Dieva Lēmums

Lūgsim. Mūsu Tēvs, Tu kas valdi no mūžības uz mūžību. Tu, kas esi mūs izvedis no tumsas valstības un iecēlis sava Dēla valstībā. Mēs lūdzam, atklāj mums to kāds Tu esi. Un kad mūsu cilvēcīgais prāts vēlas Tev iebilst, lai mēs uzliekam roku sev uz mutes. Jo kas gan mēs esam, lai gribētu ar Tevi tiesāties. Tu esi mūs radījis, un Tev pieder visa vara darīt ar Savu radību, kā Tu vēlies. Dod mums pazemīgi šobrīd nākt pie Tava Vārda, ar atvērtam sirdīm, lai mēs spētu sadzirdēt, ko Tu vēlies sacīt savai drauzdei šodien. Jēzus vārdā, Āmen.

Nav cita kredo kā vien Kristus, Nav citas grāmatas kā vien Bībele. Šis ir sauklis, kuru daudzi mūsdienās izsaka, lai pateiktu, ka viņiem nav vajadzīga neviena cita ticības apliecība. Mana ticības apliecība ir Bībele. Man nav vajadzīgs cilvēka Vārds, jo man ir Dieva Vārds.

Izklausās ļoti garīgi, vai ne? Tas izklausās ļoti pazemīgi. Un tomēr, tiklīdz kāds izsaka šo apgalvojumu – tas pats par sevi jau kļuvis par viņa ticības apliecību. Jautājums nav - vai tev ir ticības apliecība. Jautājums ir – kāda ir tava ticības apliecība. Jo arī mormoņi un Jehovas liecinieki teiktu, ka viņi tic Bībelei. Arī viņi teiktu, ka viņi tic Jēzum.

Kā rezultātā, arī viņi ir spiesti paskaidrot, ka “tas ko mēs domājam ar Bībeli... un tas kā mēs izprotam Kristu..” – tā ir viņu ticības apliecība.

Un iepriekšējās reizēs, kopā ar Marku, mēs esam gājuši cauri mūsu draudzes ticības apliecībai un aplūkojuši pirmās 2 nodaļas. Pirmā nodaļa – par Svētajiem Rakstiem ieliek stringu pamatu visai mūsu ticības apliecībai. Pirms mēs varam sākt runāt par Dievu un glābšanu un draudzi… mums ir vispirms jāapzinās, ka Bībele ir mūsu galējā autoritāte. Tas ko teologi sauc par Sola Scriptura (jeb vienīgi Raksti).

Otrā nodaļa – par Par Dievu un svēto trīsvienību atklāj mums to kāds ir Dievs. Tā paceļ mūsu acis no Rakstiem uz Dievu, kurš ir Rakstu autors. Tā parāda mums, ka Dievs ir svēts, un taisns un visuvarens un nemainīgs un trīsvienīgs. Un mūsu ticības apliecība ir veidota tā, ka katra nākamā nodaļa – balstās uz iepriekšējām nodaļām.

Un tā šodien, mēs esam nonākuši pie 3. nodaļas – Par Dieva lēmumu. Un es vēlos jau pašā sākumā teikt, ka šī nav. viegla nodaļa. Nevis tāpēc, ka to būtu grūti saprast – To nav grūti saprast. Tam ir tikai grūti noticēt. Jo mūsu kritusī daba vēlas iebilst Dievam, kurš ir pilnībā suverēns. Un apsūdzēt Dievu, ka viņš rīkojas netaisni vai negodīgi. Un tāpēc es vēlos, ka mēs šodien ļaujam Dieva Vārdam runāt.

Mums ir kopā 7 rindkopas šajā nodaļā un es vēlos nospraust mums 4 pieturpunktus attiecībā uz Dieva lēmumu. 4. pieturpunkti. Pirmajās 2 rindkopās, es vēlos ka mēs saskatītu Dieva lēmuma: pamatu, uz ko balstās Dieva lēmums. No 3. līdz 5. rindkopai – Dieva lēmuma: plānu (glābt cilvēkus). 6. rindkopā - Dieva lēmuma: piepildījumu. Un visbeidzot 7. rindkopā – Dieva lēmuma (radīto) pazemību. Dieva lēmuma: pamatu, plānu, piepildījumu un pazemību.

Dieva lēmuma pamats

Sāksim ar Dieva lēmuma pamatu. Mēs lasām mūsu ticības apliecībā.

Dievs ir nolēmis pats no Sevis un no mūžīgiem laikiem, pēc Savas pilnībā gudrās un svētās gribas nodoma, brīvi un nemaināmi, visas lietas kuras jebkad notiks. Tomēr tādā veidā, ka Dievs nav ne grēka autors, ne arī Viņam būtu līdzdalība ar kādu grēka veikšanā, ne arī vardarbība tiktu piedēvēta radību gribai, taču ne arī tā, ka sekundāro cēloņu brīvība vai iespējamība tiktu atņemta, bet gan nostiprināta. Tajā tiek atklāta Dieva gudrība, nosakot visas lietas, kā arī Viņa spēks un uzticība piepildot Savu lēmumu. Kaut arī Dievs zin visas lietas, kuras var notikt pie visiem iespējamiem nosacījumiem, tomēr Viņš nav neko nolēmis tāpēc, ka Viņš to redzēja nākotnē vai tāpēc, ka tās notiktu pie noteiktiem nosacījumiem.

Šīs divas rindkopas apgāž jebkādu uz cilvēku vērstu teoloģiju. Un Mēs iesim pie Rakstiem un es aicinu, ka mēs varētu atvērt Jesajas grāmatu 46. nodaļu. Jesajas 46.

Šī nodaļa iesākas ar Bābeles diviem dieviem Belu un Nebo, kuri tiek uzkrauti uz lopiņu mugurām un aizvesti prom. Šie tā saucamie “dievi”, tiek aizvesti prom un nav spējīgi nemaz tam pretoties. Viņi nevar paši sevi izglābt un viņiem ir vajadzīga cilvēku palīdzība. Un tad pravietis Jesaja saka, ka tieši pretēji – mūsu Dievu nevienam cilvēkam nav jāglābt, – mūsu Dievs ir tas, kurš glābj cilvēkus.

9. pantā mēs lasām:

Pieminiet notikumus kopš seniem laikiem, ka Es esmu Dievs un cita nav neviena. Dievs, kam nav cita līdzīga!

Dievs šeit runā un saka, ka Viņš ir vienīgais tāds. Nav neviena tāda kā Es. Viņš ir unikāls. Šeit ir runa par to, ko nozīmē būt Dievam. Kad tiek pateikts kaut kas, vai pieņemts vai domāts kaut kas uz ko Dievs atbild “Es esmu Dievs!” mēs varam zināt, ka tas, kas tika pieņemts vai domāts, tika domāts tā, it kā mēs nezināt, ko nozīmē būt Dievam. Uz ko Dievs arī atbild – “Es esmu Dievs!” un Viņš mums pateiks, ko nozīmē būt Dievam 10. pantā.

Es no iesākuma pasludināju gala iznākumu, kopš laika gala to, kas vēl nebija noticis, sacīdams: Mans lēmums piepildīsies! Es īstenošu visu, kas Man patīk!

Dievs saka, ka viņš pasludina gala iznākumu pirms tas vēl ir noticis, bet paskatieties kā viņš to izdara. “sacīdams: Mans lēmums piepildīsies! Es īstenošu visu, kas Man patīk!” Iemesls kādēļ Dievs var pasludināt gala iznākumu no sākuma ir tāpēc, ka Viņš to ir nolēmis. Dievs zin nākotni, nevis tāpēc ka viņš ir redzējis nākotni un tāpēc Viņš var teikt to, kas būs nākotnē. Nē, Dievs zin nākotni – tādēļ, ka viņš ir izplānojis nākotni. Mūsu Dievs nav gaišreģis. Tas nav tā, it kā Dievs būtu noskatījies filmu pirms mums un tagad saka - “Es jums pasludināšu to, kas notiks, visu ko es esmu nolēmis…”.

Ja es būtu redzējis filmu pirms jūs to būtu redzējuši un tagad pateiktu jums to, kas notiks filmas beigās. Neviens no jums neteiktu, ka es esmu suverēns. Nē, es vienkārši redzēju to pirms jūs redzējāt to. Mēs lasījām mūsu ticības apliecībā, ka

Kaut arī Dievs zin visas lietas (tātad Dievs ir visu zinošs, arī to kas notiks nākotnē), kuras var notikt pie visiem iespējamiem nosacījumiem, tomēr Viņš nav neko nolēmis tāpēc, ka Viņš to redzēja nākotnē.

Tas ir ļoti svarīgi. 11. pantā viņš to pasaka vēl skaidrāk:

Es aicinu ērgli no rītiem un vīru pēc Mana padoma no tālas zemes. Kā Es esmu noteicis, tā Es tam likšu arī notikt, kā Es esmu lēmis, tā Es to arī izpildīšu.

Tātad, iemesls kādēļ Dievs var pasludināt nākotni ir, jo viņš kontrolē nākotni. Dievs zin, ko viņš ir noteicis un nolēmis darīt nākotnē. Nākotnes stāsts ir Dieva stāsts. Viņš saka, “Es tam likšu arī notikt, kā Es esmu lēmis, tā Es to arī izpildīšu.” Viņš saka, ka nekas nenotiek ārpus tā, ko Dievs ir nolēmis. Ja kaut kas notiktu, ko Dievs nebūtu nolēmis, viņš būtu teicis “Es to nebiju tā nolēmis”.

Un mēs varētu teikt, “Kas tad bija tas ko tu biji nolēmis?” Un viņš atbildētu, “Kaut kas cits… bet ne tas, kas notika” Un mēs teiktu… bet tu taču tiko teici, ka tu īstenosi visu, kas Tev patīk. Tad tev būtu bijis jāsaka, ka tu īstenosi tikai dažas no lietām, kas Tev patīk un pārējās netiks īstenotas. Un tas nav tas, ko nozīmē būt Dievam.

Viss kas ir noticis un viss kas notiek un viss kas notiks nākotnē notiek, jo Dievs to ir tā paredzējis.

Un kādi no jums noteikti šajā brīdī jautās – kā tad paliek ar mūsu brīvo gribu? Vai tas nozīmē ka mēs esam tikai roboti un mums nav nekādas izvēles? Un mūsu ticības apliecība atbild uz šo jautājumu, sakot, ka:

Dievs ir nolēmis visas lietas, kas notiks…. Tomēr ne tādā veidā, ka sekundāro cēloņu brīvība vai iespējamība tiktu atņemta, bet gan nostiprināta.

Ko tas nozīmē Sekundāro cēloņu brīvība? Dievs ir pirmais cēlonis. Viss pārējais, ko Dievs lieto radībā ir sekundārais cēlonis. Tas iekļauj cilvēka izvēles, dabas procesus un visu kas notiek Dieva radībā. Dievs ir ne tikai nolēmis visas lietas, kas notiks, bet arī kā un caur ko tās notiks.

Salamana pamacības 16:33 – “cilvēks .. Meslus met klēpī, bet tie iekrīt tur tā, kā to grib Tas Kungs.” Mēs mūsdienās teiktu - jūs mājās spēlējat cirku, un metamais kauliņš uzkrīt un tādu skaitli, kādu grib Tas Kungs. Mateja 10:29 – “Vai nepārdod divi zvirbuļus par vienu artavu? Un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva.” Jonas 2:1 – “Bet Tas Kungs sūtīja lielu zivi aprīt Jonu”. Pēc tam Dievs lika izaugt stādam, lai atveldzētu Jonu. Un tad Dievs pavēlēja parādīties tārpam, kas sagrauza to stādu.

Putni gaisā un zivis jūrā un augi virs zemes un tārpi paklausa Dievam. Efeziešiem 1:11 – “Viņš visu vada pēc Sava gribas lēmuma”. Apustuļu darbos mēs lasām, ka arī Jēzus nāve bija kaut kas, ko Dieva roka un Dieva padoms iepriekš bija nolēmis, ka tam bija jānotiek.

Šis ir Dieva lēmuma pamats.

Dieva lēmuma pamatā ir Dieva perfektā griba. Dievs nav nolēmis lietas balstoties uz zināšanām par nākotni, bet gan nolēmis īstenot savu gribu. Kas aizved mūs uz nākamo pieturpunktu.

Dieva lēmuma plāns

Dieva lēmuma: plāns pie cilvēku glābšanas. Mūsu ticības apliecībā mēs lasām:

Pēc Dieva lēmuma, lai atklātu Savu godību, daži cilvēki un eņģeļi ir nolemti vai iepriekš noteikti mūžīgai dzīvībai caur Jēzu Kristu, par slavu Viņa augstajai žēlastībai. Citi ir atstāti rīkoties savos grēkos sev par taisnīgu sodu un par godu Viņa augstajai taisnībai. Tie eņģeļi un cilvēki, kuri ir tā iepriekš nolemti un noteikti, ir īpaši un nemainīgi radīti, un viņu skaits ir tik noteikts un zināms, ka tas nevar tikt ne palielināts, ne mazināts. To cilvēku daļu, kuri ir nolemti dzīvībai, Dievs ir izredzējis pirms pasaules radīšanas, saskaņā ar Viņa mūžīgo un nemainīgo nolūku un apslēpto nodomu, un Sava labā prāta. Dievs viņus ir izredzējis iekš Kristus mūžīgam godam, balstoties vienīgi uz Viņa nepelnīto žēlastību un mīlestību, bez jebkādiem nosacījumiem radībā, kas liktu Viņam to darīt.

Ja līdz šim mēs redzējām, kā Dievs ir suverēns un valda pār zvirbuļiem un zivīm un tārpiem …. un daudzi varētu māt ar galvu un tam vēl piekrist, tad šobrīd mēs vēlamies piegriezties cilvēkam un ieraudzīt Dieva Vārdā, ka Dievs ir arī suverēns cilvēka glābšanā. Un arī šeit mums atkal būs viena galvenā Rakstu vieta, kuru mēs apskatīsim. Un tā būs Pāvila vēstule Romiešiem 9. nodaļa. Romiešiem 9, no 1. panta:

Es runāju patiesību Kristū, es nemeloju, arī mana sirdsapziņa to apliecina Svētajā Garā: man ir lielas skumjas un nepārtrauktas sāpes sirdī. Es vēlētos būt nolādēts, atstumts no Kristus, par labu saviem brāļiem, kas pēc miesas ir mani brāļi, israēlieši, kam pieder bērnu tiesa, dievišķā godība, derības, bauslība, kalpošana, apsolījumi, tēvi, no kuriem arī Kristus cēlies pēc miesas, kas ir Dievs pār visiem, augsti slavēts mūžīgi! Āmen.

Pāvils saka, “man ir lielas skumjas un nepārtrauktas sāpes sirdī”. Pāvils šajā nodaļā runās par izredzēšanu, taču viņš nepieiet tam akadēmiskā veidā. Pāvils šo rakstot nav uzvilcis profesora cepuri, gatavs lasīt lekciju par šo lielo izredzētības tēmu. Tā vietā mēs atrodam Pāvilu raudam. Pāvila sirds ir salauzta. “Ak, kā es vēlētos… pats būt nolādēts, ja tikai mani brāļi…. ja tikai mani brāļi… varētu tikt glābti” Viņš ir gatavs tam, ka Dievs viņu aizsūta uz elli, būt nošķirtam no Kristus… – lai citi varētu iemantot pestīšanu. Čārlzs Sperdžens teica, “Dod man mantot dvēseles, vai paņem manu dvēseli” Džons Noks lūdza, “Dievs, dod man Skotiju vai man jāmirst!” Jēzus, ieraudzījis ļaužu pūli, Viņa sirds par tiem iežēlojās, jo tie bija atstāti kā avis bez gana. Mēs nedrīkstam kļūt auksti, kā tādi, kuriem patiesība ir galvā, bet nav aizsniegusies līdz mūsu sirdīm. Vai tava sirds sāp par pazudušajiem? Šis ir tas konteksts kādā Pāvils runā par izredzēšanu.

Mēs lasam 15. pantā:

Uz Mozu Viņš saka: Es žēloju, ko Es žēloju, un būšu līdzcietīgs, pret kuru gribu.

Dievs šeit runā un Viņš saka, ka Viņam ir tiesības apžēlot kuru Viņš vēlas. Tāpēc to sauc par žēlsirdību. Tas ir pretējais taisnībai. Visi, kuri ir pirms pasaules radīšanas izredzēti glābšānai ir saņēmuši nepelnītu žēlsirdību. Un visi, kurus Dievs nav izredzējis saņem tieši to, ko viņi ir pelnījuši, kas ir taisnīga tiesa un pazudināšana. Dievs nav nekādā veidā netaisns.

Gluži kā prezidentam ir tiesības apžēlot kādu, kurš ir uz mūžu notiesāts. Bet mēs neteiktu, ka prezidents ir netaisns, ja viņš neapžēlo visus. Neviens nav pelnījis apžēlošanu. 16. pantā mēs redzam Dievišķo gribu

Tātad ne no cilvēka gribēšanas vai skriešanas, bet viss no Dieva žēlastības.

Cilvēku dzīve ir Dieva rokās. Tā nav mūsu rokās. Un tā nav atkarīga no mūsu gribas. Beigu beigās, tikai Dievam ir patiesi brīva griba. Mūsu griba ir pakļauta Dieva gribai. Un tas nav atkarīgs no “cilvēku skriešanas”, jo Romiešiem 3:10 ir sacīts, ka “Nav neviena taisna, it neviena. Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu …. Nav neviena, kas dara labu, it neviena.”

Un ja tas tā ir, ka nav neviena, kas meklē Dievu – tad kā gan kāds jebkad var atrast Dievu? Tu nevari atrast kaut ko, ko tu nemeklē. Tu nevari nākt pie Dieva, ja tu to nemaz nevēlies. Dievs ir tas, kurš meklē mūs. Jāņa 6:44 – “Neviens nevar nākt pie Manis, ja viņu nevelk Tēvs”

Kāds varbūt sacīs, jā, bet Tēvs visus velk pie sevis. Bet dažus pantus atpakaļ, Jēzus saka, 37. pantā: “Katrs, ko Tēvs Man dod, nāk pie Manis” un tad viņš saka, ka “visus, ko Viņš Man devis, es nenieka nezaudēšu, bet celšu augšā pastarā dienā” Tātad, neviens nevar nākt pie Jēzus. Izņemots tos, kurus Tēvs dod Jēzum. Un visi, kurus Tēvs dod Jēzum nāk pie Jēzus. Un tie visi tiks augšāmcelti pēdējā dienā. Neviens no Tēva dotajiem netiek pazaudēts.

Dažreiz cilvēki jautā, vai ir iespējams glābšanu pazaudēt? Šeit mēs redzam, ka visi, kuri ir Tēva doti, un patiesi nāk pie Jēzus, tiek arī augšāmcelti pēdējā Dienā. Ja glābšana būtu mūsu rokās, mēs to jau sen būtu pazaudējuši. Bet ja tā ir Dieva rokās — Jēzus saka, “es nevienu no tiem nezaudēšu”

Romiešiem 8:29, ir tas, ko teologi sauc par glābšanas ķēdi: “Jo, kurus Viņš sākumā nozīmējis, tos Viņš nolēmis darīt līdzīgus Sava Dēla tēlam … Bet, kurus Viņš iepriekš nolēmis atpestīt, tos Viņš arī aicinājis; un, kurus Viņš aicinājis, tos Viņš arī taisnojis; bet, kurus Viņš taisnojis, tos Viņš arī pagodinājis.”

Visi, kuri ir iepriekš nolemti glābšanai ir arī aicināti, un visi, kuri ir aicināti ir attaisnoti un visi, kuri ir attaisnoti tiks arī pagodināti. Neviens no šiem ķēdes posmiem netiek pazaudēts. Romiešiem 9:19:

Tu varbūt man iebildīsi: ko tad Viņš vēl pārmet? Kas tad spēj pretoties Viņa lēmumam?

Pāvils šeit sagaida, ka būs kādi, kuri iebildīs pret Dieva lēmumu. Gribēdams teik – es zinu ko jūs domājat. Ko tad Viņš vēl pārmet? Kurš var pretoties Viņa gribai? Kā Dievs var turēt kādu atbildīgu par saviem grēkiem, ja Dievs jau ir nolēmis, kuru viņš izglābs un kuru nē? Un Pāvils atbild 20. pantā, norājot šo apsūdzētāju, kurš vēlas Dievu saukt uz apsūdzētā soliņa.

Cilvēka bērns! Kas tu tāds esi, ka gribi ar Dievu tiesāties? Vai gan veidojums drīkst teikt savam veidotājam: kāpēc tu mani tādu esi radījis?

Cilvēka bērns! Tev nav tiesību apsūdzēt Dievu. Šis apsūdzētājs vēlas saukt Dievu uz tiesu un likt Dievam atbildēt par savu rīcību! Viņš paceļ savu dūri pret Dievu un apvaino Viņu par netaisnību. Cik absurdi! Kas tu tāds esi? Kas tu tāds esi? Zemes pīšļi ! Nē, Dievs nesēdēs uz apsūdzētā soliņa. Cilvēks atrodas uz apsūdzētā soliņa unn cilvēkam ir jāatbild par savu rīcību, nevis Dievam! Dievs nav mums parādā paskaidrojumu. 21. pants:

Jeb vai podniekam nav vara no tā paša māla darināt vienu trauku godam un otru negodam?

Tas ir retorisks jautājums. Atbilde ir – protams, ka Dievam ir vara darīt vienu trauku godam un otru negodam. 22. pants:

Un ko tu teiksi, ja Dievs, gribēdams parādīt Savu dusmību un zināmu darīt Savu varu, lielā lēnprātībā ir panesis pazušanai radītos dusmības traukus, lai atklātu Savas godības bagātību pie žēlastības traukiem, ko Viņš iepriekš radījis godībai?

Dievs ir pagodināts pie cilvēku pazudināšanas tāpat kā Viņš ir pagodināts pie cilvēku glābšanas. Dievs vēlas parādīt savu dusmību un taisnību tāpat kā Viņš vēlas parādīt savu mīlestību un žēlastību. Iespējams kādi varētu jautāt – kāpēc Dievs vispār ir radījis cilvēkus, kurus Viņš nekad neplānoja glābt? Un ja mēs uzdodam šo jautājumu, tad mēs varētu uzdot vēl fundamentālāku jautājumu — kāpēc Dievs vispār ir pieļāvis grēku pasaulē? Kad mēs būsim debesīs — mēs slavēsim Dievu par Viņa žēlastību un mīlestību un glābšanu. Un mēs slavēsim Dievu arī par viņa taisnību un tiesu. Kā gan mēs varētu slavēt Dievu par Viņa žēlastību un piedošanu, ja nebūtu neviena, kam ir vajadzīga piedošana? Kā mēs varētu slavēt Dievu par Viņa taisnību un dusmību, ja Dievs nebūtu parādījis savu dusmību? Tie ir Dieva atribūti par kuriem mēs nekad neuzzinātu, un nevarētu Viņu slavēt par tiem, ja Dievs nebūtu pieļāvis un paredzējis, ka pasaulē būs grēks.

Efeziešiem 1:4 mēs lasām

Viņā Tas mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis, lai mēs būtu svēti un nevainojami Viņa priekšā mīlestībā. Pēc Savas gribas labā nodoma Viņš jau iepriekš nolēmis, ka mums būs Viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu, par slavu Viņa augstajai žēlastībai.

Šis ir Dieva lēmuma: plāns. Dieva plāns, jau pirms pasaules radīšanas, bija veidot draudzi. Izredzot, Dievs Tēvs dāvina katru cilvēku, kā mīlestības dāvanu Jēzum. Un Viņš nepazaudēs nevienu no tiem, kurus Tēvs viņam ir dāvinājis, bet augšāmcels tos pēdējā dienā.

Dieva lēmuma piepildījums

Tas aizved mūs pie 3. pieturpunkta – Dieva lēmuma: piepildījums. Kā Dievs ir nolēmis piepildīt savu lēmumu. Šeit mūsu ticības apliecība māca, ka Dievs ne tikai ir nolēmis glābt cilvēkus, bet arī kādā veidā Dievs to ir nolēmis izdarīt. Mēs lasām mūsu ticības apliecībā:

Kā Dievs ir nolicis izredzētos godam, tā, pēc Savas mūžīgās un pilnībā brīvās gribas nodoma, Viņš ir iepriekš noteicis visus līdzekļus. Attiecīgi, tie, kuri ir izredzēti, būdami krituši iekš Ādama: ir atpirkti Kristū, ir iedarbīgi aicināti ticībā Kristum caur Viņa Garu, darbodamies savā laikā, ir attaisnoti, adoptēti, darīti svēti, tiek uzturēti glābšanai ar Viņa spēku caur ticību; tikai izredzētie ir atpirkti, iedarbīgi aicināti, attaisnoti, adoptēti, darīti svēti un glābti.

Un šeit es vēlos vēlreiz atgriezties pie vēstules Romiešiem 8. nodaļas 30. panta, pie kura mēs jau nedaudz pieskārāmies šai glābšanas ķēdei. Bet, kurus Viņš iepriekš nolēmis atpestīt, tos Viņš arī aicinājis; un, kurus Viņš aicinājis, tos Viņš arī taisnojis; bet, kurus Viņš taisnojis, tos Viņš arī pagodinājis. Šeit mēs redzam, kā visi, kuri ir nolemti pestīšanai, viņu pestīšana tiek arī pilnībā novesta līdz galam. Ievērojiet, ka viņš nesaka, ka “daļu” no tiem, kurus Viņš ir nolēmis atpestīt Viņš ir aicinājis, vai “daļu” no aicinātajiem Viņš ir taisnojis, vai tikai “daļu” no taisnotajiem Viņš ir pagodinājis. Nē, visi, kurus Viņš iepriekš ir nolēmis atpestīt, … “tos” .. Viņš ir aicinājis. Un kurus Viņš ir aicinājis… atkal šis pats vārdiņš …. “tos” …. Viņš ir taisnojis. Un kurus viņš ir Taisnojis …. “tos” … Viņš ir arī pagodinājis. Visi glābšanai nolemtie ir “aicināti”

Šis ir tas, ko teologi sauc par “iedarbīgo” aicinājumu. Pastāv 2 veida aicinājumi. Viens ir tas, ko mēs saucam par “vispārējo” aicinājumu. Evaņģēlijs tiek pasludināts “visiem” cilvēkiem. Visi cilvēki tiek aicināti atgriezties un ticēt. Un tomēr, ne visi atsaucas šim aicinājumam. Jēzus teica, “Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu”. Un tāpēc ir šis otrs, “iedarbīgais” aicinājums, kas ir iekšējs sirds aicinājums. Šis ir tāds pats aicinājums, ar kādu Jēzus aicināja Lācaru ārā no kapa. Pastāvēja pilnīgi nulle iespējamība, ka Lācars varētu nepiecelties no mirušajiem. Efeziešiem 2 ir teikts, ka mēs bijām miruši mūsu pārkāpumos un grēkos, bet Dievs, mūs ir darījis dzīvus līdz ar Kristu. Gluži tāpat kā Lācars, arī mēs bijām garīgi miruši. Un tikai šis Dieva iedarbīgais aicinājums mūs varēja darīt dzīvus, lai mēs atsauktos un ticētu.

Jāņa 10:26 ir teikts: "Bet jūs neticat, jo nepiederat pie Manām avīm." 16. pantā viņš saka: "Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās Man jāatved; arī viņas dzirdēs Manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans." Ievērojiet, ka viņš saka, “Bet jūs neticat, jo jūs nepiederat pie Manām avīm”. Nevis “Jūs nepiederat manām avīm… tāpēc, ka jūs neticat” Viņš saka tieši pretējo.Jūs neticat, jo jūs nepiederat pie Manām avīm. Iemesls kāpēc cilvēki netic ir tāpēc, ka Viņi nav Jēzus avis. Ticēšana nepadara tevi par Jēzus avi. Bet gan tas, ka tu esi Jēzus avs – ir tas, kas dod tev spēju ticēt. Viņš saka, “Man ir vēl citas avis… kas nav no šīs kūts … arī tās man ir jāatved” Pasaulē ir vēl citas avis, un Jēzus vēlas arī viņus piepulcināt pie ganāmā pulka. Mēs nezinām, kuras tās ir. Tāpēc mēs sludinām Evaņģēliju visiem cilvēkiem.

Mēs neesam hiper-kalvinisti, kuri uzskata, ka, ja Dievs jau ir izredzējis cilvēkus glābšanai, tad nav jēgas sludināt Evaņģēliju. Dievs viņus tāpat izglābs. Nē, Dievs viņus izglābts, “ja” mēs sludināsim viņiem Evaņģēiju. Dievs saka, man ir vēl citas avis – un es vēlos lai jūs ejat un tās atrodat.

Cik ļoti tas izmaina veidu, kā mēs evaņģelizējam. Tas mūs atbrīvo stāstīt par Jēzu, apzinoties, ka tie, kuri ir izredzēti mūžīgai dzīvībai – tie ticēs. Mums nav jābaidās pateikt, kaut ko kas varētu “atbaidīt” vai “atgrūzt” cilvēkus no Jēzus. Tā vietā, Dievs mūs aicina būt uzticīgiem un pasludināt Labo Vēsti, zinot, ka Glābšana ir Dieva darbs. Čārlzs Sperdžens teica, “Ja Dievs būtu uzzīmējis dzeltenu zīmi uz izredzēto mugurām, tad es staigātu apkārt paceldams viņu kreklus. Bet tā kā viņš to nav darījis, tad man ir jāsludina “ikviens” un “ikkatrs”, kurš ticēs, tas ir izredzēts” Šis ir Dieva lēmuma: piepildījums. Dievs ir ne tikai nolēmis cilvēkus pestīšanai, bet kā mēs lasījām mūsu ticības paliecībā… “Viņš ir iepriekš noteicis arī visus līdzekļus” Dievs piepilda savu lēmumu aicinot cilvēkus no visām tautām pasaulē. Viņš tos attaisno. Viņš to uzņem savā ģimenē. Viņš dara tos svētus. Un uztur līdz pēdējai dienai.

Dieva lēmuma pazemība

Es vēlos, ka mēs saskatītu vēl Dieva lēmuma: radīto pazemību. Mēs lasām mūsu ticības apliecībā:

Pret šo mācību par izredzētības noslēpumu ir jāizturas ar īpašu gudrību un rūpību, lai cilvēki, kuri paklausa Dieva gribai, kura ir atklāta Viņa Vārdā, un kuri tai seko, varētu, balstoties uz viņu aicinājumu, būt pārliecināti par savu mūžīgo izredzētību. Tādā veidā, šī mācība varētu dot iemeslu Dieva slavēšanai, bijībai, apbrīnam uz Dievu, un arī dotu iemeslu pazemībai, centībai un bagātīgam mierinājumam visiem, kuri no sirds paklausa Evaņģēlijam.

Mācībai par izredzēšanu vajadzētu mūsus radīt slavēšanu, bijību, apbrīnu, pazemību, centību un mierinājumu. Kad mēs nonāksim debesīs, un ja Dievs tev un man jautātu – kāpēc tu izvēlējies ticēt Jēzum, kaut arī daudzi citi netic? Kāda būs mūsu atbilde?

Tas nebija tāpēc, ka mēs bijām labāki par citiem. Tas nebija tāpēc, ka mēs bijām gudrāk par citiem. Vai pazemīgāki, vai garīgāki.

Pāvils korintiešiem raksta, " Bet, kas ģeķīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā gudros; un, kas nespēcīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā stipros; un, kas pasaulē zems un nicināts un kas nav nekas, to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kas; lai nekas, kas ir miesa, nelielās Dieva priekšā."

Ja glābšana būtu kaut vismazākajā veidā atkarīga no mums, – tad mums būtu ar ko lielīties. Tad daļa goda tomēr pienāktos mums. Tā vietā mēs uzliksim roku sev uz mutes, un teiksim… tas viss no Dieva žēlastības.

Kāpēc tik dārga samaksa, kāpēc man Dievs to dāvā, es nezinu, nav atbildes, bet zinu, man ir piedots.

Lūgsim.

Paldies Tev, Debesu Tēvs par tik brīnišķu patiesību. Tev nebija mūs jāglābj. Tu varēji mūs atstāt tur kur mēs bijām. Pazuduši. Bez cerības. Un tu būtu bijis taisns. Bet tu izvēlējies mūs glābt. Tu izvēlējies mūs mīlēt. Kā lai mēs tagad neatdotu savas dzīves Tev, kad tu esi atdevis pašu dārgāko par mums. Patiesi, tas dot mums iemeslu slavēšanai, bijībai, apbrīnam, pazemībai, centībai. Līdz kamēr Tu būsi sapulcinājis savas avis vienā ganāmpulkā. Par slavu Tavai augstajai žēlastībai.

Āmen.