Uzticīgais gans 2. daļa

Mūsu Kungs brīdināja savus mācekļus par viltus mācekļiem (Mat. 7:21-23), viltus praviešiem (Mat. 7:15-20), viltus kristiem (Mat. 24:23-26) un viltus ganiem (Jņ. 10:1-13). Kristus ir devis mācītājus savai draudzei, lai tie ganītu, rūpētos un pasargātu to. Diemžēl pēdējo gadu laikā, mēs esam novērojuši draudzes vadītājus, kuri saskata sevi, nevis kā Kristus ganāmpulka sargus, bet uzņēmējus ar redzējumu, kuru draudzes kalpo viņu vīzijas piepildīšanai. Viens no šādiem mācītājiem ir Stīvens Furtiks, kura draudzes misija ir izteikta šādi: “Mūsu draudze ir celta uz redzējuma, kuru Dievs deva mācītājam Stīvenam. Mēs agresīvi aizstāvēsim mūsu vienotību un šo redzējumu.” Diemžēl viņa redzējums neiekļauj uzticīgu Dieva Vārda mācīšanu un rūpēšanos, lai ticīgie saņemtu veselīgu uzturu. Savas kalpošanas sākumā, mācītājs Stīvens nodeva šādu vēsti savai draudzei: “Ja tu pazīsti Jēzu, man žēl, bet šī draudze nav priekš tevis. “Jā, bet es tiko atdevu savu dzīvi Kristum, pagājušajā nedēļā šajā draudzē” – tad pēdējā nedēļa bija pēdējā nedēļa, kad šī draudze kalpoja tev. Jau vairāk kā pieci simti cilvēku ir atdevuši savas dzīves Jēzum šajā draudzē pēdējo mēnešu laikā. Ja tas tevi neiepriecina, un, ja tev ir vajadzīgas žēlastības mācības, kā to mācīja Žans Kalvins, lai tevi iepriecinātu, tad tu atrodies nepareizajā draudzē. Padod man telefona grāmatu. Mūsu pilsētā ir vairāk kā septiņi simti draudžu, kurās tu vari pielikt savu muti, kamēr tu paliksi tik garīgi resns, ka nespēsi pat pakustēties.”

Mācītāja Furtika vēlēšanās izveidot draudzi nekristiešiem neatbilst tam, ko Bībele māca par draudzi. Draudze ir ticīgo kopiena. Grieķu valodas vārds, kurš ir tulkots kā draudze ir ekklesia, un apzīmē tos, kurus Kristus ir aicinājis ārā no šīs pasaules, lai būtu par Viņa ļaudīm, kuri pulcējas Viņa vārdā. Tādi mācītāji kā Furtiks nav ieinteresēti ganīt avis. Viņi ir atstājuši novārtā Kristus rīkojumu ganīt Viņa avis (Jāņa 21:17). Šādi mācītāji, dzenoties pēc āžiem, atstāj Kristus avis nomirt badā.

Šis nav vienīgais veids, kā mācītāji mūsdienās izmanto savus ganāmpulkus. Kādi kāro pēc materiāla guvuma no savām draudzēm, lietojot savas avis, lai dzīvotu izšķērdīgas dzīves. Citi manipulē ar saviem sekotājiem, lai pārdotu vairāk grāmatu vai iegūtu ietekmi sociālajos tīkos. Citi saskata draudzi kā pakāpienu savā karjerā. Katrā vienā no šiem gadījumiem, šiem viltus ganiem nav nekādas intereses par uzticīgu un smagu darbu, lai ganītu Dieva avis. Vairumā gadījumu, viņi ir gatavi pamest draudzi, tiklīdz šis darbs kļūst pārāk grūts vai laikietilpīgs.

Tas ir bīstams aizvietotājs ganiem, kādus mēs redzam Dieva Vārdā. Kad ķēniņš Dāvids rakstīja par To Kungu kā savu ganu, viņš aprakstīja tās svētības, kuras nāk dzīvojot zem gana gādīgajām rūpēm. Viņam nekā netrūka (Ps. 23:1). Viņš tika vadīts pie zāļainām ganībām (Ps. 23:2-3). Un Dāvida Gans bija vienmēr gatavs viņu pasargāt no ļauna (Ps. 23:4-5). Tam prestatā, Bībele arī apraksta neuzticīgus ganus – vadītājus, kuri ir pretējais pašaizliedzīgai kalpošanai. Jūda apraksta šādus draudzes vadītājus kā tos, kuri ir “iezagušies ļaudis” un “kas mūsu Dieva žēlastības vietā nododas kauna dzīvei un noliedz mūsu vienīgo valdnieku un Kungu Jēzu Kristu” (Jūdas 4). Viņi tiek saukti par “sevis pašu ganītājiem” (Jūdas 12). Viņu vienīgā interese bija piepildīt sevis pašu intereses un vēlmes, dzīvojot uz citu rēķina.

1. Pētera 5:2-3 ir teikts: “Ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā, ne piespiesti, bet labprātīgi, kā Dievs to grib, nedz arī negodīgas peļņas dēļ, bet no sirds, ne kā tādi, kas grib valdīt pār viņiem piešķirto daļu, bet būdami par priekšzīmi ganāmam pulkam.” Vēl viena no bīstamībām, kurā gani var krist ir grēcīga vēlme valdīt pār cilvēkiem. Jebkāda depotiska, apspiesta vai iebiedēta vadīšana vairāk līdzinās pasaulīgu dzilvēku valdīšanai un ir ļaunprātīga mācītāja amata izmantošana. Gani, kuri ir ļaunprātīgi izmantojuši savu amatu vienmēr ir bijis drauds Dieva cilvēkiem. Ecehiēla 34. nodaļa ir sarakstīta, lai norādu Izraēlas vadītajus, kuri nebija uzticīgi Viņa cilvēku gani. “Cilvēka bērns, sludini pret Israēla ganiem, saki šiem ganiem: tā saka Dievs Tas Kungs: bēdas Israēla ganiem, kas ganījuši tikai paši sevi! Vai ganiem nebija avis ganīt? Jūs viņu pienu gan dzerat, ar viņu vilnu ģērbjaties un kaujat taukās, bet jūs avis neganāt. Vājās jūs nekopjat un nespēcināt, slimās nedziedināt, ievainotās nepārsienat, izklīdušās nesadzenat kopā, pazudušās nemeklējat, bet ar tām rīkojaties varmācīgi un nežēlīgi. Tā tās izklīda, tāpēc ka tām nebija gana, un izklīdušas tās kļuva plēsīgiem zvēriem par barību un pazuda. Manas avis maldās pa visiem kalniem un augstiem pakalniem, tās izklīdušas pa visu zemi, un neviens nerūpējas par tām un neuzmeklē tās. Kādēļ jūs, gani, uzklausait Tā Kunga vārdu! Tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs Tas Kungs, tāpēc ka Manas avis kritušas laupītājiem par guvumu un lauku zvēriem par barību, jo tām nebija gana un Mani gani nerūpējās par Manām avīm, tie ganīja paši sevi, bet neganīja Manas avis, - tāpēc jūs, gani, uzklausait Tā Kunga vārdu! Tā saka Dievs Tas Kungs: Es celšos pret šiem ganiem, Es atprasīšu Savas avis no viņu rokas un izbeigšu viņu gana amatu, lai tie negana paši sevi. Es atraušu Savas avis viņu mutei, lai tās nav viņiem vairāk par barību.” (Ecehiēla 34:2-10)

Neuzticīgi gani ir aizņemti ar sevis ganīšanu un sava vēdera pildīšanu. Viņi nerūpējas par avīm, kas ir viņu aprūpē, it īpaši par tām, kuras ir vājas un ievainojamas, un šāda aprūpe ir vajadzīga visvairāk. Viņi neiet pakaļ tām, kuras ir nomaldījušās un atstāj tās kā vieglus laupījumus lauku zvēriem. Mācītājiem un vadītājiem, kuri ir novirzījušies no tā darba, kuru Dievs ir aicinājis viņus darīt, ir jāpārdomā vēlreiz Ecehiēla 34. nodaļa un Dieva stingrā nosodība viņu priekšgājējiem Vecajā Derībā. Vēl svarīgāk, šīm avīm ir vajadzīgs uzticīgs gans, kurš tās vadīs pie zāļainām ganībām, rūpēsies par to drošību un aizdzīs vilkus.

Kā izskatās šāds gans? 1. Timotejam 3:2-7 Dievs mums atklāj mācītāja amata prasības un pienākumus, kuras mēs nedrīkstam ignorēt: “Bīskapam pienākas būt nepeļamam vienas sievas vīram, sātīgam, prātīgam, godīgam, viesmīlīgam, izveicīgam mācīšanā; ne dzērājam, ne kauslim, bet lēnīgam, ne ķildīgam, ne mantkārīgam; tādam, kas labi valda savu namu, kas bērnus tur paklausībā un pilnā godbijībā; (Bet, ja kas neprot valdīt sava paša namu, kā tas gādās par Dieva draudzi?) ne jaunatgrieztam, lai viņš neuzpūstos un neiekristu velna tiesā. Bet viņam vajag arī būt labā slavā pie tiem, kas ir ārpusē, lai viņš neiekristu neslavā un velna valgā.”

Kā cilvēki, mēs bieži pārāk augstu novērtējam ārējās vērtības. Mēs bieži skatām vīru no cepures, tā vietā, lai novērtētu cilvēka uzticību ilgākā laika posmā. Pārāk daudz draudzes šodien, meklējot mācītāju, liek pārāk lielu uzsvaru uz ārējām spējām – viņa izskatu, talantiem un stilu. Tiek meklēts kāds, kurš ir jauns, pievilcīgs, jautrs un foršs. Taču šīm īpašībām nav nekāda sakara ar dievbijīgu ganu – taisni otrādi, tās var traucēt viņam uzticīgi rūpēties par Dieva ganāmpulku. Pāvila norādījums Timotejam atklāj, ka uzticīga gana raksturs atkājas ilgākā laika posmā. Mācītāja atbilstību Dieva darbam nosaka viņa paraugs šķīstībā, uzticībā un taisnībā. Viņa darbs nav izpatikt avīm, bet ganīt tās. Viņa uzdevums ir rūpēties par veselīgu garīgo barību, nevis kasīt to niezošās ausis. Viņam ir jāpienes Bībeles patiesības gaļa, nevis tikai garīga piena uzkodas. Tie, kuri nepilda šo pienākumu rūpēties par Dieva ganāmpulka veselīgu uzturu, neatbilst šim darbam. Izvēloties jaunu mācītāju, draudzēm ir jādomā ne tikai par viņa sludināšanas stilu, bet par garīgo barību, kuru tas pasniedz. Neviens nepieņemtu darbā pavāru, kurš nespēj gatavot ēdienu vai pilotu, kurš nespēj vadīt lidmašīnu. Tāpat, ja mācītājs nav spējīgs gādāt par veselīgu mācību, viņš nav piemērots šai kalpošanai.

Otrs no gana pienākumiem ir rūpēties par draudzes drošību. Avis ir pilnībā neaizsargāti dzīvnieki – viņas nespēj iekost, iespert, lekt vai skriet. Kad tām uzbrūk, tās sapulcējas kopā nevis bēg projām. Tas padara tās par vieglu laupījumu ienaidniekam. Tām ir vajadzīgs sargs, lai tās izdzīvotu. Tāpat kristiešiem ir nepieciešams uzticīgs mācītājs, kurš rūpējas par savas draudzes garīgo veselību.

Draudzēm, kuras izvēlas mācītāju, ir jāmeklē kādu, kurš tic evaņģēlija glābjošajam spēkam. Viņš nedrīkst būt aizrauts ar draudzes solu pildīšanu ar cilvēkiem, kuri tikai sevi sauc par kristiešiem, bet viņa uzdevums ir uzticīgi veidot mācekļus, sagatavojot tos Dieva darbam. Tas nozīmē, ka viņš nedrīkst doties no vienas draudzes pie nākamās. Viņam nedrīkst būt dalītas intereses, meklējot lielāku vai vieglāku draudzi.

Bez mācīšanas, mācītājam ir arī jābūt par paraugu savai draudzei ar savu dzīvi. Tas nozīmē dzīvot kopā ar savām avīm. Tas nozīmē vadīt tās no vidus, nevis no augšas. Uzticīgs gans nedzen savas avis no aizmugures, bet vada tās no priekšas. Tās redz un atdarina viņa rīcību. Viena no vissvarīgākajām garīga vadītāja īpašībām ir viņa dzīves piemērs. Draudzēm, izvēloties mācītāju, ir jāuzdot divi ļoti svarīgi jautājumi: vai šis ir cilvēks, kurš spēs mūs uzticīgi vadīt? Un vai šis ir cilvēks, kura piemēram mums vajadzētu sekot?

Visbeidzot, dievbijīgs gans ir kāds, kurš rūpējas un mierina savas avis. Gani, kuri ir bargi, lepni un rupji nodara lielu kaitējumu. Tāpat gani, kuriem nav mugurkaula, nespēj uzticīgi vadīt savu ganāmpulku. Avis ir tik maigas un trauslas, ka nodarot tām pāri, tās viegli var sabrukt un pat nomirt. Ganam ir jāpazīst savas avis personīgi, lai zinātu katra vajadzības individuāli. Viņa pienākums ir “pamācīt nekārtīgos, iedrošināt bailīgos, palīdzēt vājajiem, būt pacietīgam pret visiem” (1. Tes. 5:14). Jebkurš var dot padomu, mierinājumu vai pamācību – dievbijīgs gans to dara ar autoritāti, rūpību, gudrību un patiesām rūpēm par viņa avju vajadzībām. Uzticīgs un dievbijīgs gans var būt viena no lielākajām debesu svētībām. Turpretī nepareizais cilvēks var nodarīt lielu postu Dieva ganāmpulkam.

Lielākai daļai cilvēku patīk skaitīt punktus. Neatkarīgi no tā, vai tā ir mīļākā sporta komanda vai vēlēšanu rezultāti, skaitļi ir svarīgi mūsu sabiedrības sastāvdaļa. Diemžēl šāds uzsvars uz skaitļiem ir ienācis arī draudzē, kad mācītāja veiksmi nosaka viņa sekotāju skaits, pārdotas grāmatas vai atpazīstamība sabiedrībā. Kad slava kļūst par noteicošo rādītāju kalpošanā, nekas nav svarīgāks par to, cik lielu pūli mācītājs spēj piesaistīt. Tie, kuri ir apliecinājuši savas spējas piepildīt draudzes solus, tiek uzskatīti par draudzes speciālistiem, un cilvēki pulcējas uz viņu vadīšanas konferencēm, lai uzzinātu, kā viņi to paveica.

Tas ir iemesls kādēļ Vilovkrīkas, Sadelbeka un Hilsonga draudzes ir tik ietekmīgas – cilvēki pielīdzina popularitāti veiksmīgai kalpošanai. Tas nenozīmē, ka skaitlisks pieaugums nav svarīgs, bet to nedrīkst lietot, lai noteiktu cik veiksmīga ir konkrētā kalpošana. Mēs atceramies Nou kā to, kurš veidoja šķirstu, bet Bībele viņu apraksta arī kā “taisnības sludinātāju” (2. Pētera 2:5). Kaut arī viņš sludināja patiesību un veselu gadsimtu brīdināja cilvēkus par tuvojošos Dieva tiesu, viņš neredzēja nevienu cilvēku, kurš atgrieztos un nāktu pie ticības. Taču, vai tas nozīmē, ka Noas kalpošana bija izgāšanās? Mēs varētu šo jautājumu attiecināt uz daudziem no Vecās Derības praviešiem – Jeremija sludināja vairākus gadu desmitus, tiekot atraidīts un neredzot nevienu atgriežamies. Vai viņa kalpošana bija bezjēdzīga? Pat Kristus pazaudēja lielu daļu no saviem sekotājiem, liekot tiem doties projām, jo viņa mācība tiem nebija pieņemama (Jāņa 6:53-66).

Mēs neapšaubītu šādu Bībeles varoņu kalpošanas vērtību, it īpaši mūsu paša Kunga. Taču pēc šodienas skaitliskajiem kritērijiem, tie netiktu uzskatīti par veiksmīgiem. Varbūt, ka viņiem vajadzēja likt lielāku uzsvaru uz cilvēku vajadzību piepildīšanu, būt iejūtīgākiem pret neticīgajiem un labāk iesaistīties un uzrunāt tā laika sabiedrību? Ir viegli aizmirst mūsu patieso mērķi, kādēļ mēs pulcējam šos cilvēkus, esot tik aizrauti ar skaitlisku veiksmi. Draudze ir vieta, kurā uzticīgi tiek mācīts Dieva Vārds, uzrādīts grēks un ievērota taisnība. Šīs lietas ir draudzes audzēšanas stratēģijas pirmie upuri. Ir viegli aizmirst, ka Dievs ir tas, kurš velk pie sevis Savus izredzētos (Jāņa 6:44). Cilvēku skaits nav rādītājs veiksmīgai kalpošanai. Mums nevajadzētu brīnīties, ka Dieva kritēriji nav tādi paši, kādus mēs attiecinām uz slavenībām un biznesa pasauli.

Tā vietā mums ir jāvērtē Dieva gani pēc viņa mēra. Viņš pieprasa, lai tie būtu uzticīgi evaņģēlijam (Gal. 1:8-9). Viņš sagaida, ka mācītāji sludinās visu Dieva prātu, kas ir atklāts Svētajos Rakstos (2. Tim 3:14-4:5). Un Viņš pieprasa, lai Viņa gani dzīvotu dievbijīgas dzīves, sekojot Kristus piemēram (1. Tim 3:2-7). Šie ir tie parametri, pēc kuriem mums būtu jāvērtē ganu veiksmīgums, neskatoties uz to, cik lielas ir viņu draudzes. Šīs ir tās lietas, kuras nes paliekošus augļus viņa cilvēku dzīvēs.

Kā uzsver mācītājs Džons Makarturs: “Mācītāja kalpošana netiek vērtēta pēc tā, cik daudz cilvēku viņš ir spējis iedabūt draudzē, ne arī pēc tā, cik cilvēku viņam ir izdevies aizsniegt. Mācītāja kalpošana tiek vērtēta pēc tā, cik dievbijīgi ir viņa draudzes locekļi. Tas ir vienīgais rādītājs. Vai viņi ir sasnieguši vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā? Un šī darba paveikšanai ir tikai viens instruments, un tas ir Dieva Vārds. Briedums ir tas, kas nosaka jebkuras kalpošanas veiksmīgumu.”

Atgādinot Timotejam par to, kura priekšā viņam būs jāatbild, Pāvils liek Timotejam arī atcerēties, ka uzticīga sludināšana ne vienmēr būs populāra. “Jo nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez, un novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām” (2. Tim. 4:3-4). Grēcinieki vienmēr ir ateikušies klausīties patiesībā, kas spēj izglābt viņu dvēseles un darīt viņu svētus. Tā vietā, nocietinot savas sirdis, tie meklē sludināšanu, kas piemērojas viņu grēkiem. Tāpēc viņi meklē sludinātājus, kas liek tiem justies labi un nevis vainīgiem. Un viltus mācītāji ir ar mieru kutināt savu klausītāju ausis ar sludināšanu, kas ir vērsta uz cilvēku, nevis uz Dievu.

Tā rezultātā, grēks tiek atmests vai netiek uzskatīts par nopietnu, klausītājiem tiek apsolīta pasaulīga labklājība, pielūgsme tiek padarīta par tīri emocionālu piedzīvojumu, tiek meklētas cilvēku vajadzības un patiesais evaņģēlijs netiek pasludināts. Šie viltus mācītāji ir tie paši cilvēki, kuri 2. Tim. 2:16 iesaistās nesvētās un tukšās runās, nonākot arvien dziļāk bezdievībā. Viņu pasaulīgā vēsts var būt populāra, bet tās izplatība var būt nāvejoša.

Pāvila vārdi labi apraksta to, ko mēs redzam mūsdienu kristietībā. Panākt, lai cilvēki interesētos par veselīgu mācību, ir gandrīz neiespējami. Patiesība tiek uzskatīta par relatīvu un skaitliskais pieaugums tiek vērtēts kā veiksmīgas kalpošanas mēraukla. Kārdinājums kasīt niezošās ausis ir liels, jo sludinātāji, kuri piesaista vairāk cilvēku, tiek uzskatīti par veiksmīgiem. Taču patiesības sagrozīšana un evaņģēlija prasību pazemināšana ir nāvejošs ļaunuma paveids. Sludinātājs, kurš pielāgo savu vēsti šīs pasaules iegribām, sludinot neglābtām ausīm tikai to, ko tās vēlas dzirdēt, ir pārgājis ienaidnieka pusē.

Turpretī, uzticīgs Dieva kalps ir gatavs runāt visu patiesību, pat ja tā nav pieņemama. Vienīgais veids, kā pārmainīt dzīves no grēka uz glābšanu, ir sludinot evaņģēlija vēsti. Ja tie, kuriem niez ausis, vēlas, lai viņu dzīves tiktu izmainītas, viņiem ir jādzird patiesība. Tieši šī iemesla dēļ, uzticīgais gans nebeigs sludināt Dieva uzticīgo Vārdu.

Pāvils zināja, ka Timotejam uzticētais darbs nebūs viegls. Arī Pāvilam tas nenāca viegli. Tomēr, neskatoties uz dažādiem pārbaudījumiem, viņš palika uzticīgs līdz galam. Tā rezultātā, viņš varēja sacīt: “Es jau topu par ziedojumu, un manas atraisīšanas laiks ir pienācis. Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis” (2. Tim. 4:6-7). Savās pēdējās norādēs Timotejam, Pāvils aicināja jauno mācītāju sekot viņa piemēram (Ebr. 12:1-2). Taču Pāvils nomira, nezinot kā šī kalpošana Timotejam beigtos. Viņam nācās uzticēties Dievam, lai viņš paliktu uzticīgs līdz galam. Vai Timotejs palika uzticīgs? Ebrejiem 13:23 mums atbild uz šo jautājumu: “Zinait, ka mūsu brālis Timotejs ir atsvabināts; ar viņu kopā, ja viņš drīz nāk, es jūs redzēšu.” Šie vārdi, kas ir rakstīti pēc Pāvila nāves, liecina, ka viņš ir bijis apcietinājumā evaņģēlija dēļ. Tomēr, tāpat kā Pāvils, viņš palika uzticīgs, neskatoties uz tām grūtībām, kuras viņam nācās piedzīvot.

Draudzes vēsture mums sniedz nelielu ieskatu Timoteja uzticīgajā kalpošanā. Džons Fokss savā grāmatā raksta: “Timotejs bija cienīts Sv. Pāvila māceklis, Efezes bīskaps, kur viņš uzticīgi vadīja draudzi līdz 97. gadam. Šajā laikā, pagāniem svinot svētkus, kurus tie sauca par Katagogiešu mielastu, Timotejs, esot klāt šajā ceremonijā, asi norāja viņus par viņu lielo elkdievību. Tas tik ļoti aizkaitināja cilvēkus, ka tie uzklupa viņam ar šķēpiem un sita viņu tik smagi, ka viņš nomira no gūtajiem ievainojumiem divas dienas vēlāk.”

Līdz pat savai nāves dienai, Timotejs drosmīgi uzrunāja savu sabiedrību ar evaņģēlija patiesību. Šī stingrā pārliecība maksāja viņa dzīvību. Tāpat kā Pāvils, viņš nomira mocekļa nāvē. Arī Timotejs, savas dzīves beigās, spēja atskatīties uz savu kalpošanu, kuru viņš bija veltījis kalpojot Kristum, sludinot Viņa Vārdu. Tāpat kā Timotejs bija mantojis uzticīgu kalpošanu, viņš to nodeva tālāk nākošai paaudzei. Bībeles sludinātāji šodien, lai arī vairāku gadsimtu šķirti, ir šīs uzticīgās kalpošanas saņēmēji. Dievs joprojām aicina uzticīgus ganus ganīt Viņa draudzi un sludināt Viņa Vārdu.