ir jābūt tiem, kuri pazīst un mīl patiesību, tas ir iekļauts glābjošā ticībā.

Jēzus saka: “Tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības” Ne tikai Jēzus ticēja, ka katrs vārds Bībelē ir Dieva iedvests un nekļūdīgs, Viņš ticēja, ka katra rakstu zīmīte un katrs raksta galiņš ir Dieva iedvests. Vismazākā rakstu zīmīte šeit attiecas uz jotu vai jodu – vismazākajiem burtiem ebreju un grieķu alfabētā. Sengrieķu valodā šī jota tika palikta zem patskaņiem, kas veidoja nelielu apostrofu. Rakstu galiņš (grieķu valodā – radziņš) bija neliela svītriņa, kas atšķīra vienu ebreja burtu no cita, kad viņi izskatījās līdzīgi. Tā ir atšķirība starp lielajiem burtiem f un e, kur viss, kas tev ir jādara, lai izveidotu e ir jāpievelk neliela svītriņa. Jēzus šeit ļoti skaidri apstiprina verbālo (vārdu) Rakstu inspirāciju. Kad Dievs deva Savu Vārdu tā sākotnējos manuskriptos, katrs mazākais burts tika Dieva iedvests un Dievs ir apsolījis saglabāt un pasargāt to līdz pat pasaules galam.

Kad mēs runājam par Svēto Rakstu nekļūdīgumu, mums ir jāsaprot, ka šī mācība ir balstīta uz citas Bībeles mācības – Rakstu inspirācijas jeb iedvesmas. Rakstu nekļūdīgums izriet no Rakstu inspirācijas nevis otrādi. Bibliskā inspirācija nozīmē to, ka Dievs iedvesa Bībeles rakstus. Vārds inspirācija vienkārši nozīmē iedvešana.

2. vēstulē Timotejam 3. nodaļā Pāvils raksta: “Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā.” Pāvils šajā rakstu vietā ar trim vārdiem apstiprina verbālu (katra vārda) Svēto Rakstu inspirāciju. Oriģinālvalodā teikums “Visi šie raksti ir Dieva iedvesti” ir pateikts trijos vārdos. Pirmais vārds ir: visi (grieķu val.: pasa) un nozīmē katrs, ikviens, visi. Tas izslēdz jebkādu mācību par daļēju Rakstu inspirāciju. Otrais vārds: raksti (grieķu val.: grafei) nozīmē jebko, kas ir rakstīts. Mēs iegūstam tādus vārdus kā grafika un autogrāfs. Ļoti svarīgi šeit ir pamanīt, ka tie ir raksti, kas ir iedvesti. Kad mēs runājam par Rakstu inspirāciju, mēs nedomājam ar to, ka Dievs cilvēkiem deva “iedvesmu” kaut ko uzrakstīt, bet gan to, ka Dievs pats iedvesa katru vārdu Bībelē. Katrs vārds nāk no Dieva prāta un ir pilnīgs un nekļūdīgs tā sākotnējos manuskriptos. Tāpēc mēs sakām, ka ticam verbālai (vārdu) inspirācijai. 2. Pētera 1:21 ir teikts: “Pravietošana nekad nav cēlusies no cilvēku gribas, bet Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā.” Vārdi “Svētā Gara spēkā” burtiski nozīmē Svētā Gara nesti. Lūka lietoja šo pašu vārdu, lai runātu par kuģi, kurš tika vēju nests jūrā (Ap. d. 27:15,17). Tāpat Dievs nesa un vadīja Bībeles autorus, lai pierakstīts būtu tieši tas, ko Dievs vēlējās.

Trešais vārds ir: iedvesti (grieķu val.: theanoustas) un burtiski nozīmē “Dieva izelpoti”. Tas ir saliktenis no vārda Dievs (Teos) un vārda izelpot (pneo). Labāka definīcija Rakstu iedvesmai būtu Rakstu izdvesma, jo Dievs nevis ieelpoja Rakstos, bet gan tos izelpoja. Dievs izelpoja Savu Vārdu un Svētais Gars vadīja tos, kuri to pierastīja. Bībelei ir viens Autors un daudzi rakstnieki. Svētais Gars atļāva Bībeles rakstniekiem lietot viņu stilu, kultūru, dāvanas, raksturu un pieredzi tā, ka Svēto rakstu iedvesma ir saskaņā ar to rakstnieku prātu un Svētā Gara suverēnu vadību, lai izveidotu nekļūdīgu un nemaldīgu Dieva atklāsmi cilvēkiem. Bībele ir nekļūdīga, jo pilnīgs Dievs spēj radīt tikai pilnīgu patiesību. Bībele ir nekļūdīga, jo Dievs ir patiesība un Viņš nevar melot. Bībele ir nekļūdīga, jo galu galā Dievs un Viņa Vārds ir nedalāmi – gan Vārds izelpots, gan Vārds iemiesots ir dievišķi un nāk no Dieva.

Sludinātāju princis Čārlzs Sperdžens teica: “Ja es neticētu, ka Svētie Raksti ir pilnībā nekļūdīgi un nevainojami, no vāka līdz vākam, es vairs nekad nekāptu kancelē. Ja mēs vēlamies redzēt atmodas, mums ir jāatmodina mūsu bijība pret Dieva Vārdu. Un ja mēs vēlamies redzēt, ka cilvēki atgriežas, mums ir jāiekļauj vairāk no Dieva Vārda mūsu sludināšanā. Es labāk runātu piecus vārdus no šīs grāmatas nekā 50 000 vārdu no filozofiem.”

Mācība par Svēto Rakstu nekļūdīgumu ir svarīga, jo patiesība ir svarīga. Šī tēma atsaucas uz Dieva raksturu un personību. Šī mācība ir pamatā visai mūsu saprašanai par to, ko Bībele māca. Ja Bībele būtu kaut kas mazāk kā pilnībā nekļūdīgs Dieva Vārds, viss pārējais tajā stāvētu uz grimstošas smilts. Ja mēs nevaram uzticēties visam, ko tā saka, kādēļ gan lai mēs uzticētos jebkam, ko tā saka. Šir ir laiks, lai paceltu Dieva Vārdu tā goda vietā un iestātos par patiesību. Bībelei tiek uzbrukts un mēs esam aicinātu to aizsargāt.