Jēzus lielā pavēle

Tā ir liela privilēģija sludināt Dieva Vārdu. Es aicinu, ka mēs varētu paņemt Dieva Vārdu un kopā atvērt Mateja evaņģēliju. Mateja evaņģēlijs 28. nodaļa. Mūsu šodienas Rakstu vieta būs Mateja 28 no 16. līdz 20. pantam. Izlasīsim to kopā.

Bet Viņa vienpadsmit mācekļi nogāja uz Galileju, uz to kalnu, kur Jēzus tiem bija pavēlējis. Un, kad tie Viņu redzēja, tie nokrita Viņa priekšā ceļos, bet citi šaubījās. Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: "Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam."

Nāksim pie Dieva lūgšanā. Debesu Tēvs, mēs pateicamies Tev par Tavu Vārdu. Un es lūdzu, ka Tu palīdzi mums saskatīt. Brīnišķas lietas Tavā Vārdā. Mēs lūdzam Kungs, ka tu runā uz savu draudzi šodien. Dod mums atvērtas acis un gribošas sirdis to uzņemt un tam paklausīt. To mēs lūdzam Jēzus Vārdā.

19. gadsmita Anglijas Baptistu mācītājs un sludinātājs Čārlzs Sperdžens teica - “Dod man mantot dvēseles … vai paņem manu dvēseli”. Džordžs Vitfilds, 18 gadsmita evaņģēlists, kurš sludināja Evaņģēliju miljoniem cilvēku visā pasaulē ir teicis - “Visa pasaule ir mans misijas lauks”. Šis ir tas skatījums uz pasauli, kāds mums vajadzētu būt… ka visa pasaule ir mūsu misijas lauks. Dievs katram vienam jaunpiedzimušam kristietim ir devis šo nastu un saucienu - “kaut katrs cilvēks visā pasaulē varētu dzirdēt par Jēzu Kristu”.

Es dzirdēju kādu stāstu, kurā Jēzus sarunājās ar saviem eņģeļiem, pēc tam, kad Viņš bija uzbraucis debesīs. Un eņģeļi viņam jautāja “Vai tu paveici savu uzdevumu virs zemes?” “Jā, viss ir piepildīts”, atbildēja Jēzus. Mums ir vēl otrs jautājums - “Vai visa pasaule ir par tevi dzirdējusi?” “Nē”, Jēzus atbildēja. “Tad kāds ir tavs plāns?” Jēzus teica, “Es esmu atstājis 12 mācekļus un vēl dažus sekotājus, lai tie aiznestu šo vēsti visā pasaulē.” Un šie eņģeļi noskatījās uz šiem pavisam vienkāršajiem 12 mācekļiem un atskatījās atpakaļ uz Jēzu un teica… - “Vai tev.. ir rezerves plāns?”

Patiesība ir tāda, ka rezerves plāna nav. Dieva plāns - tie esam es un tu. Ka katrs viens no mums esam Jēzus rokas un kājas šajā pasaulē. Iemesls kādēļ Jēzus mūs ir atstājis šeit uz zemes, - ir lai mēs varētu iet šajā pasaulē un darīt par mācekļiem un kristīt tos, kuri ir nākuši ticībā pie Jēzus. Šī ir draudzes misija. Šis ir iemesls kādēļ Jēzus mūs ir atstājis šeit uz zemes. Šī ir viena lieta, kuru mēs nevarēsim darīt debesīs. Es vēlos, ka mēs uzdotu sev šo jautājumu - vai mana sirds ir lai, cilvēki iepazītu Jēzu? Vai mans laiks un manas dāvanas un mani līdzekļi tiek veltīti tam, lai mantotu dvēseles Dievam? Jēzus saka saviem mācekļiem - “Ejiet, un dariet par mācekļiem visas tautas.”

Es vēlos, ka mēs kopā varētu apskatīt 5 lietas šajā Rakstu vietā, un es vēlos iedot jums 5 punktus pie kuriem pieturēties, lai jums būtu vieglāk sekot līdzi mūsu studijai. Pirmkārt, 16. pantā es vēlos ka mēs saskatītu mācekļu pieejamību. Tad 17. pantā –– mācekļu pielūgsmi. 18. pantā –– mācekļu pakļaušanos. Pēc tam 19. pantā –– mācekļu paklausību. Un visbeidzot 20. pantā –– mācekļu privilēģiju. Piejamību – Pielūgsmi – Pakļaušanos – Paklausību – un Privilēģiju.

Sāksim 16. pantā ar mācekļu pieejamību. Bet Viņa vienpadsmit mācekļi nogāja uz Galileju, uz to kalnu, kur Jēzus tiem bija pavēlējis. Kāds ir teicis, ka vislabākā spēja ir spēja būt pieejamam. Visas pārējās spējas ir veltīgas ja tu neesi pieejams. Un mēs redzam to šajos mācekļos. Viņi bija ieradušies uz šo kalnu, kur Jēzus iepriekš viņiem bija teicis atnākt. Viņu sirdis ilgojās redzēt savu augšāmcēlušos Kungu. Jēzus bija paredzējis šajā diena dot mācekļiem kādu ļoti lielu un svarīgu uzdevumu. Un garantēt, ka Viņš pats būs klāt šī uzdevuma izpildē. Ar Savu spēku un Svēto Garu. Taču viņiem bija jāierodas uz šo kalnu, kur Jēzus viņus bija aicinājis. Ja viņi nebūtu pieejami, viņi to palaistu garām. Tikai tie, kuri ieradās bija tie, kuri saņēma šo uzdevumu un apsolījumu.

Mums nav pateikts kas šis bija par kalnu. Iespējams tas ir kalns, kurā Jēzus tika apskaidrots. Vai arī kalns, kurā Jēzus sludināja savu kalna sprediķi. Vai kalns, kurā Jēzus pabaroja piecus tūkstošus. Mēs nezinām. Taču šis kalns sava zinaa kļūst par svētu kalnu, jo šeit ir sapulcējušies Jēzus mācekļi. Ar visām sāvām nepilnībām. Ar visām savām bailēm. Ar apjukumu un jautājumiem. Viņi nav šīs pasaules varenie. Viņi nav šīs pasaules gudrie. Taču viņi ir pieejami. Viņi ir ieradušies. Jēzus viņiem teica, “Esiet tur” un viņi tur bija. Gatavi kalpot. Pravietis Jesaja, pēc tam, kad viņš bija redzējis To Kungu sēžam uz augsta, cēla troņa sakām: “Ko lai Es sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?" Jesaja atbildēja un teica: "Redzi, es esmu še, sūti mani!” Viņš saka, “Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām… bet es esmu pieejams. Sūti mani. Es iešu.” Tas ir tieši tas, ko Dievs vēlas.

Vai tu esi pieejams? Tavs laiks, tavas dāvanas, tavas finanses, vai tās ir pieejamas tam Kungam lietošanā kā Viņš to vēlas? Lai piepildītu to mērķi uz kuru Viņš tevi aicina? Šī ir mācekļu pieejamība. Tādēļ, ka viņi bija ieradušies šajā kalnā - viņi saņēma uzdevumu no Kristus. Tādēļ, ka viņi bija tur - viņi saņēma Kristus apsolījumu par Vina spēku un klātbūtni. Ja mēs vēlamies piepildīt Kristus misiju mums ir jāsāk ar to, ka mēs esam pieejami. Mums ir jānāk pie Kristus Viņa Vārdā. Mums ir jānāk pie Viņa - lūgšanās. Mums ir jānāk pie Viņa - draudzē, kopā ar brāļiem un māsām. Bieži mēs varam novērot, ka tie, kuri visaktīvāk iesaistās evaņģelizācijā ir tie, kuri to dara no savas sirds pārpilnības sadraudzībā ar Kristus. Viņi izvēlas pavadīt laiku Dieva Vārdā. Viņi izvēlas pavadīt laiku lūgšanā Viņi izvēlas sapulcēties kopā ar draudzi un būt sadraudzībā. Un tāpēc, ka viņu sirdis pārplūst ar mīlestību pret dzīvo Kristu, - viņi vēlas lai ari citi varētu Viņu iepazīt. Vai tā nav?

Tas noved mūs pie otrā punkta - mācekļu pielūgsme. Paskatietis… 17. pantā - “Un, kad tie Viņu redzēja, tie nokrita Viņa priekšā ceļos, bet citi šaubījās.” Mācekļi nokrīt Jēzus priekšā ceļos. Viņi pielūdz Jēzu kā Dievu un Ķēniņu. Kādu laiku atpakaļ, man bija saruna ar kādiem Jehovas Lieciniekiem un mēs runājām par to kam mēs ticam.. un es teicu, ka Jēzus ir mans glābējs un mans Dievs un… kā mēs viņu slavējam un pielūdzam. Un tūlīt viņi mani pārtrauca un teica “Pagaidi, vai tu teici, ka jūs pielūdzat Jēzu??” Es teicu, “Jā, protams, mēs pielūdzam Jēzu tāpat kā mēs pielūdzam Tēvu un Svēto Garu”. Viņi teica - “Nē, tas mums nav pieņemams. Mēs Jēzu nepielūdzam. Mēs neticam ka Jēzus ir Dievs.” Taču šeit mēs redzam mācekļus nokritušus Jēzus priekšā uz ceļiem. Toms Jēzum teica, “Mans Kungs un mans Dievs!” Jāņa 9. nodaļā, kad Jēzus bija dziedinājis šo aklo vīru, viņš saka Jēzum 38. pantā - “Es ticu, Kungs! - un viņš To pielūdza” Mateja 2. nodaļā šie gudrie vīri no austrumiem, kuri bija atnākuši pie Jēzus un Marijas, mēs lasām, ka “Tie nometās ceļos un Viņu pielūdza.”

“Kad tie Viņu redzēja, tie nokrita Viņa priekšā ceļos bet citi šaubījās.” Un šajā brīdī mēs varētu domāt … Matej? Ko tu dari? Kādēļ tu raksti, ka citi šaubījās? Ja tu vēlies panākt, lai visi ticētu, ka Jēzus patiešām ir augšāmcēlies, tev nevajadzētu rakstīt, ka kādiem bija šaubas par to. Taču tas tik brīnišķīgi mums parāda cik atklāti un godīgi ir Svēto Rakstu autori. Viņi necenšas izlikties… vai parādīt kaut ko labākā gaismā. Viņi mērķtiecīgi neizlaiž kādus faktus, lai tas izklausītos ticamāk. Ja Bībeli būt sarakstījuši tikai cilvēki, viņi nerakstītu par to, ka kādi šaubījās. Šis ir vēl viens atgādīnājums mums par to cik patiess un uzticams ir Dieva Vārds

Taču, kas šīs bija par šaubām? Teologu uzskati šeit dalās… daži uzskata, ka tās bija šaubas vai Kristus tiešām ir augšāmcēlies. Taču mēs lasījām, ka viņi nokrita pie Viņa kājām, lai Viņu pielūgtu. Iespējams, ka kādi šaubījās, ka tas patiešām ir Jēzus. Jēzus ir parādījies saviem mācekļiem .. un iespējams vēl kādiem no saviem sekotājiem pēc savas augšāmcelšanās….. un iespējams kādi vienkārši neatpazina, ka tas ir Viņš. Izņemot dažas sievas un Jēzus mācekļus… neviens cits nebija redzējis augšāmcēlušos Kristu. Taču 18. pantā mēs lasām, ka Jēzus piegāja pie saviem mācekļiem. Jēzus pienāk tuvāk. Un ja arī sākumā kādiem vēl bija kādas šaubas, tad tagad šīs šaubas jau ir izkliedētas Un viņi zināja, ka tas ir Jēzus. Viņu šaubas tiek pārvērstas drošā ticībā. Un viņi pielūdz dzīvo Kristu. Pielūgsme, mēs varētu teikt - tas ir par mūsu uzmanību…. kam mēs veltam savu uzmanību. Mācekļu uzmanība bija uz augšāmcēlušos Kristu. Šajā brīdi viss pārējais bija mazsvarīgs. Viņiem nebija svarīgi vairs ārēji apsktākļi. Par to kādā mājā viņi dzīvoja vai kā viņi izskatījās. Viņa bija satikuši dzīvo Kristu. Un vēlāk mēs lasām, ka šie paši mācekļī aiznes evaņģēliju pa visu pasauli. No šīs nelielās mācekļu grupiņas.. Evaņģēlijs ir izplatījies un arī mēs varam teikt, ka esam tā mantinieki. Evaņģēlijs neizplatījās pa visu pasauli - tāpēc, ka mācekļiem bija dalītas sirdis. “Bet gan tāpēc, ka šie bija mācekļi, kuri bija pieejami .. un viņi pielūdza Kristu ar savu nedalīto sirdi un uzticību pasudināt Evaņģēliju, kaut arī viņiem tas maksāja viņu dzīvības.” Vai mēs esam pieejami? Vai mēs pielūdzam Kristu?

Paskatieties ar mani vēl 18. pantā - mācekļu pakļaušanās. Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: "Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Šeit mēs redzam vēl vienu no mācekļu sirds attieksmēm - un tā ir pakļaušanās. Ja Kristum ir visa vara debesīs un virs zemes - tad mūsu pienākums ir tai pakļauties. Tā ir mūsu sirds attieksme, kad mēs atzīstam Kristus autoritāti un varu un mēs sakām - “Jā, Kungs, visu ko tu teiksi, es darīšu.” Un kad mēs paskatamies uz šo apgalvojumu. "Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes”. Būtu pieticis ja Viņš būtu teicis “Man ir vara debesīs un virs zemes” Bet Jēzus vēl pieliek klāt “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes” Mēs varētu teikt - “Nu gan viņš pārspīlē” Vārds vara šeit nozīmē - pilnīgu brīvību un tiesības rīkoties kā viņš to vēlas. Tā ir vara, kurai nav nekādu ierobežojumu. Tā ir vara, pret kuru neviens nevar sacelties, la to apgāztu. Tā ir vara, kura nepazīst nekādas robežas. Kad Jēzus bija uz zemes, mēs redzam, ka viņam bija vara pār slimībām un ļaunajiem gariem. Vara pār grēku un nāvi. Viņš valdīja pār zivīm jūrā. Viņš valdīja pār vētru. Viņš radīja maizi, lai paēdinātu 5 tūkstošus Viņš uzmodināja mirušos. Un tagad, kad Jēzus ir augšāmcēlies mēs lasām Efeziešiem 1. nodaļā 20. pantā. Cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs, augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām.

Kādēļ Viņš mācekļiem šo atgādina? Un es gribētu apskatīt 2 iesmeslus kādēļ Jēzus to šeit saka. Pirmkārt, - Jēzum ir visa vara mums pavēlēt, lai mēs darītu par mācekļiem visas tautas. Jēzum ir vara mums dot šo pavēli un dot šo uzdevumu un izsūtīt mūs, lai mēs kalpotu kā Viņa vēstneši. Lai mēs runātu Viņa vārdā. Kad kāds runā kāda cita vārdā - viņš runā ar tā cilvēka autoritāti. Kad mēs ejam un sakam cilvēkiem, “Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz Kungu Jēzu Kristu”, mēs runājam ar Kristus varu un Kristus autoritāti. Un tāpēc, kad viņš saka - “Ejiet”, un ja mēs neejam un nederam to, uz ko Viņš mūs aicina - mēs neesam vairs pakļāvušies šai Kristus varai. Taču otrkārt, - Jēzum to saka arī lai mūs iedrošinātu. Lai mus iedrosinatu. Lai arī mums šis uzdevums šķistu bezcerīgs un neiespējams. KAS PAR UZDEVUMU!! Visai pasaulei ir jādzird vēsts par Kristu. Un lai cik nespējīgi mēs paši būtu šo uzdevumu piepildīt. Kristus mums atgādina, ka Viņš ir spējīgs to izdarīt caur mums. Viņš dod savu garantiju šajā lielajā uzdevumā. Viņš ir lielāks par jeb kuru pretestību, kas var stāties mūsu ceļā. Viņš ir lielāks par jeb kurām vajāšanām. Viņš lietos savu varu, lai atvērtu durvis, kuras neviens nespēs aizvērt.

Kad mēs lasām Apustuļu Darbus, mēs redzam kā Kristus lietoja savu varu agrīnajā draudzē, lai Evaņģēlijs varētu tikt pasludināts. Mēs lasām, ka Tas Kungs ik dienas pievienoja draudzei tos, kas tika izglābti. Viņam ir visa vara izglābt grēciniekus. Dievs izglāba Pāvilu, kurš bija ļoti iededzies, lai vajātu Kristus draudzi. Un vienā mirklī, Kristus pārvērta viņa sirdi, lai viņš sauktu - “KUNGS! KUNGS! kas Tu esi? Ko tu vēlies lai es daru?” Kristum ir vara atvērt sirdis. Mēs lasām par Lidiju Tiatīras pilsētā, ka “Tas Kungs atvēra viņas sirdi Pāvila vārdiem” Kas par brīnišķīgu iedrošinājumu tas ir mums kad mēs sludinām evaņģēliju, Kristus atver cilvēku sirdis mūsu vārdiem. Apustuļu darbu 16. nodaļā, kad Pāvils un Sīla bija cietumā. Dievs sūtīja lielu zemestrīci, ka cietuma pamati sakustējās un atvērās cietuma durvis un viņiem nokrita važas. Vai Stepfans, kurš stāvēja Sinedrija priekšā un viņam sludinot viņš tika līdz nāvei nomētāts ar akmeņiem. Kā Dievs to lietoja, lai izklīdinātu ticīgos, lai Evaņģēlijs varētu tikt pasludināts visā pasaulē.

Šī ir Kristus vara un mācekļu pakļaušanās tai. Mēs pakļaujamies Viņa varai, sakot “Šeit es esmu, sūti mani” Es nolieku savu dzīvi pie tavām kājām. Tev Kungs ir tiesības pavēlēt manu dzīvi. Tu esi mans Kungs, es esmu tavs kalps. Tev ir tiesības man pavēlēt doties, kur Tu vēlies. Darīt ko vien tu liksi. Vai šodien mēs varam teikt, ka mūsu dzīve ir pakļauta Kristus varai? Vai mēs esam pienesuši savu dzīvi Kristum kā dzīvu upuri?

Paskatīsimies tālāk 19. pantu - mācekļu paklausību. Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Mēs šo saucam par lielo pavēli. Un mēs droši varam teikt, ka nav lielāka uzdevuma, ko mēs varētu saņemt šodien kā to, ko mūsu Kungs šeit pasaka. Bieži mēs dzirdam, ka cilvēki saka, “Es nezinu vai es esmu aicināts to darīt… es nezinu vai tas ir mans aicinājums es neesmu saņēmis zīmi.” Taču Jēzus mums šodien to pasaka ļoti skaidri tas nav jautājums par zīmi, kuru mēs nebūtu saņēmuši - tas ir jautājums par paklausību un pavēli, kuru mēs ESAM saņēmuši. Mums nav vajadzīga zīme no debesīm, ja mums ir Dieva Vārds. Kāds mācītājs teica, “Mani neuztrauc Bībelē tās lietas, kuras es nesaprotu… mani uztrauc tās lietas, kuras es saprotu.” Šī ir viena lieta, kuru mēs saprotam. Jēzus šeit runā skaidri, tā ka to nav iespējams pārprast. Jēzus saka, “Ko jūs Mani saucat: Kungs, Kungs! - bet nedarāt, ko Es saku?” Citiem vārdiem, kā tu vari atzīt Kristus varu un autoritāti, ja tu nepaklausi tam, ko Viņš saka? Dzīvē nav lielāka prieka, kā pazīst Kristu. Un aiz tā mēs varētu teikt, ka nav nekā labāka, kā ļaut, lai Dievs mūs lieto, lai arī citi varētu Viņu iepazīt.

Viņš saka, 19. pantā: “Tāpēc….” Katru reizi, kad tu redzī Bībelē vārdu “tāpēc”, vienmēr uzdod jautājumu “kāpēc?”. Kāpēc tas tāpēc? Tas atsaucās uz to, ko Viņš teica iepriekš. Tāpēc, ka man ir dota visa vara. Tāpēc, ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas. Ja Kristum nebūtu visa vara, mums nebūtu vērts iet. Mēs nemaz negribētu iet Kur gan mēs varētu iet bez Kristus….? tikai Viņam ir vara izmainīt kāda sirdi. Tikai Viņam ir vara kādu izglābt. “Tāpēc ejiet...” Grieķu valodā šis vārds ir vienkāršajā pagātnes formā. Burtiski “Tāpēc esot izgājuši...” Šī nav pavēle iet… šis ir pieņēmums, ka visi Kristus mācekļi JAU ir izgājuši. Tas ir gandrīz kā teikt, “Ja tu esi Jēzus māceklis tev pat nav jāsaka, lai tu ietu mēs zinām, ka tu jau esi izgājis, mēs zinām, ka tu jau atrodies misijas laukā” Lai kur tu atrastos. Kad tu dodies uz darbu. Kad tu ej uz skolu. Pilsētā, kurā tu dzīvo. Lai, kur arī Dievs būtu priekš mums nolicis mūsu misijas lauku. Mēs meklējam iespējas vest cilvēkus pie Kristus. “Tāpēc Izgājuši, dariet par mācekļiem.” Grieķu valodā tas ir viens darbības vārds - “mācekļojiet” Un šis vārds jau ir izteikts pavēles formā - “Tāpēc izgājuši, - mācekļojiet” Padariet cilvēkus par mācekļiem. Māceklis ir kāds, kurš ir gatavs mācīties un sekot Kristum. Ne tikai gatavs mācīties, bet arī ticēt un sekot un paklausīt visam, ko Kristus ir teicis. Māceklis ir kāds, kura visa dzīve ir tikusi izmainīta. Māceklis ir kāds, kuram ir Biblisks pasaules uzskats. Par to kā viņš skatās uz pasauli. Par to kā viņš skatās uz Dievu. Par to kā viņš skatās uz savu darbu un ģimeni un finansēm. Tas ir kāds, kurš ir aizliedzis sevi un nolicis savu dzīvi pie Kristus kājām. Tas ir kāds, kurš mīl Jēzu vairāk par savu tēvu un māti un dēlu un meitu un pat par savu paša dzīvību.

Protams, mēs neviens nespējam likt kādam ticēt. Tikai Kristus spēj vest cilvēkus pie Sevis. Tikai Svētais Gars spēj atvērt neticīgo acis. Un tāpēc mūsu atbildība ir pasludināt un izskaidrot Dieva Vārda patiesību un uzticēt iznākumu Dievam. Vairākus gadus, mēs ar brāļiem esam regulāri piektdienu vakaros devušies pie cilvēkiem uz ielām liecināt. Un cilvēki dažreiz jautā, “Nu, cik cilvēkus tu esi pievedis pie Jēzus?” Un mana atbilde ir “Visus.” Mēs pievedam cilvēkus pie Jēzus, un atstājam glābšanu Dieva rokās. Tāpēc izgājuši, mācekļojiet visas tautas. un viņš nosauc 2 veidus kā lai mēs macekļojam visas tautas. “tās kristīdami un mācot turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis” Pirmais mācekļa paklausības solis ir kristības. Tas parāda visai pasaulei, ka tu tagad piederi un seko Kristum. Un pirmajā gadsimtā daudzi kristieši par to samaksāja ar savu dzīvību. Tev bija nopietni jāizsver vai tu tiešām to vēlies. Vai tu esi gatavs maksāt tik augstu cenu. Kristības ir ārēja zīme par iekšēju realitāti. Tas ir ārējs simbols par to tām izmaiņām, kas ir notikušas iekšēji. Tā ir arī paklausības pazīme, ka kāds ir patiesi ticis glābts. Mēs nevaram ar acīm ieraudzīt glābšanu, taču mēs varam redzēt paklausību. Mēs varam redzēt augļus.

Otrs veids kā mēs mācekļojam ir “mācot turēt visu, ko Jēzus mums ir pavēlējis” Ne tikai pievest cilvēkus pie Jēzus. Ne tikai cilvēku glābšana. Bet arī mācīt. Ja mēs esam bijuši draudzē jau kādu laiku, mēs katrs esam atbildīgi par to, ko mēs esam saņēmuši. Uzticīgi brāļi, kuri mums ir sludinājuši un mācījuši Dieva Vārdu. Mūsu uzdevums ir to dot tālāk. Mācīt jaunus kristiešus, kuri iespējams ir tiko atgriezušies un viņiem tik ļoti ir vajadzīgs kāds, kurš viņiem izskaidro kristietības pamatus.

Es vēlos noslēgt vēl ar pēdējo - mācekļu privilēģiju 20. pantā. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." Kas par brīnišķīgu apsolījumu. Kas par lielu privilēģiju. Dārgais kristieti, lai šie vārdi ir par iedrošinājumu. Un zini, kad tu iekāpsi laivā…. Viņš iekāps tajā laivā kopā ar tevi. Viņš ies kopā ar tevi un atvērs durvis, kuras neviens cits nespēj atvērt. Viņš būs tev blakus un iedrošinās tevi, kad šis uzdevums šķitīs neiespējams. Viņš ies tev aiz muguras un pasargās tevi. Ja tu iesi uz cietumu, Viņš būs cietumā kopā ar tevi. Ja tev būs jāstājas tiesas priekšā, viņš stāvēs tev blakus un dos tev ko teikt. Ja tu iesi pe sava kaimiņa.. pie saviem vecākiem… pie saviem draugiem… lai liecinātu viņiem par Kristu… viņš būs kopā ar tevi un dos tev gudrību un drosmi un mīlestību. Viņš dos visu, kas tev nepieciešams, lai piepildītu šo uzdevumu.

Lūgsim. Debesu Tēvs, kas par brīnišķīgu privilēģiju, ko tu mums esi uzticējis. Mēs lūdzam, dod mums atvērtas sirdis pilnas ar žēlastību un mīlestību, lai mēs varētu teikt - “Šeit es esmu, sūti mani”. Kādiem no mums tas nozīmē doties uz citu zemi, citu kultūru, apgūt citu valodu. Atstāt savas mājas. Atstāt savas ērtības. Bet, Kungs, tas ir ļoti mazs upuris. Un iespējams, ka lielākai daļai no mums tas nozīmē būt tur, kur mēs šobrīd atrodamies un būt par gaismu cilvēkiem mums apkārt. Paldies Tev, Tēvs, par to darbu, ko tu dari caur mums, lai visi cilvēku dzirdētu par Tevi. Mēs lūdzam to Jēzus varenajā Vārdā. Āmen.