Spējīgs izglābt pilnībā

"Tādēļ arī Viņš var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva, vienmēr dzīvs būdams, lai tos aizstāvētu." — Ebrejiem 7:25

Liels spēks ir atrodams aizstāvībā. Nav šaubu, daudzi ir izbēguši no pelnītā tiesas sprieduma pateicoties cilvēkam, kurš lūdza par viņu. Un cerēsim, ka daudz biežāk taisnība ir bijusi panākta, kur citādāk tā nebūtu, caur skaidrajām un neatlaidīgajām aizstāvja lūgšanām. Ir kāds ievērojams gadījums Svētajos Rakstos par lūgšanu spēku. Benjamīns un pārējie Jāzepa brāļi bija izgājuši ārā no Ēģiptes tiesas zāles. Atpakaļ mājupceļā pie sava tēva Jēkaba, tos panāca Jāzepa sulainis. Viņš apsūdzēja tos par Jāzepa sudraba kausa piesavināšanos. Tas, protams, tika noliegts, un tika piedāvāts pārmeklēt labības maisus.

Sākot ar vecāko, sulainis turpināja meklēt kamēr nonāca pie Benjamīna maisa; un tur tas arī bija. Tas bija nenoliedzams fakts. Tas bija pierādīts. Tie visi bija liecinieki tam, ka šī apsūdzība bija patiesa. Piesavinātie labumi tika atrasti pie Benjamīna. Viņi dodas atpakaļ; tie tiek ievesti Jāzepa zālē, kuru viņi uzskatīja par pārvaldnieku, un nezināja, ka viņš ir to brālis. Viņš soda tos diez ko bargi par viņu nepateicību. Viņi bija ēduši pie Jāzepa galda; viņš tos bija sūtījis mājup apkrautus ar dažādiem labumiem; un viss, ko viņš saņēma pretī bija viņu neuzticība.

Un, kā tas šķita viņiem, šajā lietā bija nenoliedzami pierādījumi. Benjamīns ir jāpatur ieslodzījumā. Tie piedāvā paši kļūt par Jāzepa kalpiem, taču Jāzeps saka, “Nē, tas, pie kura tika atrasts kauss, tas lai paliek ieslodzījumā” Un tajā brīdī Jūda pieceļas un sāk lūgties, un varena bija viņa lūgšanās. Viņš nesteidzās noliegt Benjamīna vainu. Viņa acīm bija ļoti skaidrs, ka kauss patiesi atradās pie viņa, tāpēc viņš necentās to noliegt.

Bet viņš runā par savu tēvu mājās un par viņa mīlestību pret savu jaunāko dēlu. Viņš teica, viņa tēvam bija divi dēli, bet viena vairs nav un šis ir vienīgais, kurš ir palicis. Viņš piekodināja, ja jūs arī šo vēl paņemsiet projām no manis, tad jūs manu sirmo galvu ar sāpēm novestu kapā. Un viņš turpināja lūgties, ka viņš būtu gatavs palikt kā kalps sava brāļa Benjamīna vietā.

“Ņem mani,” teica viņš. Un tad viņš ieminējās, ka viņš bija noslēdzis derību ar savu tēvu Jēkabu un bija teicis, “mana dzīve par viņa dzīvi, es pats būšu par viņa garantiju” Un ar visu spēku tas turpināja lūgties, viņš lūdza pēc iespējas ieņemt viņa vietu un kļūt par grēkāzi, un lūdza, lai Benjamīns varētu iet brīvībā.

Tik ļoti Jāzeps bija aizkustināts, tas nespēja vairs izturēt. Viņš bija nospēlējis savu lomu labi līdz šim brīdim, taču pēkšņi viņš lika visiem pamest istabu, un tad, izplūstot asarās tas skaļi raudāja, “Es esmu Jāzeps, jūsu brālis! Vai mans tēvs vēl dzīvo?” Iespējams viņš būtu varējis izlikties vēl nedaudz ilgāk, taču Jūdas sirsnīgā iestāšanās to neļāva un Jāzepa dvēsele izlēja sevi mīlestībā. Tas bija vien blāvs salīdzinājums par Kādu kurš ir lielāks par Jāzepu, mūsu un Izraēlas Gana, iestāšanos.

Viņš iestājas par mums, Viņa brāļiem, vainīgi kādi mēs esam. Viņš nenoliedz mūsu vainu, bet uzstāj ieņemt mūsu vietu. Viņš pasludina derību, kuru Viņš ir noslēdzis ar Savu Tēvu, kad Viņš nolika Savu dzīvi par mūsējo. Un tur Viņš stāv, arī tagad, iestājoties par upuri mūsu vietā – ne tikai Viņš ir gatavs būt apcietināts un uzņemties mūsu vainu, bet nodot savu dzīvību nāvē un tikt pieskaitīts ļaundariem. Nav brīnums, ka Dieva mīlestība ir izlieta mūsu sirdīs caur Svēto Garu, kuru Viņš mums ir dāvājis. Nav brīnums, ka Tēvs straumēm izlej savu mīlestību pār dvēselēm, par kurām iestājas mūsu Glābējs.

Un tagad, šajā īsajā laikā šovakar, man ir jāvērš jūsu uzmanību uz Kristus aizstāvību, un jūs pamanīsiet, ka mūsu rakstu vietā ir trīs lietas, kuras ir mūsu uzmanības vērtas. Pirmā ir tā, ka dalībnieki šajā labumā ir pieminēti – “Tie, kas caur Viņu nāk pie Dieva.” Otrkārt, labums pats ir pieminēts, un tā apjoms. “Viņš var uz visiem laikiem izglābt.” Un tad, treškārt, par labdari, mums ir mācība par Viņa glābšanas spēka avotu: “Vienmēr dzīvs būdams, lai tos aizstāvētu.” Īsumā, tad, par katru no tiem.

I. Tā ir ļoti svarīga izmeklēšana visiem šeit klātesošajiem, kuri ir dalībnieki pie Kristus aizbildniecības. Ne visiem cilvēkiem, viennozīmīgi, jo mūsu Kungs ir skaidri to teicis. “Es lūdzu par viņiem. Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko Tu Man esi devis.” Un, ja tu atceries, tam ir daļēji ticis paplašināts, bet tas nemaina nozīmi. Viņš saka, “Bet ne par viņiem vien Es lūdzu” – kuri jau atradās pie Viņa un bija glābti – “bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs.” Tādēļ šī lūgšana ir par Viņa ļaudīm, un par tiem, kuri būs Viņa ļaudis. Vai arī, pasakot to Rakstu vārdiem, pie kuriem mēs pieturēsimies, “Viņš var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva” Šeit, tad, ir tie cilvēki, par kuriem Viņš lūdz. Viņš iestājas par “tiem, kas caur Viņu nāk pie Dieva.” Kas ir nākšana pie Dieva? Katrs cilvēks, katrs saprātīgs cilvēks, kurš patiesi vēlas nodoties pielūgsmei, vēlas, kad viņš pielūdz, nākt pie Dieva. Kad es lūdzu, es nevēlos, ka mani vārdi nomirtu gaisā, bet ka tie varētu nākt pie Dieva. Kad mēs dziedam, ja mēs par to vispār domājam, mēs neesam apmierinātu uzķert melodiju, bet mēs vēlamies, ka mūsu slavas nāktu pie Dieva. Pielūgsme ir sava veida nākšana pie Dieva. Ir nākšana pie Dieva, lai piepildītu mūsu vajadzības. Mēs esam grēcīgi. Vienīgais veids kā iegūt piedošanu ir nākt pie aizvainotā Dieva pēc tās.

Turklāt, esot grēcīgiem, mums vajag tikt šķīstītiem no tieksmes darīt grēku. Veids kā iegūt svētumu ir nākt pie svēta Dieva pēc tā. Jebkad, kad mums ir kāda vajadzība vai vēlme, tas, kurš zin, ka visas labas lietas ir no Dieva, nāks pie Dieva lūgšanā viņu vajadzību apmierināšanai. Nākšana pie Dieva ir piedošanas meklēšana un vēlēšanās būt salīdzinātam ar Viņu. Pēc dabas, mēs ejam prom no Dieva, un tā ir vieta, kur grēcīgā sirds vēlas būt – tālāk un tālāk no Dieva; bet kad Svētais Gars mūs aizskar, tad mēs vēlamies nākt pie Dieva meklēt piedošanu, lai šķēršļi starp mums varētu tikt novākti, un mēs varētu meklēt svētumu, lai mēs varētu būt kā Dievs un turēt sadraudzību ar Viņu. Nākt pie Dieva ir garam tuvoties varenajam neredzamajam Garam, vienalga pēc kā tas nāk – vai lai lūgtu, vai pateiktos – vai arī meklētu piedošanu vai svētošanu.

Bet ir kādi pasaulē, kuri cenšas nākt pie Dieva, taču viņi nenāk caur Jēzu Kristu. Tādi ļaudis ir izslēgti no labuma par Glābēja iestāšanos. “Viņš var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva.” Caur Viņu. Kādi nāk caur pasaulīgu priesteri. Viņi tic, ka viņam ir vara, kāda Kristum nav, kas ir piemāns un meli – viegli meli cilvēkiem tos mācīt, kuri vēlas iegūt varu pār saviem līdzcilvēkiem, bet no kuriem godīgs cilvēks kaunētos. Katrs kristietis ir priesteris Dievam, bet neviens cilvēks nav vairāk priesteris kā cits. Katrs ticīgais ir viens no izredzētajiem priesterībā, bet neviens nav virs pārējiem kristiešiem. Kristum nebūs ar tevi nekāda sakara, ja tu nāksi pie Dieva caur cilvēcīgu priesteri, jo cilvēku priesterība ir mitējusies. Mums ir tikai viens priesteris, Jēzus, kurš ir “priesteris uz mūžīgiem laikiem,” kā mēs lasām “pēc Melhisedeka kārtas.” Visi, kas ielaužas šajā amatā ir vienkārši zagļi, kuri neiet pa durvīm, bet citur kāpj iekšā.

Ir kādi, kuri cenšas nākt pie Dieva pavisam bez starpnieka. Viņi saka, ka viņi nāk paši pie Dievības. Tas būtu pietiekami piemēroti pirms grēkā krišanas, bet tagad lielā Rakstu patiesība ir: “Neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” Tu vari domāt, ka tu tuvojies Dievam, bet tu pavisam noteikti to nodari. Šādai tuvošanai piemīt pašpaļāvīga brīvība un drīzāk nes negodu Dievam nevis godu. “Jo ir viens Dievs, kā arī viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem - cilvēks Kristus Jēzus”; un mēģinājums tuvoties Dievam bez Starpnieka ir aizvainot Viņa Dēlu un izaicināt Visuaugsto. Ak vai! Ir kādi, kuri ir tik muļķīgi, ka mēģina tuvoties Dievam, stāvot uz savu taisnību. Lai viņi uzmanās, ka šķīstais un svētais Dievs nepavēršas pret viņiem, jo šī ir briesmīga Viņa ugunīgā svētuma izaicināšana, neškīstam cilvēkam runāt par šķīstām lietām – grēcīgam cilvēkam runāt par cienīgumu – vainīgam cilvēkam sapņot par nopelnu. Kas tu tāds esi? Ej atpakaļ uz savu vietu pie spitālīgajiem. Apsedz savu galvu un sauc, “Nešķīsts, nešķīsts!” Kāda tev ir darīšana nākt templī pie Visuaugstā, jo “visa mūsu taisnība ir kā netīras drānas.” Tas viss, ko Dievs domā par tevi un Viņā domas ir patiesas.

Bet, mīļie, pasaulē ir ļaudis, un viņu ir nedaudz, kuriem dievišķa žēlastība ir mācījusi nākt pie Dieva caur Kristu. Viņi ir meklējuši piedošanu Starpnieka dēļ, un ir to atraduši. Viņi meklē visas svētības tagad Jēzus vārdā, un viņi tās iegūst. Viņi dzīvo, esot atkarīgi no Dieva Dēla, un viņu dzīve nevar beigties. Šis ir veids kā nākt pie Dieva – uzticoties Jēzum, lūdzoties pēc Viņa nopelniem, atzīstot savu necienīgumu; un Kristus stāvēs blakus katram vienam un izglābs katru pilnībā, kurš nāk pie Dieva tādā veidā caur Viņu, jo šis ir noliktais veids. Dievs liek tevi, grēciniek, nākt pie Viņa caur Kristu. “Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” Nāc caur tām durvīm, kuras ir trieptas ar atpirkšanas asinīm, un tu tiksi ielaists. Mēģini citu ceļu, un tu tiksi sūtīts prom kā tāds, kurš laužas cauri Dieva likumiem. Tas ir noliktas ceļš, un, paldies Dievam, tas ir vispiemērotākais ceļš. Mēs varam nākt pie Jēzus, jo Viņš ir cilvēks. Viņš var mūsu dēļ iet pie Dieva, jo Viņš ir patiess Dievs no patiesa Dieva. Apvienotās cilvēka un Dieva dabas dara Kungu Jēzu piemērotu starpnieku starp cilvēku un Dievu. Visas pasaules gudrība nespētu izdomāt vēl izcilāku veidu par šo. Marijas dēls un Jehovas Dēls! Ak, tu svētītais Glābēj, ar savu labo roku tverot Dievību, un ar savu kreiso roku turot cilvēces nespēcīgumu! Lai mēs nākam pie Tēva caur Tevi. Tu es kāpnes, kuras Jēkabs redzēja, un pakāpieni ir tā nolikti, ka mēs varam viegli caur Tevi uzkāpt debesīs. Tavas kājas balstās uz zemes, Tava galva sniedzas līdz Dieva izcilajai godībai.

Mīļie, tā kā mums tad ir ceļš, lai nāktu pie Dieva, kas ir Dieva nolikts, un tas ir tik piemērots ceļš, priecāsimies arī par to, ka tas ir tik pieejams ceļš. Ikviena dvēsele šeit, kura vēlas nākt pie Dieva caur Kristu, var nākt. Rakstos nav muitas pret cilvēka nākšanu. “Neviens nenāk pie Tēva kā vien caur Mani”; bet ikviens, kurš nāks tādā veidā, var nākt, un viņš var nākt tāds, kāds viņš ir. Viņš var nākt bez neviena cita palīga, kā tā, kuru Dievs ir sagādājis. Tā ir salda doma. Tu gribi starpnieku starp tavu dvēseli un Dievu, bet tu negribi nevienu starpnieku starp tavu dvēseli un Kristu. Tu nevari nākt pie Dieva kā vien ar cita starpniecību, bet tu vari nākt pie Jēzus tāds, kāds tu esi, lai kas tu būtu, un lai arī kādā stāvoklī atrastos tava sirds. Ja Dievs Svētais Gars tikai dod tev gribu nākt, un tu vēlies tuvoties Dievam kā nabaga pazudušais dēls, saki, “Tēvs, es esmu grēkojis”, nostājies blakus Glābēja upura asins aptraipītajam ceļam, un tur nebūs lauvu, kas tevi apturētu, bet visu ceļu skanēs saldie debesu zvani, “Nāc un esi lapni lūgts! Nāc un esi lapni lūgts! Nāc un esi lapni lūgts!” Katra dvēsele var nākt, kura nāk pie Dieva caur Jēzu Kristu. Tas ir vienīgais ceļš, bet nāc caur Viņu, un tos, kuri nāks pie Viņa, Viņš nekad neatraidīs. Tā mēs esam aprakstījuši šos cilvēkus. Ak, cik laimīgs ir sludinātājs, ja viņš spēj cerēt – ja viņš spēj cerēt – ka visi nāks pie Dieva šādā veidā. Lai viņš var cerēt, ka daži tiks vesti šodien nākt pie Tēva caur krustā sisto Dēlu.

II. Tagad, otra mums interesējošā pieturvieta mūsu rakstu vietā ir šī – labums, kuru aizstāvis Kristus ir gatavs mums dot, un tā daudzums. “Viņš var uz visiem laikiem” – jeb Viņš var pilnībā – “izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva.” Pirmkārt, Viņš ir spējīgs tos glābt. Ir kādi, kuri nāk pie Dieva un saka, “Ak, kaut es varētu būt glābts, bet mani grēki! Mani grēki! Mani grēki!” Viņa dārgās asinis tiek izlūgtas Viņa troņa priekšā, un tās var paņemt prom visus grēkus. “Bet mani grēki,” kāds saka, “daudz vairāk pārspēj ikviena cita. Mani grēki, tie ir daudz, smagi, sliktāki. Tie skaļi brēc pret mani. Kā Ābela asinis, kuras brēca pret viņa brāli Kainu, mani grēki brēc pret mani.” Jā, un tu esi kā senais Jozua, kurš stāvēja netīru drānu ieskauts, un Tā Kunga eņģelis teica, kad viņš tika Sātana apsūdzēts, “Novelciet viņam netīrās drēbes.” Jēzus to pašu saka tev. Ja tu nāc pie Dieva caur Viņu, Viņš ir spējīgs paņemt visas tavas netīrās drēbes no tevis, un padarīt tevi tīru. Tici tam; tas ir Viņa paša evaņģēlijs. Viņš ir spējīgs darīt tevi par tādu, it kā tu nekad nebūtu grēkojis. Ja tev ir bijis garš mūžs ar grēku, vienā brīdī Viņš var izdzēst tos grēkus un nolikt tevi Dieva priekšā kā tādu, kurš nekad nebūtu grēkojis. Piedošana, kuru Jēzus dod ir pilnīga un bez vainas, iztīrot pilnībā visu netaisnību, tādā veidā, ja tu gribētu atrast viņa grēkus, tie nebūtu atrodami, jo Viņš piedos tiem, kurus Viņš šādā veidā ir paturējis – saņemot spēku, lūdzoties pēc Viņa asinīm Dieva priekšā. Viņš ir spējīgs glābt no grēkiem, un no lielākajiem grēkiem, tos, kuri nāk pie Dieva caur Viņu. Ak, tas svētītais vārds, “pilnībā” – jo ir kādi, kuri ir aizgājuši pilnībā. Ir cilvēki, kuri izskatās esam grēkojuši cik vien daudz tas ir bijis viņu spēkos. Viņi ir uzmetuši grožus uz viņu ugunīgo zirgu kakliem, un tad viņi ir pēruši viņus, lai redzētu cik ātri tie var skriet. Mēs redzam kādus, kuri ir izaicinājuši visus likumus, cilvēku un Dieva. Viņi grēko alkatīgi ar abām rokām. Pārkāpumu ceļos, šķiet viņiem esam spārni pie viņu papēžiem, skrienot pa bīstamo ceļu. Bet, ja tu nepaliksi uz sava ceļa un nāksi pie Dieva caur Kristu, tavi grēki, kuru ir daudz, būs tev piedoti. Kaut tie būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs. Lai Dievam ir slava, mums ir Glābējs, nevis maziem grēciniekiem, bet lieliem grēciniekiem – ā, lielākajiem grēciniekiem, kādi ir dzīvojuši. “Tas ir patiess un pilnā mērā atzīstams vārds, ka Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus.” un saka Pāvils, “Es esmu pirmais viņu starpā”

Jā, bet ir daži, kuri nākot pie Dieva caur Kristu, ne tikai sastop grēku sev ceļā, bet tie sastop ceļā Sātanu. “Ak,” saka kāds, “Man ir tik briesmīgas domas. Kopš tā laika, kad es sāku meklēt Pestītāju, es esmu sajutis zaimus sevī, pret kuriem agrāk biju svešinieks. Es esmu spiests ar rokām aizspiest sev muti, baidoties pateikt šīs baisās lietas.” Vai tu ienīsti šīs lietas? Ja tā, tad tās nav no tevis, tas ir Sātana darbs. Spiedies uz priekšu pie Dieva caur Jēzus Kristu, jo dzīvais Aizstāvis ir spējīgs tevi glābt no Sātana. “Sātanam ļoti iegribējies tevi sijāt kā kviešus,” bet Jēzus ir lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos. “Stājies pretim velnam, un viņš bēgs no tevis”, jo viņš redz Kristu tev aiz muguras, un viņš vienmēr no Viņa baidās. “Ā, bet,” saka kāds cits, “tas vēl nav viss. Man ir tik ļauna daba, un kopš es esmu meklējis Dievu caur Kristu, mana daba ir bijusi ļaunāka kā jebkad. Vai tā ir sliktāka vai ne, es pateikt nevaru, bet tā tas man izskatās. Kad es cenšos lūgt, es sastopu ļaunas domas. Es ceļos, lai darītu savu darbu ar apņēmību dzīvot tuvāk Dievam, bet dienas beigās šķiet esmu attālinājies vēl tālāk. 'Gribot darīt labu, man iznāk ļaunais.'

Vecu dziesmu fragmenti ienāk man galvā, kad cenšos pielūgt Dievu; un atmiņas par seniem grēkiem nāk mani medīt, kad es vēlos, lai mans prāts būtu vienots ar debesu šķīstību.” Ā! Mēs zinām, ko tas nozīmē. Kas par žēlsirdību tā ir, ka Kristus ir spējīgs glābt līdz pēdējam tos, kuri nāk pie Dieva caur Viņu, no viņu nomāktajiem grēkiem, no viņu iekšējiem kārdinājumiem, no viņu tieksmes uz ļaunu. Kristus nonāvēja pie krusta ne tikai mūsu pašreizējos grēkus, bet arī mūsu sākotnējo grēku. Kamēr asinis atpirka mūsu vainu, ūdens, kurš iztecēja ar asinīm, deva mums šķīstīšanu no mūsu grēka varas un netīrības, kas ir mūsos. Turpini nākt pie Dieva caur Kristu, nabaga dvēsele, lai cik noskumusi tu būtu, jo patiesi Viņš dzīvo, tas, kurš iestāsies par tevi.

Es gribētu, ka es varētu parādīt – ja tas būtu iespējams, es to darītu – dvēseles, kas ir aizgājušas pilnībā. Iespējams šeit ir kāds, kurš ir iedzīts izmisumā. Viņš ir nācis pie Dieva caur Kristu, un tomēr jūtas nevarīgs nākt. Viņš tic, ka visi citi var tikt glābti, bet ne viņš pats. Viņš jūtas, ka viņš, no visiem cilvēkiem, nes līdzi zīmi kā Kains uz savas pieres. Varbūt, ka kādreiz viņš bija skolotājs, un viņš domāja, ka staigā ar Dievu. Tagad viņš ir zaudējis visu cerību – ne tikai visu mieru, bet, kā viņš pats domā, visu patiesas reliģijas dzīvi savā dvēselē. Viņš uzskata sevi par visbezcerīgāko gadījumu, kāds jebkad ir pienests pie varenā Dziednieka kājām.

Ak, mans dārgais draugs, es priecājos par to – nevis par tavām bēdām, bet priecājos, ka tagad Kristum ir iespēja parādīt cik vareni Viņš spēj glābt. Kādu slavu tas nes Glābējam, kad viņš izglābj līdz pēdējam. Kad Viņš būs tevi pilnībā izglābis, tu dziedāsi skaļāk par visiem, tu strādāsi Viņam vairāk kā visi. Tu būsi kā tā sieva, kura sasita akmens trauciņu ar ļoti dārgu eļļu. Tu mīlēsi Viņu, jo tev ir daudz piedots. Un, kad tu nokļūsi tur, kur visi dziedātāji satiekas, tu gribēsi gulēt viszemāk pie Viņa dārgajām kājām, un tomēr dziedāt vēl saldāk slavu Viņa žēlastībai. Es esmu priecīgs, ka esmu tevi sastapis. Es tikai ceru, ka tagad Meistars varēs ar tevi sastapties, un pierādīt, ka “Viņš ir spējīgs glābt pilnībā tos, kuri nāk pie Dieva caur Viņu.” Ak, ja vien tu nāktu pie Dieva caur Viņu, Viņš var, Viņš spēj tevi glābt, lai cik tālu tu būtu aizgājis, un lai cik nožēlojams būtu tavs stāvoklis.

Man šķiet, es dzirdu kādu sakām, “Man ir bailes no nāves.” Ak, tad, kā šai rakstu vietai vajadzētu tevi iepriecināt! Viņš ir spējīgs glābt pilnībā. Cilvēks ir ilgi gulējis savā gultā, un palicis pavisam vārgs, viņa kauli spiežas cauri viņa ādai. Viņam ir grūtības elpot, miegs ir viņu atstājis. Tagad nāk pēdējā stunda. Nāves sviedri auksti pārklāj viņa pieri. Viņs tik tikko spēj lūgt, viņa sāpes novērš uzmanību no viņa domām. Viņs nespēj tagad uzklausīt labu padomu. Prāts ir kļuvis vārgs. Ak! Pat tajos pēdējos brīžos, tam, kurš ir nācis pie Dieva caur Kristu nav vajadzības uztraukties. Viņš ir spējīgs glābt, kad mēs nespējam lūgt, spējīgs glābt, kad mēs nespējam domāt. Nedomā, ka Tas Kungs ļaus Viņa ļaužu drošībai būt atkarīgai no viņu palikšanas pie samaņas, viņiem nomirstot. Ak, nē, mēs esam Kristus rokās. Glābšanas laiva izglābj cilvēku, kurš tajā atrodas, lai arī viņš ģībtu vai būtu nesamaņā, atrodoties tajā. Tāpat Kristus aiznesīs uz debesīm, bez šaubām, daudz dvēseļu, kuras bija pārāk vārgas, lai apzinātos savu aiziešanas laiku. Un tā atgriezīsies no sava ģīboņa un ieraudzīs sevi vairs neesam uz zemes, kura bija kļuvusi grūta no ilgās slimības, bet ar kroni kalvā slavējot To Kungu. Ja pēc nāves ir kādas bailes, Kristus ir spējīgs glābt pilnībā, jo pēc nāves nāk tiesa, augšāmcelšanās, stāšanās troņa priekšā, gan avju, gan āžu.

Ak! – Tā dusmu diena, tā briesmīgā diena, kad debesis un zeme pazudīs Tiesneša vaiga priekšā – tajā šausmu stundā, zem Viņa spārniem, kurš ir mūžīgās derības vēstnesis, mēs sarausimies un atradīsim atdusu drošībā. “Viņš tevi sedz ar Saviem spārniem, zem Viņa spārniem tu esi paglābts; Viņa patiesība ir tavs vairogs un bruņas.” Līdz pēdējam Viņš mūs izglābs. Cauri mūžībai, Viņš joprojām dzīvis, un, dzīvojot, Viņš joprojām būs spējīgs glābt tos, kuri nāk pie Dieva caur Viņu. III. Tagad trešā pieturvieta – kaut arī par šīm visām lietām mēs spētu vēl runāt – trešais punkts ir avots šim ievērojamajam spēkam, kas ir apslēpts Jēzū Kristū mūsu Glābējā.

Kāpēc Viņš “var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva”? Tas ir tāpēc, ka Viņš “vienmēr dzīvs būdams, lai tos aizstāvētu.” Pamaniet vārdus “vienmēr dzīvs būdams.” Zem vecās bauslības, kad nomira priesteris, varēja būt starplaiks līdz nākamais ieņēma tā vietu. Varēja paiet kāds laiks, kad pielūdzējs nestu savu upuri un tur nebūtu neviena, kam to pienest. Šāds gadījums nekad nevar notikt ar mums. Viņš vienmēr dzīvo. Es domāju, ka esmu jums stāstījis stāstu par Robiju Flokartu, kurš sludināja Edinburgas ielās, bieži stāstīdams par to cik vērtīgs ir dzīvs glābējs, kā arī mirstošs Glābējs. Viņš teica, ka tad, kad viņš bija karavīrs, viens no viņa cīnas biedriem tika notiesāts uz nāvi. Pasaucot savu draugu Robiju, viņš uzrakstīja savu testamentu un atstāja visu naudu, kas viņam bija. Bet, kad pienāca diena, lai viņam tiktu izpildīts nāvessods, viņš tika apžēlots. “Tāpēc,” saka Robijs, “viņš dzīvoja, bet es pazaudēju savu mantojumu, jo testaments nav spēkā kamēr mantojuma atstājējs dzīvo.” Jēzus, lielā mantojuma atstājējs ir miris. Par to mums baiļu nav; tāpēc Viņa mīlestības testaments ir derīgs. Tas nebūtu, ja Viņš nebūtu nomiris. “Labi,” teica Robijs, “kādā citā reizē kāds atstāja man nelielu mantojumu, bet es to nesaņēmu, jo kāds blēdīgs jurists tika pie tā, un es nekad pat vienu peniju no tā neredzēju. Un,” viņš teica, “Es teicu, Ak! Ja viņš būtu dzīvs, viņš varētu mani attaisnot, viņš būtu sagādājis savam vecajam draugam Robijam naudu. Bet esot miris, viņam nebija varas savu vēlmi īstenot. Ā,” teica vecais labais mācītājs, “Jēzus Kristus dzīvo, lai redzētu, ka Viņa testaments piepildās. Viņš nomira pie krusta, tas padarīja to derīgu. Viņš atkal dzīvo, lai pārliecinātos, ka tas tā notiek, lai visas svētības Viņa testamentā, žēlastības derībā, būtu drošas visiem, kuri Viņam pieder”; un šie ir pazīstami kā tie, kuri nāk pie Dieva caur Viņu. Kas par žēlsirdību tā ir, ka mums ir mirstošs Glābējs! Kas par žēlsirdību tā ir, ka mums ir dzīvs Glābējs! Ak, uzticēties Viņam, kurš karājās pie krusta, bet tagad sēž tronī! Šeit ir viena varena klints, uz kuras celt savas cerības, un mums nekad nav jābaidās, ka tās pamati kādreiz sabruktu. “Viņš vienmēr dzīvs būdams.”

Taču ievērojiet vārdus. “Vienmēr dzīvs būdams, lai tos aizstāvētu.” Dažreiz mēs sakām par kādu cilvēku, “Vai, tas cilvēks dzīvo baudai.” Mēs domājam, ka tas ir viņa lielais dzīves mērķis. Cits šķiet dzīvojam saviem bērniem. Ļoti labi, mūsu rakstu vieta saka, Viņš dzīvo, lai tos aizstāvētu, tā, it kā Viņam nebūtu nekā cita ko darīt – tā, it kā Viņš dzīvotu tikai tam, nodotu visu savu dzīvi tam – lai aizstāvētu tos, kuri nāk pie Dieva caur Viņu. Vai es izstiepju šo rakstu vietu, kad es to tā pasaku? Es domāju, ka nē. Viņš dzīvo, lai valdītu. Viņš dzīvo, lai nāktu atkal. Viņš dzīvo daudzām lietām. Tomēr, vai būtu godīgi teikt, ka viss Viņa dzīves spēks ietek šajā kanālā? Viņš dzīvo, lai aizstāvētu tos, kurus Viņš atpirka pie krusta, tas ir “par tiem, kuri nāk pie Dieva caur Viņu.”

Ak, kaut mēs visi nāktu pie Dieva šādi. Kaut mēs visi nāktu pie Dieva caur krustā sisto Glābēju. Lai Viņš ir mūsu saziņas kanāls ar To Kungu, jo, ja tā, Jēzus aizstāvība paceļas augšup par mums – paceļas augšup nepārtraukti. Kāpēc Kristus aizstāvībā ir tāds spēks? Tas ir tāpēc, ka Kristus ir tas, kas Viņš ir – Dievs un pilnīgs cilvēks. Tas ir tāpēc, ka Kristus izdarīja to, ko Viņš izdarīja: Viņš cieta un ievēroja visu bauslību. Viņa nopelni un Viņa ciešans ielika spēku Viņa lūgšanās. Viņa daba un Viņa amats, un Viņa derība padarīja Viņa lūgšanas iedarbīgas. Šīs ir tās lietas, kuras patur mūs Dieva labestībā. Ja Tas Kungs apslēptu Savu vaigu no Saviem kalpiem, Jēzus stāv starpā un saka, “Atceries, ka viņi ir Tavi cilvēki, ka viņi ir kauls no Mana kaula un miesa no Manas miesas. Pieņem viņus Manis dēļ.” Un atkal Tēvs paņem prom mākoni un Viņa nemainīgā mīlestība spīd pār Viņa ļaudīm. Un, kad Viņa cilvēkiem būtu kāda liela vajadzība, tad Jēzus nāk atkal un saka, “Mans Tēvs, visas lietas pieder Man. Dodi Maniem ļaudīm, kas viņiem vajadzīgs. Dodi viņiem atkal no Svētā Gara” un tas top darīts. Un kārdinājumos, Jēzus nāk pie Tā Kunga un saka, “Tavs ienaidnieks uzbrūk Maniem ļaudīm. Viņš apsūdz un uztrauc tos. Izglāb viņus.” Un glābiņš tiek izsūtīts. Jūs neziniet, dārgie brāļi un māsas, ko jūs esiet parādā Kristus lūgšanām. Ja vien jūs varētu pielikt ausi, tā teikt, pie debesu pils atslēgas cauruma un dzirdēt tur Jēzus lūgšanas, ak, kādas notis jūs dzirdētu! Ar kādu autoritāti Viņš lūdzās! Sēžot tagad godībā. Tā ir karaliska lūgšanās, ne vairs lūgšana ar asins sviedriem kā Ģetzemanes dārzā, bet tā ir iedarbīga lūgšanās, un iegūst mums visu, ko Glābējs meklē mūsu labumam.

Ko nu sacīsim par visu to? Ak, ka laimīgi ir tie, kuri nāk pie Dieva caur Jēzu Kristu. Lai viņi ir laimīgi. Kristus ir spējīgs – un mēs esam droši, ka Viņš ir gribošs – izglābt tos pilnībā. Ej un esi priecīgs. Ej savu ceļu. Ēd treknumu un dzer saldu. Lai tavai galvai netrūst eļļas, un tavai sejai ziedes. “Priecājies iekš Tā Kunga vienumēr; es vēlreiz teikšu, priecājies!” “Priecājieties par To Kungu, jūs taisnie, un gavilējiet visi, kam ir skaidra sirds!”

Bet, ja tu nekad neesi nācis pie Dieva caur Kristu, tev nav aizstāvja; tev nav daļas pie Viņa asinīm. Tu esi pazudis; tu esi miris grēkos. Ko tagad? Evaņģēlija balss runā pat uz tevi, un saka, “Tici uz Kungu Jēzu, tad tu tiksit pestīts.” Lai Dieva Gars iziet ar šo evaņģēliju, un lai tu tiktu darīts dzīvs caur Svētā Gara spēku, ka tu varētu tad ticēt uz Jēzu, un atrast glābšanu Viņā! Lai Dievs jūs svētī! Un lai mēs tiktos debesīs Viņa, tā Aizstāvja dēļ! Āmen.