Sludinātāju princis - Čārlzs Sperdžens

Cauri gadsimtiem Dievs ir pacēlis dievbijīgus cilvēkus, kurus Viņš ir vareni lietojis draudzei tik ārkārtīgi svarīgos brīžos. Šie varonīgie vīri ir nākuši no dažādām dzīves gaitām – no prestižākajām skolām kristīgajā akadēmijā līdz pat tumšajiem tirgotāju pagrabiem. Viņi ir cēlušies no visām vietām pasaulē – no labi apdzīvotām lielpilsētām līdz pat nelieliem, aizēnotiem ciematiņiem tālu prom no pārējās sabiedrības. Taču neskatoties uz viņu atšķirīgajām dzīvēm, šiem izcilajiem vīriem, Dieva žēlastības trofejām, ir bijis daudz kas kopējs.

Bez šaubām, katram no viņiem bija nelokāma ticība Dievam un Kungam Jēzum Kristum. Katram no viņiem bija dziļa pārliecība par brīnišķīgajām patiesībām, kuras mēs pazīstam kā reformātu žēlastības mācības. Lai arī viņiem bija atšķirīgi uzskati par otršķirīgām lietām teoloģijā, viņi stāvēja plecu pie pleca, lai nestu šo mācību, kas pagodina Dieva žēlastības varenību Viņa glābšanas nolūkos. Viņi pieturējās pie centrālās patiesības, ka “glābšana ir no Tā Kunga” (Ps. 3:8; Jonas 2:9).

Pazīstams kā Anglijas 19. gadsimta izcilākais sludinātājs, Čārlzs Hedons Sperdžens ir iespējams labākais sludinātājs visos gadsimtos. Saukts par mūsdienu veiksmīgāko Bībeles sludinātāju, Sperdžens ieņem pirmo vietu gandrīz visos slavenu sludinātāju sarakstos. Ja Žans Kalvins bija draudzes izcilākais teologs, Džonatans Edvards izcilākais filozofs un Džordžs Vitfilds izcilākais evaņģēlists, tad Sperdžens pavisam noteikti ieņem vietu kā izcilākais draudzes sludinātājs. Nekad neviens cilvēks nav stāvējis vienā kancelē nedēļu pēc nedēļas, gadu pēc gada, gandrīz četrdesmit gadus un sludinājis Evaņģēliju ar lielāku un paliekošāku ietekmi pasaulē kā Sperdžens. Līdz pat šai dienai viņš paliek pazīstams kā “sludinātāju princis”

Kā norāda Hugs Olds: “Neviena balss Viktorijas laika kancelē nebija tik skanīga, neviens sludinātājs tik cilvēku mīļšs, neviens runātājs tik apbrīnojams kā Čārlzs Hedons Sperdžens” Sperdžens tika sūtīts noteiktā laikā, uz noteiktu vietu, lai sludinātu mūžības evaņģēliju par dvēseļu glābšanu un Dieva mūžīgo godību. Iespējams, ka neviens nespēj sacensties ar Sperdženu kā evaņģēlisku mācītāju.

Lai arī viņš dziļi mīlēja teoloģiju, Sperdžens izteica: “Es drīzāk gribētu pievest vienu grēcinieku pie Jēzus Kristus nekā izprast visus dievišķā Vārda noslēpumus.” Viņš mīlēja glābt pazudušos. Runājot par evaņģelizācijas nozīmīgumu savā kalpošanā Sperdžens teica: “Es labāk gribētu būt līdzeklis dvēseļu glābšanai no nāves nekā būt izcilākais orators uz zemes. Es drīzāk gribētu pievest nabadzīgāko sievu pie Jēzus kājām kā kļūt par Katenberijas arhibīskapu. Es drīzāk gribētu izraut vienu zaru no sadegšanas kā izskaidrot visus noslēpumus. Izglābt dvēseli no pazušanas bezdibenī ir daudz svētīgāks sasniegums kā tikt kronētam teologu strīdos. Viena no manām priecīgākajām domām ir tā, ka tad, kad es nomiršu, tas būs mans gods nonākt Kristus klēpī atdusā, un es zinu, ka es nepriecāšos debesīs viens. Tūkstošiem jau tur ir nonākuši pirms manis, kuri ir nākuši pie Kristus manas kalpošanas laikā. Ak! Kas par svētlaimi tā būs nonākt debesīs un redzēt pūli ar glābtajiem priekšā un aiz muguras.”

Čārlzs Hedons Sperdžens (1834 – 1892) piedzima 1834. gada 19. jūnijā, nelielā lauku mājā Kelvedonā, Anglijā. Daudzi no viņa priekštečiem bija tikuši padzīti no viņu dzīvesvietām, meklējot patvērumu Anglijā. Sperdžens piebilda: “Es daudz labāk vēlos būt cēlies no kāda, kurš cieta savas ticības dēļ nekā nēsāt visu imperatoru asinis savās vēnās.”

Gan viņa tēvs Džons, gan vectēvs Džeimss bija neatkarīgi kalpotāji, kuri uzticīgi ganīja savas draudzes. Kad viņa māte laida pasaulē savu otro bērnu, jaunais Sperdžens, kuram bija divi gadi, tika aizsūtīts uz netālo Stamburni dzīvot ar savu vectēvu, kur viņš palika līdz sešu gadu vecumam. Šajā laikā Sperdžens tika iepazīstināts ar daudziem puritāņu darbiem, ieskaitot Džona Banjana Svētceļnieku taku, Ričarda Bakstera Aicinājumu neglābtajiem un Džozefa Alaina Trauksmi neglābtajiem. Neraugoties uz viņa iepazīšanos ar šiem darbiem, Sperdžens palika neglābts. Viņš, atceroties šo laiku, teica: “Es biju dzirdējis par glābšanas plānu caur Jēzus upuri no mazām dienām, bet es neko par to vairāk savā dvēselē nezināju kā kāds, kurš būtu uzaudzis Āfrikā. Gaisma tur bija, taču es biju akls.”

Vienu svētdienas rītu, 1850. gada 6. janvārī, Čārlzs, kad viņam bija piecpadsmit gadi, bija ceļā uz draudzi nelielajā Kolčesteras pilsētā, kad sniegputenis piespieda viņu piestāt mazā Metodistu baznīcā. Tikai ducis cilvēku bija ieradušies uz dievkalpojumu, pat mācītājs nevarēja ierasties. Kāds negribīgs sludinātājs iznāca priekšā, lai runātu par Jesajas 45:22: “Skatieties uz Mani, tad jūs būsit glābti, visi zemes gali!” Šis vienkāršais sludinātājs skubināja šo mazo draudzi skatīties ticībā uz Jēzu Kristu vien. Vērzdams savu skatienu uz jauno Sperdženu, viņš skubināja: “Jaunais cilvēk, skaties uz Jēzu Kristu. Skaties! Skaties! Skaties! Tev nav nekā cita ko darīt, kā vien skatīties un dzīvot.” Kā bulta no debesu loka, evaņģēlijs bija trāpījis mērķī. Sperdžens vēlāk rakstīja: “Es pēkšņi saredzēju glābšanas ceļu. Kā tad, kad vara čūska tika pacelta, cilvēki tikai skatījās un bija dziedināti, tāpat bija ar mani.” Vēršot savu skatienu ticībā uz Kristu, viņš tika dramatiski izglābts. Pārņemts ar prieku, viņš tā tik vien spēja sevi saturēt. Šāda enerģiska degsme iezīmēja viņa visu tālāko dzīvi.

Ar arvien pieaugošu degsmi, Sperdžens sešpadsmit gadu vecumā sludināja savu pirmo svētrunu mazā lauku mājā Teveršamā netālu no Kembridžas. Viņa sludināšanas dāvana tika uzreiz pamanīta. Kad viņam bija tikai septiņpadsmit gadu, Sperdžens kļuva par kalpotāju nelielā lauku Baptistu baznīcā Voterbīčā. Voterbīčas Baptistu kapelā, Čārlzs sludināja evaņģēliju ar neparastu spēku un ievērojamiem rezultātiem. Neskatoties uz to, ka viņš atradās nelielā ciemā, kurš bija pazīstams par savu izlaidību, šī pazemīgā Baptistu kapela nākamo divu gadu laikā izauga no tikai četrdesmit līdz vairāk kā simts locekļiem.

Ziņas par šo sludinātāju brīnumbērnu drīz sasniedza Londonu. 1853. gada 18. decembrī, Sperdžens tika uzaicināts sludināt lielākajā un slavenākajā Reformātu Baptistu draudzē Londonā, Ņūparkas ielas kapelā. Šajā vēsturiskajā draudzē, kura bija nelokāmi kalvinistiska, bija kalpojuši tādi slaveni mācītāji kā Benjamins Keičs (1640 – 1704), Džons Gils (1697 – 1771) un Džons Ripons (1750 – 1836), taču pēdējā laikā bija sākusi panīkt. Tikai divi simti cilvēku tikās baznīcā, kura bija celta, lai uzturētu vairāk par tūkstoti.

Kad Sperdžens bija sludinājis tur trīs mēnešus, esot deviņpadsmit gadu vecs, viņš tika aicināts kļūt par šīs draudzes mācītāju. Viņš uzticīgi kalpoja kā mācītājs Ņūparkas ielas kapelā līdz viņa nāvei, trīsdesmit astoņus gadus vēlāk.

Sperdženam sludinot šajā draudzē, tā piedzīvoja tūlītēju izaugsmi. Tikai dažu mēnešu laikā, draudzē pulcējās jau pieci simti cilvēku. Pēc pirmā gada, ēka vairs nespēja uzturēt visus cilvēkus, kuri gribēja pulcēties, lai dzirdētu viņu sludinām. Cilvēki spiedās gar sienām, gaiteņi bija pārpildīti un drīz bija nepieciešams ieviest bezmaksas biļetes ne tikai uz svētdienas, bet arī uz nedēļas dievkalpojumu. Ielas tika aizsprostotas, cilvēkiem nākot dzirdēt šo jauno sludinātāju. Londona neko šādu nebija piedzīvojusi kopš Džordža Vitfilda laikiem.

Šajā laikā Sperdžens satika arī Sūzanu Tompsoni, kura bija viņa draudzes locekle. Viņu draudzība strauji attīstījās un 1856. gada 8. janvārī viņi apprecējās Ņūparkas ielas kapelā, kura tajā dienā bija pārpildīta līdz malām. Viņu draudzība vienam pret otru nekad neizdzisa. Diemžēl, Sūzana kļuva par daļēju invalīdu pēc viņu dvīņu piedzimšanas 1856. gadā un bija spiesta palikt mājās un tāpēc nebija spējīga dzirdēt Čārlzu sludinām. Neskatoties uz grūtībām, viņa turpināja būt viņam par stipru iedrošinājumu un vadīja plaukstošu kalpošanu, kas apgādāja mācītājus un misionārus ar viņas vīra grāmatām.

Draudze drīz kļuva tik liela, ka viņi bija spiesti pārcelties uz Ekseteras zāli, lielu ēku, kas spēja uzņemt četrus tūkstošus cilvēku un vietu stāvēšanai vēl tūkstotim cilvēku. Taču arī šī ēka nespēja uzņemt arvien pieaugošo pūli un simtiem cilvēku bija spiesti palikt mājās. Kļuva skaidrs, ka bija nepieciešama jauna ēka šai tik strauji augošajai draudzei. Tika izveids projekts, kas kļūtu par slaveno Metropolitānes tabernākulu, lielāko protestantu pielūgsmes dievnamu pasaulē.

Pa to laiku Sperdžens pulcēja savu draudzi pat vēl lielākā zālē Karaliskajos Sareja dārzos, kas bija milzīga mūzikas zāle ar divpadsmit tūkstoš sēdvietām. Pirmajā dievkalpojumā 1856. gada 19. oktobrī šī lielā ēka bija pārpildīta līdz malām un vēl tukstoši bija spiesti palikt ārpusē. Pēkšņi gaitenī bija dzirdams sauciens – “Uguns!” Cilvēki bailēs sāka atstāt zāli, lai steigtos uz tuvāko izeju, saminot ar kājām vairākus cilvēkus līdz nāvei – nāvējoša traģēdija, kas sagrāva jauno Sperdženu.

Izlaižot tikai vienu svētdienu, Sperdžens atsāka sludināt lielajiem pūļiem. Uz dievkalpojumiem nākot neskaitāmiem neticīgajiem, katra reize bija arī evaņģelizācijas iespēja. Sperdžens un citi pavadīja laiku runājot ar jaunatgrieztajiem katru otrdienas vakaru. Tik daudz dvēseļu tika izglābtas, ka Sperdžens uzskatīja, ka viņš nekad nebija sludinājis svētrunu lielajā mūzikas zālē, Dievam neizglābjot kādu grēcinieku. Londonai esot izcilākajai lielpilsētai pasaulē, cilvēki uzņēma Sperdženu kā vēl nekad neviena pilsēta nebija uzņēmusi sludinātāju.

Čārlza Sperdžena ietekme šodien ir jūtama vairāk kā jebkad agrāk, esot visbiežāk izdotais kristīgais autors draudzes vēsturē. Alberts Molers norāda, ka “Sperdžena kalpošanas lielākā rakstura īpašība bija viņa nedalītā degsme par Dieva Vārda skaidrošanu un sludināšanu.” Viņš bija kāds, kuram bija stipra un nelokāma pārliecība par Dieva Vārdu. Sperdžens augsti vērtēja Dieva Vārda nozīmi un autoritāti, lai pagodinātu Kristu. Viņš sludināja Rakstus laikā, kad pret patiesību tika izdarīti uzbrukumi tāpat kā šodien, tomēr viņš neizgāja uz kompromisu. Degsme par Dieva Vārdu pavadīja visas viņa dienas. Šāda pārliecība sludināt Bībeli bez kompromisiem šodien ir vajadzīga vairāk kā jebkad agrāk.

Runājot par Rakstu nekļūdīgumu, Sperdžens teica: “Es neticu, ka no viena vāka līdz otram, šajā grāmatā ir kāda kļūda – vai nu zinātniski dabiskas vai fiziskas, vēstures vai jebkāda cita veida. Es esmu gatavs ticēt visam, ko tā saka, un ticot, uzņemt to kā Dieva Vārdu. Ja tā nav pilnībā patiesa, tā nav vērta man pat vienu peniju. Tas var būt tā cilvēkam, kurš ir tik gudrs, ka spēj paņemt patieso no nepatiesā, bet es esmu tāds muļķis, ka es to darīt nevaru. Ja šajā grāmatā man nav nemaldīgs ceļvedis, es drīzāk būšu pats sev par ceļvedi, jo citas iespējas man nebūtu. Man būtu nepārtraukti jālabo mana streipuļojošā ceļveža kļūdas, bet to es neesmu cienīgs darīt un tāpēc esmu sliktākā situācijā kā tad, ja man nebūtu ceļveža vispār. Sēdies nost prāts un ļauj ticībai celties.”

Tā ir bijusi visu patiesu kristiešu pārliecība no agrīnajiem baznīcas tēviem līdz 16. gadsimta protestantu reformācijai, līdz pat mūsdienām. Konservatīvie kristieši vienmēr ir apstiprinājuši, ka Bībele ir Dieva iedvesta, pilnībā nekļūdīga, nemaldīga un bezgrēcīga pamācība ticībai un dzīvei.

Romas Klements (80 – 100) mācīja: “Ieskaties rūpīgi Rakstos, kuri ir patiesi Svētā Gara vārdi. Tu zini, ka nekas netaisns vai viltus tajos nav uzrakstīts.” (1. Klementa 45:2-3) Augustīns rakstīja Hieronīmam: “Man šķiet, ka vislielākā nelaime – ir mūsu ticībā, ka šajos Rakstos ir atrodams kaut kas nepatiess. Cilvēki, caur kuriem mums Svētie Raksti ir doti, un kuri tos pierakstīja, nepierakstīja šajos Rakstos neko nepatiesu.” Kalvins Svētos Rakstus uzskatīja par “drošu un nemaldīgu pierakstu”, “nekļūdīgu normu”, “tīro Dieva Vārdu”, “nemaldīgu normu par Viņa svēto Patiesību”, “šķīstu no visiem traipiem un nepilnībām”, “nekā no cilvēka nepiejaukta”, “nesalaužamu.” Rakstu nekļūdīgums bija uzskats, kuru turēja Augustīns, Luters, Kalvins, kā arī cilvēki cauri visai baznīcas vēsturei. Mācība par Svēto Rakstu nemaldīgumu ir “centrālā baznīcas tradīcija” (Džons Hanna, Rakstu nekļūdīgums un baznīca).

Tie, kuri vēlas pārdefinēt Svēto Rakstu inspirāciju, to dara sev par postu un pazušanu. Tā vietā, mums vajadzētu sekot Sperdžena piemēram, kurš nostājās stingri uz Dieva Vārda un aicināja savus klausītājus “nelasi tik daudz cilvēka komentārus vai cilvēka grāmatas, bet lasi Rakstus un paturi savu ticību uz šī – Dievs to teica.”

Sperdžena kalpošana ir piemērs kristiešiem šodien, jo viņš dega par Dieva godību. Sperdžens atstāja ietekmi, jo viņš nostājās uz patiesības, aizsargāja to un pasludināja to ar visu spēku Dievam par godu. Šodien vairāk kā jebkad agrāk ir vajadzīgi vīri ar degsmi un pārliecību pasludināt Svēto Rakstu patiesību par grēku, tiesu, Kristus upuri pie krusta, Rakstu nekļūdīgumu, autoritāri un spēku glābt grēciniekus.

Dievbijīgi vīri, kuri iestājas par patiesību saskarsies ar pretestību un vajāšanām – tāpat kā ar to saskārās Sperdžens, bet viņiem ir jāseko Jēzus piemēram, lai viņi spētu būt piemērs tiem, par kuriem viņiem būs jādod atbildība. Katrai paaudzei ir bijis jāpieņem lēmums vai viņi iestāsies par Bībeles patiesību vai arī noliks savus zobenus malā, lai piekāptos liberālisma meliem. Mēs nedrīkstam pielāgot Bībeli šim ļaunajam laikam, mums ir jāpielāgo šis laiks Bībelei. Dievs mums ir Devis Savu Vārdu, lai mēs to studētu, pārdomātu, cīnītos par to, aizstāvētu to un pasludinātu to tautām. Tas vienmēr ir tiesājis cilvēkus un nevis cilvēki to.

Sperdžens apzinājās, ka iemesls Dieva Vārda apšaubīšanai bija nekas cits kā neticība. Tas bija senais jautājums par to, kuram pieder autoritāte, Dievam vai cilvēkam. Apšaubīt Rakstu nekļūdīgumu ir pacelt sevi augstāk par Dieva Vārdu, pielīdzināt to streipuļojošam ceļvedim un ieņemt Dieva vietu, kas ir vislielākā zaimošana un nav kaut kas, ko patiess kristietis dara. Taču Dieva Vārds paliks autoratīvs, nemainīgs un nelokāms. Tāpat kā Tas bija dzīvs un spēcīgs Sperdžena laikā, tāpat mēs varam būt iedrošināti arī šodien, ka Dieva Vārds ir asāks par abās pusēs griezīgu zobenu (Ebrejiem 4:12).