Sludinot Dieva dusmību

Ženēvas reformators Žans Kalvins teica: “Sludināšana ir publiska Rakstu skaidrošana, kuru veic vīrs, Dieva sūtīts, kurā Dievs pats ir klātesošs gan ar tiesu, gan žēlastību.” Uzticīga pastorālā kalpošana pieprasa, ka tiek pasludinātas abas šīs lietas – tiesa un žēlastība. Dieva Vārds ir asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu, kas mīkstina un nocietina, iepriecina un apbēdina, glābj un nosoda. Ja mēs ticam, ka katrs vārds ir Dieva izelpots un nekļūdīgs, tad vienīgā saprātīga mūsu atbilde būs katra vārda pasludināšana.

Dievišķās dusmības sludināšana kalpo par melno samta fonu, kas liek Dieva žēlastības dimantam mirdzēt spožāk kā saulei visā tās spožumā. Tieši uz dievišķās dusmības tumšā audekla Viņa glābjošā žēlastība staro visspožāk. Dieva dusmības sludināšana visspīdošāk parāda Viņa bagāto žēlastību grēciniekiem.

Kā taures pūtēji uz pils sienas, brīdinot par tuvojošām briesmām, sludinātājiem ir jāpasludina viss Dieva prāts pilnībā. Tiem, kuri ieņem vietu kancelē, ir jāpasludina visa Dieva Vārda patiesība, kas iekļauj gan Dieva suverēno dusmību, gan pāri plūstošo mīlestību. Viņi nevar izvēlēties to, ko viņi vēlas sludināt. Uzticīgam sludinātājam, runāšana par Dieva dusmību nav atstāta izvēles kārtā – tas ir dievišķs rīkojums.

Diemžēl tāda sludināšana, kas runā par Dieva gaidāmo tiesu nav atrodama daudzās kancelēs šodien. Sludinātāji ir kļuvuši par Dieva dusmību apoloģētiem vai klusē par to pilnībā. Lai parādītu Dieva mīlestību, kādi saka, sludinātājam ir jānoklusē Dieva dusmība. Bet izlaist Dieva dusmību nozīmē aizēnot Viņa brīnišķīgo mīlestību. Nav nekā nežēlīgāka, kā atturēt Dieva atriebšanas pasludināšanu no cilvēkiem.

Kādēļ dievišķās dusmības sludināšana ir tik svarīga? Pirmkārt, Dieva svētais raksturs to pieprasa. Dieva naids pret grēku ir svarīga daļa no Dieva svētuma. Artūrs Pinks uzsver: “Dieva dusmība ir Dieva svētums, kas ir iekustināts pret grēku.” Dievs ir “uguns, kas iznīcina” (Ebr. 12:29), kurš “brīdina ik dienas” (Ps. 7:11) tos, kuri negrib atgriezties. Dievs ienīst netaisnību (Ps. 45:7) un Viņa dusmība no debesīm parādās “pār visu cilvēku bezdievību un netaisnību” (Rom. 1:18). Šī iemesla dēļ Viņš “pazudinās” bezdievīgos tiesas dienā (Ps. 5:7).

Katrs sludinātājs, kurš izvairās no Dieva dusmības pasludināšanas samazina Viņa svētumu, mīlestību un taisnību. Tādēļ, ka Dievs ir svēts, Viņš ir nošķirts no visa grēcīgā un stājās pretīm katram, kas to piekopj. Tādēļ, ka Dievs ir mīlestība, Viņš mīl šķīstību un ienīst visu, kas nav svēts. Tādēļ, ka Dievs ir taisnīgs, Viņam ir jāsoda grēks, kas pārkāpj Viņa svētumu.

Otrkārt, pravieša kalpošana to pieprasa. Praviešu darbs bieži bija pasludināt saviem klausītājiem, ka viņi ar savu netaisnību krāj paši sev sodu tiesas dienai, kad parādīsies Dieva dusmība (Jer. 4:4). Vecajā Derībā tiek lietoti vairāk kā divdesmit dažādi vārdi, lai aprakstītu Dieva dusmību, un šie vārdi ir lietoti kopā 580 reižu. Atkal un atkal, pravieši runāja ar ļoti krāšņiem attēliem, lai aprakstītu Dieva dusmību, kas nāk pār netaisnību. Pēdējais no praviešiem, Jānis Kristītājs, runāja par “nākamo dusmību” (Lk. 3:7). No Mozus līdz pat Kristus priekšgājējam, mēs redzam nepārtrauktu virkni ar brīdinājumiem par Dieva gaidāmo dusmību.

Treškārt, Kristus sludināšana to pieprasa. Lai cik dīvaini tas nebūtu, Jēzus runāja vairāk par dusmību kā jebkurš cits Bībelē. Mūsu Kungs runāja par Dieva dusmību vairāk kā Viņš runāja par Dieva mīlestību. Jēzus brīdināja par “elles ugunīm” (Mat. 5:22) un mūžīgo “pazudināšanu” (Mat. 7:13), kur būs “kaukšana un zobu trīcēšana" (Mat 8:12). Jēzus bija elles un tiesas sludinātājs. Sludinātājiem šodien vajadzētu sekot Jēzus piemēram, kurš nekautrējās runāt par šīm tēmām.

Ceturtkārt, krusta godība to pieprasa. Kristus izcieta Dieva dusmību par visiem, kuri piesauks Viņu. Ja nepastāv dievišķas dusmas, tad nepastāv arī nekādas vajadzības pēc krusta un pazudušu dvēseļu glābšanas. No kā gan tādā gadījumā grēciniekiem vajadzētu tikt glābtiem? Tikai tad, kad mēs apzināmies Dieva dusmību pret tiem, kuri ir pelnījuši saņemt Dieva taisnīgo tiesu, mēs sākam ieraudzīt Kristus krustu kā patiesi priecīgu vēsti. Šodien ir pārāk daudz sludinātāju, kuri lielās ar kristocentrisku kalpošanu, bet gandrīz, vai arī nemaz, nerunā par Dieva dusmām.

Piektkārt, apustuļu mācība to pieprasa. Tos, kurus Kristus izsūtīja, sludināja visu, ko Viņš tiem bija pavēlējis (Mat. 28:20). Tas iekļauj Dieva taisnās tiesas un dusmu pasludināšanu grēciniekiem. Apustulis Pāvils brīdina neticīgos par “Dievu, kurš soda” (Rom. 3:5) un pasludina, ka tikai Jēzus var “mūs atpestīs no nākamās dusmības” (1 Tes. 1:10). Pēteris raksta par “bezdievīgo cilvēku tiesas un pazušanas dienu” (2. Pēt. 3:7). Jūda runā par “mūžīga uguns sods izciešanu” (Jūdas 7). Jānis apraksta “Jēra dusmas” (Atkl. 6:16). Mēs redzam, ka Jaunās Derības autori apzinājās nepieciešamību sludināt Dieva dusmību.

Uzticīgi Dieva Vārda sludinātāji nedrīkst baidīties no Dieva taisnās tiesas un dusmības pasludināšanas pret grēciniekiem, kuri to ir pelnījuši. Dievs ir nolicis dienu, kurā viņš pasauli taisnīgi tiesās (Apd. 17:31). Tā diena gaida aiz apvārkšņa. Tāpat kā pravieši, apustuļi un pats Kristus, arī mums ir jābrīdina tie, kuri vēl netic, par šo briesmīgo nākamo dienu un mīlestībā jāsauc viņus bēgt pie Kristus, patveroties pie viņa lielās mīlestības un žēlastības, aicinot atgriezties un ticēt uz Vienīgo, kurš ir spējīgs glābt viņu dvēseles.