Uzticīgais gans 1. daļa

Bībele runā par mācītāju, kurš rūpējas par Dieva ļaudīm kā par ganu, kurš rūpējas par savām avīm (Apd. 20:28-31, Ef. 4:11). Šo lomu izdzīvoja Jēzus, kurš vēlāk nodeva šo atbildību saviem mācekļiem. Diemžēl pēdējo gadu laikā, arvien vairāk mācītāju atmet šo Jaunās Derības domu par ganu, kurš rūpējas par avīm, lai atrastu jaunas metodes un idejas kā vadīt Dieva draudzi šodien. Endijs Stenlijs, kurš ir mācītājs vienā no lielākajām draudzēm pasaulē, uzskata, ka doma par mācītāju kā ganu ir novecojusi mūsdienu sabiedrībā. Intervijā, kurā tika jautāts: “Vai mums vajadzētu beigt domāt par mācītājiem kā par ganiem?”, viņš atbildēja sekojoši. “Pilnīgi noteikti! Tam vārdam ir jāpazūd. Jēzus runāja par mācītājiem kā ganiem, jo nebija neviena cita ganāmpulkā, uz kuru viņš varēja norādīt. Taču lietot šo attēlu mūsdienās un teikt, ka mācītājs ir ganāmpulka gans – nē. Es nekad neesmu redzējis ganāmpulku. Es neesmu pat pavadījis piecas minūtes kopā ar ganu. Jēzus laikā šī doma bija aktuāla, bet ne mūsdienu sabiedrībā.”

Tā vietā arvien vairāk mācītāju sāk domāt par savu darbu kā uzņēmuma vai organizācijas vadītāju. Stenlijs turpina: “Viena lieta, kuru cilvēki man saka ir – tava draudze izskatās pēc uzņēmuma! Citi saka, ka mūsu mācītājs izskatās pēc uzņēmuma vadītāja. Un es atbildu – jā, jums ir taisnība. Bet kāpēc gan tas ir slikts paraugs? Princips paliek princips un Dievs ir radījis visus principus.”

Runājot par galveno principu, kas ir pamatā šāda veida draudzes vadīšanai, Stenlijs saka: “Sekojiet man. Sekojiet mums nekad nedarbojas. Nekad. Sekojiet man. Dievs dod vīrietim vai sievietei vadīšanas dāvanu un jebkura organizācija, kurai ir savs vadītājs ar atbildību un brīvību lietot savu dāvanu būs veiksmīgs. Draudze nebija organizācija pirmajā gadsimtā. Viņiem nebija jāpraksta dokumenti un jāiegādājas īpašumi. Draudze kopš tā laika ir nobriedusi un pilnveidojusies gadu laikā. Bet nez kāpēc pēdējā no lietām, kam būtu jāmainās, ir vadīšanas stratēģijai. Ja Jēzus dzīvotu šodien, vai viņš runātu par ganiem? Nē. Viņš norādītu uz kaut ko, ko mēs visi zinām. Un mēs teiktu – jā, to es saprotu. Jēzus teica Pēterim, kurš bija zvejnieks, lai viņš barotu Viņa avis. Bet viņš neteica pārējiem, lai tie iet pa visu pasauli kā gani, kuri gana avis. Kad Apustuļu darbi tika sarakstīti, doma par ganu bija aizmirsta.”

Protams ne visi mācītāji ir izteikušies tik atklāti par mācītāja lomu draudzē, un kā ideja par mācītāju kā draudzes ganu ir novecojusi un pagājusi. Taču Endija Stenlija teiktais pasaka to, kā daudzi mācītāji domā un vada savas draudzes. Šāda novirze no mācītāja darba cauri baznīcas vēsturei pieprasa, lai mēs šo tēmu apskatītu Bībeles gaismā, nevis atmestu tās mācību par pastorālo kalpošanu un pieņemtu uzņēmuma vadības modeļus.

Jautājums, uz kuru mēs centīsimies atbildēt, ir – ko Svētie Raksti māca par mācītāja darbu. Vai Bībele runā par mācītājiem kā par uzņēmuma vadītājiem? Vai doma par mācītāju, kā draudzes ganu, ir pilnībā novecojusi? Vai mums tiešām ir nepieciešama jauna domāšana par draudzes vadību mūsu modernajā sabiedrībā? Vai Dieva iedvestais Vārds ir novecojis un pildīts ar atmetamām ilustrācijām? Vai mums ir jāatdzīvina šie novecojušie raksti un jāpadara tie atbilstoši un aktuāli mūsdienu draudzei?

Atbilde uz katru vienu no šiem jautājumiem ir pavisam noteikti “nē.” Lai arī doma par mācītāju kā ganu neizklausās pārāk aizraujoša mūsdienu klausītāju ausīm, es ticu, ka Svētais Gars ir lietojis šo ilustrāciju ar mērķi. Tā nebjia nejaušība, kad Jaunās Derības autori neizvēlējās lietot attēlu par ganiem, lai aprakstītu mācītāja darbu. Lietojot šo bagāto ilustrāciju Apustuļu darbos 20:28-31, Pāvils palīdz mums saprast to darbu, kuru mūsu Kungs ir nolicis Saviem ganiem: “Tāpēc sargait paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi, ko Viņš pats ar Savām asinīm ieguvis par īpašumu. Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku. No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdzi. Tāpēc esiet nomodā, pieminēdami, ka es trīs gadus nakti un dienu neesmu mitējies ar asarām ikvienu pamācīt.”

Pāvils uzsver trīs katra dievbijīga gana pienākumus: būt nomodā, rūpētes un sargāt. Visi gani ir modri. Nav iespējams pamanīt zagļūs vai citas briesmas, kas apdraud avis, ja tavas acis ir vērstas uz citām lietām. Viena no ganu pamata darba prasībām ir būt nomodā. Pāvils saka, ka patiesa gana modrums sākas ar sevis paša pārbaudīšanu. Kā gan mācītājs spēj pareizi saskatīt citu cilvēku garīgās vajadzības, ja viņš nespēj izvērtēt pats savu sirdi? Mācītājs, kurš pats ir pievilts, nespēs vadīt Dieva avis.

Pēc tam, kad Pāvils ir pavadījis veselu nodaļu iedrošinot jaunos sludinātājus (1. Tim. 4:1-15), Pāvils aicina Timoteju būt nomodā pašam par sevi. “Esi nomodā par sevi pašu un par mācību, turies pie tā, jo, darīdams to, tu izglābsi gan pats sevi, gan tos, kas klausās tevi.” Pāvils aicināja Timoteju uzmanīgi pārbaudīt gan savu dzīvi, gan mācību, lai pārliecinātos, ka abas no šīm lietām pagodina Dievu. Abas šīs lietas bija svarīgas gan viņa paša, gan viņa klausītāju glābšanai. Uzticīgs Dieva gans rūpīgi pārbauda sevi sava Kunga priekšā. Viņš apzinās to nopietnību, ko nes viņa garīgais stāvoklis, un viņš ir nomodā par grēku, kas varētu kaitēt viņa ganāmpulkam – it īpaši par grēku viņa paša dzīvē.

Otrkārt, dievbijīgs gans apgrozās un strādā savu avju vidū. Viņš nesēž sargtornī, skatīdamies uz savām avīm no augšas. Kad viņš ir pārbaudījis pats savu dzīvi (kā arī savu ģimeni, 1 Tim. 3:4-5), draudzes vadītāja otrais pienākums ir rūpēties par savu ganāmpulku. Tas iekļauj uzticīgu Kristus avju ganīšanu, sniedzot tām garīgu barību un vadību. Dievs lieto ilustrācija par ganu un ganāmpulku, lai aprakstītu attiecības ar saviem cilvēkiem. Tā ir ļoti atbilstoša ilustrācija, jo avis pašas par sevi ir bezpalīdzīgas, rāmas, netīras un vienmēr pēc vajadzības, lai kāds tās pasargātu un par tām parūpētos.

Vārds gans ir grieķu valodas vārds poimaino, visaptverošs termins, kas iekļauj visus gana pienākumus. Vissvarīgākais šī darba uzdevums ir gādāt par barību. Jāņa 21:15-17, Jēzus trīs reizes liek Pēterim ganīt Viņa avis. Divās no šīm trim reizēm Jēzus lieto vārdu bosko, kas nozīmē “barot”. Galvenais Dieva gana pienākums ir sniegt garīgu barību Kristus ganāmpulkam. Diemžēl daudzi gani nepilda šo pienākumu, vadot savas avis no viena tuksneša pie nākošā. Tā rezultāts ir vājas avis, kuras ir gatavas ēst viltus mācības barību, vai sekot viltus mācītājiem, kuri viltīgi apsola zaļākas ganības, vadot tos uz sausu tuksnesi.

Neviens uzticīgs gans neatļautu savām avīm nomirt badā, ne arī iedrošinātu tās ēst neveselīgu ēdienu vai atļautu tām maldīties pēc barības, kādai tās dotu priekšroku. Tas ir gana pienākums rūpēties, lai tās saņemtu veselīgu, sabalansētu un atbilstošu barību. Turklāt viņš rūpējas vienādi par visām avīm. Viņš nav uzņēmējs, kurš domā tikai par veiksmīgajiem un atlaiž tos, kuriem nesanāk. Tieši pretēji, uzticīgs un labs gans izrāda īpašas rūpes par tām avīm, kurām iet visgrūtāk. Viņa mīlestība pret visu ganāmpulku ir vienāda un visaptveroša, un viņš gādā, lai viņu vajadzības tikti uzticīgi piepildītas. Dievs neaicina cilvēkus kalpošanā, lai viņi būt nežēlīgi, bargi vai nicinoši pret savu ganāmpulku. Mācītāju prioritātei ir jābūt viņu cilvēku garīgā veselība, un viņiem ir jāupurē sevi, lai piepildītu to vajadzības, kuri atrodas viņu aprūpē.

Treškārt, Pāvils aicina ganus būt par avju sargiem. Pāvils saprata tās briesmas, kas apdraud draudzi – gan no ārpuses, gan no pašu vidus – un viņš aicina vadītājus uzmanīgi pasargāt savus ganāmpulkus no šīm briesmām. Nepietiek ar to vien, ka viņa avis tiek pabarotas un vadītas, uzticīgam ganam ir tās jāaizsargā arī no plēsējiem. Pāvils zināja, ka pēc viņa aiziešanas draudzē iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku (Apd. 20:29). Vienmēr, kad tiek pasludināta patiesība, mēs varam sagaidīt, ka Sātans tai stāsies pretī ar meliem. Kā Pāvils to jau bija paredzējis, Efezas draudzē ienāca viltus mācītāji (Atkl. 2:2). Taču, vēl bīstamāk par uzbrukumiem no āras, ir uzbrukumi no draudzes vidus. Pāvils brīdināja, ka “no jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdzi.” (Apd. 20:30) Vārds “ačgārnības” ir grieķu vārds diastrefo, kas nozīmē “sagrozīt” vai “izkropļot”. Viltus mācītāji sagroza Dieva patiesību, lai piepildītu savas samaitātās vēlmes. Ja Dieva gani nebūs nomodā, Pāvils brīdina, ka plēsīgi vilki aizraus viņu avis, lai tās saplosītu. Viens no galvenajiem veidiem, kā gani vari pasargāt savas avis, ir nevis ignorējot vai apslēpjot draudus, bet uzticīgi brīdinot tās un mācot tām pašām pamanīt tuvojošās briesmas.

Pāvils uzsvēra šo pienākumu kā daļu no uzticīgas pastorālās kalpošanas. Uzticīgs mācītājs brīdina savu draudzi par briesmām. Arī Pāvils brīdināja Efezas draudzi, atgādinot draudzes vecajiem, ka “es trīs gadus nakti un dienu neesmu mitējies ar asarām ikvienu pamācīt.” Vārds “pamācīt” ir grieķu vārds noutheteo, kas atsaucas uz padomdošanu ar mērķi brīdināt. Pāvila kalpošana parāda mums cik svarīgi ir brīdināt ticīgos par viltus mācītājiem. Viņš trīs gadus pamācīja efeziešus, rūpējoties par katru draudzes locekli. Tik ļoti viņš bija aizrauts, lai viņus brīdinātu par briesmām, ka viņam pat nebija laika gulēt, kalpojot “dienu un nakti”. Pāvila gadījumā tā nebija tikai akadēmiska pamācīšaja, viņš brīdināja viņus ar asarām. Viņš raudāja, jo zināja kādas briesmīgas sekas atstāj viltus mācītāji. Tikai sekojot Pāvila piemēram, uzticīgais Dieva gans spēs pasargāt Kristus ganāmpulku no plēsīgiem vilkiem, kuri nemitīgi tam uzbrūk.

Savā grāmatā Dieva kalps kā gans, Čārlzs Džefersons apkopo gana sarga lomu šādi: “Austrumu gans pirmkārt bija sargs. Viņam bija sargtornis. Viņa pienākums bija turēt acis plaši vaļā, vienmēr skatoties pār horizonu, lai pamanītu tuvojošos ienaidnieku. Viņa pienākums bija būt piesardzīgam un modram. Modrība bija viņā galvenā īpašība. Viņam vienmēr bija jābūt nomodā. Viņš nedrīkstēja ļauties miegainuma kārdinājumam, jo ienaidnieks bija vienmēr tuvu. Tikai paliekot nomodā, viņš spēja uzvarēt ienaidnieku. Viņam bija daudz un dažādu ienaidnieku, katrs no viņiem briesmīgs savā veidā. Noteiktos gadalaikos tie bija plūdi. Ūdenim ātri ceļoties, upes pārplūda un viņam nācās ātri rīkoties, lai izvairītos no posta. Citi ienaidnieki bija viltīgāki – dzīvnieki, kāri un bīstami: lauvas, lāči, lapsas un vilki. Ienaidnieki bija arī gaisā; milzīgi putni, kuri meklēja savu laupījumu pie kādas no aitām. Bet visbīstamākie bija cilvēku putni un zvēri – laupītāji, bandīti, cilvēki, kuri aplaupīja ganāmpulku, lai nogalinātu un pārdotu. Austrumu zeme bija pilna ar briesmām. Tā mudžēja ar spēkiem, kas bija naidīgi noskaņoti pret ganu un viņa ganāmpulku. Kad Ecehiēls, Jeremija, Jesaja un Habakuks runā par ganiem, viņi sauc tos par sargiem, kuri ir nolikti brīdināt un pasargāt. Daudz kalpotāju krīt, jo viņi nav bijuši modri. Viņi atļauj savai draudzei tikt saplosītai gabalos, jo viņš ir pa pusei aizmidzis. Viņš paļāvās uz domu, ka viņa tuvumā nebija neviena vilka, plēsīga putna vai laupītāju, un viņam snaužot, atnāca ienaidnieks. Maldus domas, bīstamas interpretācijas, kaitīgas mācības ienāca viņa ganāmpulkā, viņam to nepamanot. Viņš bija aizrāvies ar smalkām teoloģiskām diskusijām un nezināja, ko lasa viņa jaunieši, un kādas dīvainas idejas bija iesētas viņa vadītāju galvās. Maldu mācība ir tikpat nikna kā vilki un nežēlīga kā lapsas. Tā sarauj gabalos ticību, cerību un mīlestību un atstāj draudzes sasietas un pamirušas.”

Dievbijīga gana dzīve ir modra, pilna žēlsirdības, rūpju un gatava aizsargāt savu ganāmpulku. Viņa dzīve ir nodota kalpojot un pasargājot savas avis, priecīgi nododoties viņu labā. Mēs varētu domāt par dažādiem mācītāja pienākumiem, bet nekas neapraksta mācītāja darbu labāk kā Dieva izvēlētā ilustrācija par ganu.

Viena no traģēdijām ar jaunajām draudzes vadīšanas metodēm ir tā, ka mācītājiem ir viegli aizmirst to darbu, kuru Dievs ir aicinājis viņus darīt – ganīt Viņa avis. Ja mācītājs saskata sevi kā uzņēmuma vai organizācijas vadītāju, viņa prioritātes var ļoti atšķirties, – domājot par to kā piesaistīt vairāk cilvēku vai par nākmo draudzes redzējumu vai kalpošanas nozarēm. Kaut arī šīs lietas nav nepareizas pašas par sevi, mācītāja pirmais un galvenais pienākums ir rūpēties par veselīgu barību. Viņa spēja izriet no viņa paša nodošanās Svētajiem Rakstiem. Pāvils norādīja uz šo svarīgo pienākumu savā vēstulē Titam, aprakstot dievbijīga mācītāja prasības: “Viņam jārūpējas par sludināšanu, kas atbilst mācībai, lai viņš būtu spējīgs paskubināt veselīgā mācībā un atspēkot tos, kas runā pretim” (Titam 1:9). Mācītājam ir jāmīl, jātic, jāmāca un jāpaklausa Dieva Vārda mācībai. Tā ir garīgā barība viņa draudzei, kurai ir jātiek “audzinātai ticības un tevis ieturētās labās mācības vārdos” (1. Timotejam 4:6). Tas sevī iekļauj vairāk kā nodošanos Rakstu iedvesmai un nekļūdībai. Tā ir nodošanās Dieva Vārda autoritātei kā vienīgajam garīgās patiesības un taisnības avotam. Tieši šī pienākuma “turēties pie labās mācības vārdiem” neievērošana ir rezultāts seklai un sevis paaugstinošai sludināšanai, kādu mēs atrodam daudzās draudzēs šodien. Šis ir patiesais vaininieks seklām un vājām svētrunām, kuras mēs dzirdam tik bieži mūsdienu draudzēs. Šis ir tas nelietis, kas ir licis tik daudziem kļūt par psiholoģijas, liecību un izklaides sludinātājiem, pārvēršot Kristus draudzi par kristīgo humora šovu.

Seklā ticība un bibliskais analfabētisms, kas ir tik ļoti izplatīts Kristus draudzē šodien, ir radies no mācītājiem, kuri nav uzticīgi pildījuši savu galveno pienākumu. Izsalkušas avis ir atstātas, lai tās pašas atrastu garīgu uzturu, un lielākā daļa nav spējīga izvērtēt labu ēdienu no kaitīga. Bez uzticīga gana, tās ir atstātas lielās briesmās. Daudzi mācītāji nevēlas stāties pretī tām briesmām, kas apdraudz Kristus avis. Viņi nenosoda viltus mācītājus, neatklāj viņu viltus mācību un izvairas runāt par pretrunīgām tēmām. Viņi nepievērš uzmanību tām briesmām, kas nav tieši saistītas ar savas draudzes dzīvi, atstājot cilvēkus neziņā un nesagatavotus.

Mācītājam ir dubults pienākums gan mācīt, gan aizsargāt Dieva Vārdu. Pēc daudzu cilvēku domām, uzrādīt viltus mācību, it īpaši draudzes kontekstā, nozīmē būt tādam, kurš rada šķelšanos, notiesā vai neizrāda mīlestību. Taču iziešana uz kompromisu, lai izpatiktu cilvēkiem nav “patiesības runāšana mīlestībā” (Efeziešiem 4:15). Tā ir melošana un nemaz neatspoguļo Dieva mīlestību. Tā ir viltīga, mānīga un bīstama Dieva Vārda apgāšana. Uzticīgam mācītājam no tā ir jāizvairās. Viņam ir jāmāca saviem cilvēkiem panest tikai un vienīgi veselīga mācība.

Dievbijīgs gans neaizver acis, ja viņš redz briesmas, un viņš nemaldina savas avis ticēt, ka viss ir kārtībā, kad pie durvīm ir vilki. Tādēļ, ka viņš mīl un ir nodevies Dieva Vārdam, viņš ir spiests uztvert viltus mācību nopietni un apzināt tos, kuri to izplata viņa draudzes vidū. Kā mīlošs gans, viņš apzinās, ka viņš nedrīkst ļaut savām avīm ēst visu, ko tās vēlas. Viņš mīl tās, rūpējas par tām, pasargā tās un gādā par vislabāko barību, kādu viņš spēj tām sniegt.

Raksta turpinājums 2. daļā