Sludinot grāmatu, kuru sarakstīja Dievs

Mēs ticam Svēto Rakstu nekļūdīgumam. Taču, ko tad? Kā šī patiesība par Rakstu nekļūdīgumu un Dieva Vārda autoritāti ietekmē mūsu sludināšanas kalpošanu? Mums nav jēgas aizstāvēt Rakstus, ja mēs paši neesam gatavi noliekties to priekšā mūsu kalpošanā.

Mūsdienu kristiešu nodošanās Dieva Vārda autoritātei un tā nemaldīgumam ne vienmēr parāda sevi kalpošanā. Vai mūsu sludināšanai nevajadzētu atspoguļot šo patiesību, pie kuras mēs turamies? Bieži tas tā nav. Diemžēl mūsdienu sludināšanā ir tieksme attālināties no bibliskas sludināšanas un tā vietā piegriezties uz pieredzi vērstām, pragmatiskām, tematiskām svētrunām.

Vai mūsu sludināšanai nevajadzētu atspoguļot mūsu pārliecību par Bībeli kā par iedvestu, nekļūdīgu Dieva Vārdu? Ja mēs ticam, ka “visi Raksti ir Dieva iedvesti” un nekļūdīgi, vai mums nevajadzētu būt vienādi nodevušiem šai patiesībai, kura ir “noderīga mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam”? Vai šai brīnišķīgajai patiesībai nevajadzētu noteikt kā mēs sludinām?

Protams, ka vajadzētu. Pāvils deva šādu rīkojumu Timotejam: “Tad nu es piekodinu Dieva un Kristus Jēzus priekšā, kas tiesās dzīvus un mirušus, Viņa parādīšanos un Viņa valstību minēdams: pasludini Dieva vārdus, uzstājies laikā, nelaikā, norāj, brīdini, paskubini ar visu pacietību un mācību. Jo nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību.” Jebkura veida sludināšanai, kas atstāj novārtā Dieva paredzēto mērķi un nodomu ir nopietni trūkumi.

Džeimss I. Pakers ir daiļi satvēris sludināšanas būtību: “Sludināšana Bībelē ir redzama kā izklāsts par to, ko Dievs ir teicis par Sevi un Saviem darbiem, par cilvēkiem attiecībā pret Viņu, kā arī par Saviem baušļiem, pavēlēm, apsolījumiem, brīdinājumiem, ar mērķi, lai radītu klausītājos pozitīvu atsauksmi.”

Vienīgā saprātīgā atbilde tad nekļūdīgiem Rakstiem ir tos sludināt skaidrojošā veidā. Tas ir sludināt tos tādā veidā, ka Bībeles teksts tiek pasniegts tā pilnībā un tieši tādā veidā kā Dievs to bija domājis. Skaidrojoša sludināšana (jeb Bībeles ekspozīcija) ir Dieva patiesības pasludināšana caur Dieva noliktu sludinātāju.

Kādi, kuri ir pazīstami kā Bībeles skaidrotāji nemaz netic Rakstu nekļūdīgumam. Kā arī daudzi, kuri apliecina Rakstu nekļūdīgumu nesludina tos skaidrojošā veidā. Šodienas sludināšanā ir likts lielāks uzsvars uz cilvēku “jūtamajām vajadzībām”, kas ir pārsteidzoša nesakarība, jo nekļūdīgi Raksti pieprasa, lai tie tiktu izskaidroti sludināšanā, taču ja tie tādi nav, tas padara to skaidrošanu nevajadzīgu. Mēs varētu uzdot šo jautājumu arī šādi – ko tas mums līdz, ka mums ir nekļūdīgi Raksti, ja mēs nepievēršam uzmanību tādiem elementāriem saziņas līdzekļiem kā vārdiem, teikumiem, gramatikai, sintaksei utt.? Un ja tie nav dievišķi, kāpēc tos sludināt?

Savā izcilajā darbā par ekseģētisko teoloģiju, Valters Kaizers sniedza rūpīgu novērojumu par sekām, kuras rada nepiemērota draudzes ganīšana: “Tas nav noslēpums, ka Kristus draudze nav pie labas veselības daudzās vietās pasaulē. Viņa nīkuļo, jo viņai tiek dota neveselīga pārtika”; visa veida mākslīgas uzturvielas un nedabiski aizvietotāji ir kļuvuši par tās ēdienreizēm. Tā rezultātā teoloģisks un biblisks uzturvielu trūkums ir skāris to paaudzi, kura ir spērusi milzīgus soļus, lai rūpētos par viņu fizisko veselību, lai šādi neveselīgi ēdieni nenonāktu viņu ēdienkartē. Tajā pašā laikā visā pasaulē ir redzams garīgs bads, jo Dieva Vārds netiek sludināts daudzos draudzes nostūros.”

Zāles pret mūsdienu garīgo uzturvielu trūkumu draudzē ir skaidrojoša sludināšana. Mūsu rīkojums ir skaidrs. Skaidrojoša sludināšana ir tā vieta, kur Rakstu nekļūdīgums atrod savu pilnvērtīgo izteiksmes jēgu un draudze atrod tās dzīvību un spēku. Ticība Svēto Rakstu dievišķumam, inspirācijai, nekļūdīgumam un autoritātei pieprasa to skaidrošanu. Tas ir vienīgais veids, kas uztur Bībeles skaidrību un sasniedz mērķi, kura dēļ Dievs savu Vārdu ir devis.

Es vēlos aplūkot pāris pieņēmumus, kuri izriet no šīs pārliecības. Pirmkārt, Dievs ir devis Savu Vārdu, lai tas tiktu pilnībā pavēstīts tādā veidā kādā Viņš to ir devis. Mums ir jāpasludina viss Dieva prāts pilnībā (Ap. d. 20:27). No tā izriet, ka visas daļas Dieva Vārdā ir jāsludina pārējo Rakstu gaismā. Mēs nedrīkstam nekādā gadījumā izmainīt Dieva vēsti, lai padarītu to pieņemamāku sabiedrībai. Tikai ekseģētiska Bībeles studija, kuras rezultāts ir skaidrojoša Bībeles sludināšana spēs to panākt. Katram Vārda sludinātājam ir jāapzinās, ka tas ir Dieva Vārds un ne viņa. Viņš ir tikai Dieva vēstnesis. Viņš nesludina sevi, bet Kristu krustā sisto. Viņš ir tikai viesmīlis, kurš pasniedz garīgu ēdienu, nevis šefpavārs.

Otrkārt, sludinātājam ir jāapziās, ka Svētie Raksti ir ho logos tou theou (Dieva Vārds). Kad viņš būs nodevies šai patiesībai un atbildībai, “viņa mērķis būt palikt zem Rakstu autoritātes, nevis pacelties virs tiem un atļaut tiem runāt caur viņu un sludināt nevis savu vēsti, bet to. Tam vienmēr ir jānotiek mūsu sludināšanā. Rakstiem ir jādara visa runāšana un sludinātāja uzdevums ir vienkārši tos iekustināt.” (Džeimss I. Pakers, Rakstu nekļūdīgums un veselais saprāts)

Izteiciens “Dieva Vārds” ir lietots 47 reizes Jaunajā Derībā. Tas ir tas, ko sludināja Jēzus (Lūkas 5:1). Tā bija vēsts, kuru mācīja apustuļi (Ap. d. 4:31, 6:2). Tā bija vēsts, kuru samarieši uzņēma (Ap. d. 8:14). Tas bija vārds, kuru pagāni uzņēma, kad Pēteris sludināja (Ap. d. 1:1). Tā bija vēsts, kuru Pāvils sludināja savos misiones ceļojumos (Ap. d. 13, 15). Pāvils atgādināja kristiešiem, ka tas, ko viņš runāja bija Vārds no Dieva – tīra, nepiesārņota patiesība. Pāvils atzina, ka tas bija viņa sludināšanas avots. Tāpat kā to darīja Kristus un apustuļi, tā arī šodien mums ir jāsludina “Tā saka Tas Kungs.”

Tā kā tas viss šiet pašsaprotami, mēs varētu jautāt, “Kā gan draudze pazaudēja skatījumu uz Rakstu nekļūdīgumu sludināšanā?” Es gribētu teikt, ka tas nav nekas cits kā liberālisma sekas.

Dienvidbaptistu misionārs Dr. Roberts Brečers, runājot par Bībeles autoritāti šodienas draudzē, teica: “Tikai tīša nezināšana un intelektuāls negodīgums var izskaidrot apgalvojumu par Bībeli kā par nekļūdīgu un nemaldīgu. Neviens ticīgais, kurš patiesi mīl patiesību un ciena Dievu nedrīkstētu pieņemt šādus maldus. Piedēvēt Bībelei tādas īpašības kā nekļūdīgumu un nemaldīgumu ir padarīt to par elku un pielūgt to kā dievu. Neviens nopietni nevar apgalvot, ka visi Bībeles vārdi ir patiesi Dieva vārdi. Ja kāds to dara, tas ir tikai tādēļ, ka viņš nav gatavs izpētīt to nozīmi. Vārdi, kurus Jēzus runāja aramiešu valodā pirmajā gadsimtā, un vēlāk tika pierakstīti grieķu valodā 35 līdz 50 gadus vēlāk, nesaista mūs šodien, un tiem nepiemīt autoritāte pār mums šodien. Autoritāte neatrodas pašos vārdos, bet Jēzū Kristū kā Dieva Vārdā” (“Rakstu nekļūdīgums: notīrot visu apjukumu”, Kristietība šodien 29. maijs, 1981)

Tāda domāšana ir ierasta liberālismā, kas ir atņēmis sludinātājiem patieso sludināšanas dinamiku. Galu galā, kāpēc gan lai mēs pieietu Rakstiem ar rūpību, ja to uzticamība ir apšaubāma?

Brečers un citi, kuri tic “ierobežotai” vai “daļējai” nekļūdībai nav satvēruši Svēto Rakstu liecību par sevi. Benjamins Vorfilds ir pateicis to vislabāk: “Izšķirošais jautājums, uz kuru kristīgajiem pētniekiem ir jāatbild ir šāds – ko precīza un zinātniska ekseģēze liecina par Bībeles inspirācijas mācību?” (Benjamins Vorfilds, Bībeles inspirācija un autoritāte, 175)

Atbilde ir tāda, ka Svētie Raksti nekur neatstāj iespēju, ka tie varētu būt patiesības un maldu sajaukums – ne arī Bībeles autori būtu zinājuši par šādu parādību. Cilvēki, kuri to pierakstīja vienprātīgi apstiprina to kā Dieva Vārdu, katrs tā vārds ir patiess (Sal. Pam 30:5). Otrkārt, šāds uzskats pieņem, ka ir augstāka autoritāte par Svētajiem Rakstiem, lai noteiktu tā patiesumu. Tas paceļ cilvēku augstāk par Dieva Vārdu un padara viņu pašu nekļūdīgu.

Jebkurā gadījumā, mēs pieņemam kādas pamata patiesības. Vai mēs balstīsim savu ticību Rakstos vai kritiķos? Ja Bībele nespēj mums sniegt veselīgu mācību par Dieva Vārdu, tad tā nespēj sniegt ticamu mācību par jebkuru citu tēmu. Ja cilvēki, kuri pierakstīja Svētos Rakstus kļūdījās savā saprašanā par Rakstu nemaldīgumu, tad viņi nav kompetenti būt to autori. Ja tas tā ir, tad nevienam sludinātājam nevar būt pilnīga pārliecība, ka tas, ko Viņš sludina ir pilnīgs Dieva Vārds.

Džons Stots norāda: “Skaidrojoša sludināšana ir prasīgs darbs. Iespējams tieši tāpēc tā ir tik ļoti reti sastopama. Tikai tie būs gatavi to darīt, kuri varēs teikt kopā ar apustuļiem: “Nav pareizi, ka mēs, kalpodami pie galda, atstājam novārtā Dieva vārdu ... mēs gribam arī turpmāk Dievu lūgt un kalpot ar vārdu." (Ap. d. 6:2, 4). Sistemātiska Dieva Vārda sludināšana nav iespējama bez sistemātiskas tā studēšanas. Nepietiks ar to vien, ka mēs pārskrienam pāri dažiem Bībeles pantiem savā ikdienas lasījumā, ne arī studēt to tikai tad, kad mums tas ir jāsludina. Nē. Mums ir jābūt iemērktiem Rakstos. “Tā ir svētība”, rakstīja Sperdžens, “ēst no pašas Bībeles dvēseles līdz kamēr tu sāc runāt Rakstu valodā un tavs gars ir pildīts ar Kunga vārdiem, un tavās asinīs plūst pati Bībeles būtība” (Sludinātāja portrets, 30-31)

Bībeles sludinātāja darbs ir sludināt Dieva prātu, atrodot to Svētajos Rakstos. Viņš saprot Dieva prātu, to ekseģētiski studējot, lai spētu pasludināt to kā Dieva vēsti Dieva cilvēkiem.

Lai Dievam labpatīk vairot sludinātājus, kuri ir pārliecināti par Bībeles nekļūdīgo dabu un ir gatavi to sludināt kā tādi, kurus Dievs ir aicinājis stāvēt Viņa vietā.

Tulkots no "Preaching the book God wrote" (John MacArthur)