Jūdu viltus drošība

Es aicinu, ka mēs varētu paņemt Dieva Vārdu un kopā atvērt Pāvila vēstuli Romiešiem 2. nodaļu. Mūsu šodienas Rakstu vieta būs no 17. līdz 24. pantam.

Lasīsim to kopā.

17 Labi, tu sauc sevi par jūdu, lepojies ar Dievu un paļaujies uz bauslību. 18 Tu zini Viņa gribu un, būdams bauslībā mācīts, proti atšķirt svarīgo no nesvarīgā; 19 tu apzinies esam aklo ceļvedis, gaisma tiem, kas ir tumsībā, 20 audzinātājs tādiem, kas nekā nezina, skolotājs nepieaugušiem, tāds, kam bauslībā dots atziņas un patiesības paraugs, 21 citus tu māci - un pats sevi nemāci? Sludinādams, ka nebūs zagt, tu pats zodz? 22 Sacīdams, ka nebūs pārkāpt laulību, pats to pārkāp? Ar riebumu novērzdamies no elkiem, aplaupi viņu tempļus? 23 Tu lepojies ar bauslību, bet pats pulgo Dievu, bauslību pārkāpdams. 24 Kā rakstīts: jūsu dēļ Dieva Vārds tiek zaimots citu tautu starpā!

Nāksim pie Dieva lūgšanā.

Debesu Tēvs, mēs nākam pie Tava Vārda šajā rītā un mēs lūdzam, ka Tu dod mums kārot pēc tā kā patlaban piedzimuši bērni pēc šī garīgā, tīrā piena. Palīdzi mums saskatīt cik svēts esi Tu un cik ļoti mums ir vajadzīga tava žēlastība. To mēs lūdzamies Jēzus Vārdā.

Mācītājs un teologs Roberts Sprouls raksta: “Krituša cilvēka problēma ir tā ka viņš nespēj izjust bauslības smagumu. Viņa sirds ir tik ļoti apcietināta un pieradināta pie grēka, ka tas nepievērš savu ausi Dieva bauslībai, bet ir iemīlējis sabiedrības un kultūras nospraustās normas. Tā vietā, lai salīdzinātu sevi ar Dieva pilnīgo taisnību, viņš salīdzina sevi ar apkārtējo sabiedrību. Taču Dieva bauslība ir tā, kas uzrāda mums mūsu grēcīgumu. Mūsu garīgajā aklumā mēs sākam skatīties uz bauslību kā uz veidu kā iegūt taisnību, - tā vietā lai ļautu tai mūs pilnībā nosodīt un norādīt uz Kristu.”

Šis citāts ļoti labi ilustrē šos pantus, kas ir mūsu priekšā. Pāvils iesākot savu vēstuli draudzei Romā vēlas ielikt stingrus pamatus Evaņģelijam, uz ko tālāk celt mūsu glābšanu. Mēs varētu teikt - jo augstāks debeskrāpis, jo dziļākiem jābūt pamatiem. Kad Pāvils sāks runāt par Evaņģēliju viņš pacelsies debesu augstumos, bet viņš vēlas vispirms izrakt tam dziļus pamatus. Lai cilvēks patiesi spētu novērtēt labās ziņas, viņam vispirms ir jādzird sliktās ziņas. Neviens nevar tikt glābts, kamēr viņš patiesi neapzinās savu vajadzību pēc Evaņģēlija. Un tā Pāvils jau pirmajā nodaļā ir apsūdzējis visus pagānus un bezdievīgos, sacīdams, ka viņiem nav ar ko aizbildināties, jo ko par Dievu var zināt, tas viņiem jau ir atklāts caur pasaules radīšanu. Un viņš ir apsūdzējis arī reliģiski morālos 2. nodaļas sākumā kuru sirdis ir apcietinātas, tādā veidā paši sev krādami sodu Dieva dusmības dienai.

Taču tagad no 17. līdz 24. pantam Pāvils pievēršas Jūdiem. Ja līdz šim Jūdi ir varējuši stāvēt malā un no malas māt ar galvu - jā, šie pagāni patiesi ir pelnījuši Dieva sodu. Tur mēs tev, Pāvil piekrītam. Taču Pāvilam ir vēl viena cilvēku grupa, kuru viņš vēlas uzrunāt. Tā it kā viņš ar abām rokām vēlētos apņemt visus cilvēkus. Gan tos, kuri ir bez bauslības, gan tos, kuri pazīst bauslību. Un pateikt, ka visi cilvēki ir vainīgi Dieva priekšā.

Es vēlos jums iedot 4 pieturpunktus šajā Rakstu vietā. 17. un 18. pantā - četras priekšrocības. 19. un 20. pantā - četras rīcības. 21. un 22. pantā - četras apsūdzības un 23. un 24. pantā - viens spriedums. 4 priekšrocības - 4 rīcības - 4 apsūdzības - un 1 spriedums.

Es vēlos ka mēs saskatītu pirmkārt - 4 Jūdu priekšrocības (17. pantā). Mēs lasām. Labi, tu sauc sevi par jūdu, lepojies ar Dievu un paļaujies uz bauslību. Tu zini Viņa gribu un, būdams bauslībā mācīts, proti atšķirt svarīgo no nesvarīgā. Pāvils uzrunā šeit jūdus sacīdams “Labi, tu sauc sevi par jūdu” Gandrīz gribēdams to pateikt ar humoru. Ka viņi tikai “sauc” sevi par jūdu, nevis ir patiesi jūdi. Nedaudz vēlāk 29. pantā viņš uzsvers, ka patiess jūds ir tāds, kam ir iekšēja, sirds apgraizīšana.

Viņi sauca sevi par jūdiem un lepojās ar to. Un viņiem bija daudz ar ko lepoties. Vārds Jūds burtiski nozīmē “slavēšana” jeb “slavēts”. Viņi bija lepni būt par jūdiem. Tā bija unikāla lieta būt par jūdu. Tas atšķīra viņus no visām citām tautām virs zemes. Dievs viņiem bija dāvājis tik daudz brīnišķīgu apsolījumu. Jūdi bija īpaša Dieva tauta. Taču viņu lepošanās bija kļuvusi paštaisna. Viņi sāka domāt, ka viņi ir labāki nekā visi citi. Viņi bija kļuvuši tik pašpārliecināti par savām attiecībām ar Dievu, ka viņi domāja, ka ar viņiem jau viss ir kārtībā. Midraš (kas ir jūdu komentārs par Veco Derību) saka, ka “Ābrahāms sēž elles vārtu priekšā un neatļauj nevienam apgraizītam jūdam tur nonākt.” Jūds nekad nevarēja iedomāties, ka viņu varētu pielīdzināt neticīgiem pagāniem, kuriem nebija neviena no šiem apsolījumiem, kurus Dievs bija devis Izraēlam. Un tomēr šis ir Pāvila mērķis - pārliecināt arī Jūdus, ka arī viņiem ir vajadzīgs Kristus.

Viņš saka, Labi, tu sauc sevi par jūdu. Tu lepojies ar Dievu un paļaujies uz bauslību. Šī ir otra viņu priekšrocība. Ne tikai Dievs bija īpaši izredzējis jūdus citu tautu starpā. Bet Dievs viņiem bija devis arī bauslību. Dievs viņiem bija devis Svētos Rakstus. Un viņi paļāvās uz tiem. Un ja šī nebūtu apsūdzība, mēs varētu teikt, ka tā ir laba lieta - paļauties uz Dieva Vārdu. Arī mēs uz to paļaujamies. Bet problēma bija tajā, ka viņu paļāvība bija balstīta tajā, ka viņiem piederēja bauslība, nevis tāpēc, ka viņi to turēja. Viņi nespēja to turēt. Un tādēļ, ka viņi nespēja to turēt, viņi sāka domāt, ka ar viņiem viss ir kārtībā -- ja viņiem vienkārši pieder bauslība. Galu galā.. Dievs mūs ir izredzējis. un Dievs mums ir atklājis savu Vārdu. Un mēs zinām patiesību. Mums ir pareizā teoloģija.

Bet tas padarīja viņus tikai vairāk atbildīgus Dieva priekšā, kā tos, kuriem nebija bauslības. Tas uzlika jūdiem tikai lielāku atbildību tam ticēt un paklausīt nekā pagāniem. Viņš iet vēl soli tālāk un saka. Tu paļaujies uz bauslību un Tu zini Viņa gribu. Ne tikai mums ir Bībele - bet mēs arī zinām Dieva gribu. Bet kā tas jums palīdz? Jo tikai zināt Dieva gribu neko nenozīmē, ja tu to nedari -- tas atkal tev tikai uzliek lielāku atbildību. Tāpēc, ka viņiem bija bauslība - viņi zināja Dieva gribu. Viņi zināja, ko Dievs pieprasa. Viņi zināja, ko Dievs aizliedza. Viņi zināja, ko Dievs bija pavēlējis. Viņi zināja, kas Dievam patīk. Viņi zināja, kas Dievam nepatīk. Viņiem bija bauslība un bauslībā bija atklāta Dieva griba. Un viņi spēja atšķirt svarīgo no nesvarīgā. Sākumā Dievs viņus izredzēja Tad Dievs viņiem iedeva bauslību. Bauslībā viņi uzzināja Dieva gribu. Un Dieva griba ļāva viņiem izšķirt labu un ļaunu.

Tik daudz priekšrocību bija jūdiem. Un Pāvila sirds bija salauzta, jo viņa paša miesas brāļi atteicās ticēt. Vņš saka 9. nodaļas sākumā: “man ir lielas skumjas un nepārtrauktas sāpes sirdī. Es vēlētos būt nolādēts, atstumts no Kristus, par labu saviem brāļiem, kas pēc miesas ir mani brāļi, israēlieši, kam pieder bērnu tiesa un dievišķā godība, derības un bauslība, kalpošana un apsolījumi un tēvi, no kuriem arī Kristus ir cēlies pēc miesas, kas ir Dievs pār visiem..” Šī bija Pāvila sirds, kad viņš to rakstīja jūdiem. Viņš vēlējās, lai arī viņi varētu tikt glābti.

Otrkārt, es vēlos ka mēs ieraudzītu arī - 4 Jūdu rīcības (19. pantā). Tu apzinies esam aklo ceļvedis, gaisma tiem, kas ir tumsībā, audzinātājs tādiem, kas nekā nezina, skolotājs nepieaugušiem, tāds, kam bauslībā dots atziņas un patiesības paraugs. Jūdi uzskatīja, ka viņi ir aklo ceļveži. Kad viņš saka aklo ceļvedis - viņš atsaucas uz pagāniem, kuriem nebija bauslības. Viņi bija tie, kuri veda pagānu pa patiesības ceļu, kuri mācīja pagāniem Dieva Vārdu. Un tomēr, cik skumji, kad mēs lasām Mateja 23:16, kur Jēzus saka - “Vai jums ... aklie ceļa rādītāji” 17. pantā Viņš saka - “Jūs muļķi un aklie!” 18. pantā Viņš atkal saka - “Jūs muļķi un aklie!” Un Jēzus saka, “...ja akls aklam ceļu rāda, tad abi divi iekritīs bedrē” Viņi bija akli ceļveži.

Otrkārt, viņi apzinājās esam gaisma tiem, kas ir tumsībā. Un, kas ir interesanti, ir tas, ka visas šīs lietas viņiem vajadzēja darīt. Dievs viņus bija nolicis būt par gaismu pagāniem. Jesajas 42:6 viņš saka: “Es, Tas Kungs, tevi tevi iecēlu par gaismu citām tautām, lai atvērtu acis akliem un atsvabinātu apcietinātos no cietuma, tos, kas sēd tumsībā.” Bet viņu gaisa jau sen bija izdzisusi. Tā vietā, lai norādītu uz Mesiju, uz Kristu kā viņu glābēju - viņi uzkrāva cilvēkiem pašu izdomātu bauslību, kuru viņi paši nebija spējīgi pildīt. Un Jēzus viņiem saka Mateja 23:15: “Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs pārstaigājat jūru un sauszemi, lai piegrieztu vienu cilvēku jūdu ticībai; un, kad tas noticis, tad jūs padarāt viņu par elles bērnu, divkārt ļaunāku, kā jūs paši esat. Vai jums, aklie .. ceļa .. rādītāji”

Treškārt, viņi apzinājās esam audzinātāji tādiem, kas nekā nezina. Audzinātāji jeb pamācītāji .. jeb mācekļotāji. Šis pats vārds ir lietots Ebrejiem 12:9, kur ir teikts, ka “mūsu miesīgie tēvi ir bijuši par pārmācītājiem” - lai vestu mūs uz paklausību. Viņš saka, jūs jūdi uzskatat sevi par tādiem, kuri mācekļo citus. Un atkal, tā būtu brīnišķīga lieta - to viņiem vajadzēja darīt. Bet mēs redzēsim, ka Pāvils teiks, ka citus viņi mācekļo, bet paši sevi viņi nemāca.

Ceturtkārt, viņi apzinājās esam skolotāji nepieaugušiem - burtiski zīdaiņiem. Jaunajā Derībā šis vārds ir lietots, lai runātu par jauniem kristiešiem, kuri ir tiko atgriezušies. Dievs bija pavēlējis Izraēlam vecajā derībā “Šie baušļi, kurus Tas Kungs, jūsu Dievs ir pavēlējis… lai šie vārdi jums ir ierakstīti sirdī … un atgādini tos saviem bērniem...” Viņi zināja bauslību. Viņi mācīja Dieva Vārdu citiem. Viņi mācekļoja tos, kuri nekā nezin. Viņi bija vadītāji aklajiem. Bet kā bija ar viņiem pašiem?

Es vēlos, ka mēs ieraudzītu treškārt - 4 apsūdzības (21. pantā). 21 citus tu māci - un pats sevi nemāci? Sludinādams, ka nebūs zagt, tu pats zodz? 22 Sacīdams, ka nebūs pārkāpt laulību, pats to pārkāp? Ar riebumu novērzdamies no elkiem, vai tu aplaupi viņu tempļus? Tu lepojies ar bauslību, bet pats pulgo Dievu, bauslību pārkāpdams. Pāvils tagad pagriež šo jūdu pārliecību pret viņiem pašiem un saka. Ja jums ir visas šīs priekšrocības un ja jūs mācat citus. Vai jūs nemācat paši sevi? Jo jautājums nav par to, ko jūs zināt ar savu prātu - bet vai jūs darat to, ko jūs zinat un mācat citiem? Jo pareizticība bez pareizrīcības ir liekulība. Ticības apliecināšana bez ticības apstiprinājuma darbos ir nedzīva. Pāvils saka, - jūs esat vainīgi pie tām pašām lietām, kurās jūs apsūdzat citus. Jūs esat kā netaisni tiesneši, kuri paši dara tās lietas, kuras jūs nosodat. Jēzus teica Mateja 23. nodaļā “Uz Mozus krēsla ir nosēdušies rakstu mācītāji un farizeji. 3 Visu, ko tie jums saka, to darait un turiet; bet pēc viņu darbiem nedarait…. Jo tie gan māca, bet paši to nedara.”

Un arī Pāvils šeit izsaka jūdiem 4 apsūdzības. Pirmkārt, - citus tu māci un pats sevi tu nemāci? Pāvils šīs apsūdzības izsaka kā provokatīvus jautājumus, kas liek jūdiem pārmeklēt savu sirdi. Citus tu māci. Jūdi mācīja un sludināja un audzināja citus. Viņi zināja pateikt kā visiem citiem vajag dzīvot. Bet viņu pašu dzīves bija pilnīgā pretstatā tam, ko viņi mācīja. Cik traģiski. Viņi noteikti zināja, ka Dievs ir labs un svēts. Un ka Dievs nevar vienkārši pievērt acis grēkam. No visām tautām pasaulē - jūdiem vajadzēja apzināties savu vajadzību pēc Jēzus un evaņģēlija.Viņiem bija doti apsolījumi pēc apsolījuma. Un tieši viņi palaida garām glābšanu. Līdz pat šai dienai jūdi netic Jēzum Kristum kā Mesijai, kuru Dievs viņiem bija apsolījis.Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma.

Otrkārt, - Sludinādams, ka nebūs zagt, tu pats zodz? 50. psalmā Dievs caur psalmistu saka - “Kad tu redzi zagli, tu esi viņam pa draugam, tu biedrojies ar laulības pārkāpējiem.” Ne tikai jūdi apzaga viens otru, bet viņi apzaga arī Dievu. Maleahija 3. nodaļā - viņi apzaga Dievu nepienesot Dievam 10. tiesu un labprātīgos upurus. Viņi apzaga Dievu nedodot Dievam godu, ko Dievs ir pelnījis. Kad Jēzus iegāja templī un redzēja, ka jūdi tur tirgojās viņš teica - “Ir rakstīts: Manam namam jābūt lūgšanas namam, - bet jūs to padarāt par slepkavu bedri...” jeb burtiski “zagļu un laupītāju” bedri. Zagšana bija viņu dzīvesveids. Un tāpēc Pāvils šeit tikai atbalso to pašu, ko pravieši teica vecajā derībā un arī ko Jēzus teica. “Jums ir bauslība, bet ko jums tas līdz, ja jūs to neturat? Jūs sludinat, ka nebūs zagt, bet jūs paši zogat…”

Treškārt, - Sacīdams, ka nebūs pārkāpt laulību, pats to pārkāp? Un kā mēs jau zinam, atbilde uz šo jautājumu arī ir apstiprinoša. Ne tikai jūdi pārkāpa laulību, bet viņi arī centās to legalizēt, padarīt likumīgu. Mateja 5:27 Jēzus viņiem teica: “Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev nebūs laulību pārkāpt.” Un to viņi zināja, jo tas viņiem bija mācīts. 7. bauslis ir: “TEV NEBŪS PĀRKĀPT LAULĪBU”. “Bet Es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī”. Viņi mācīja, ka nebūs pārkāpt laulību, bet tajā pašā laikā paši to pārkāpa savā sirdī. Un tālāk 31. pantā Jēzus turpina: “Ir arī sacīts: kas no savas sievas šķiras, tas lai tai dod šķiršanās rakstu. 32 Bet Es jums saku: ikviens, kas no savas sievas šķiras, izņemot netiklības gadījumu, tas viņu spiež laulību pārkāpt; un, ja kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību.” Tas, ko jūdi bija izdomājuši bija tas, ja tu vēlies šķirties - tad vienkārši nokārto papīrus. Tik vienkārši. Tu vari šķirties tikai nokārto papīrus. Tas bija viņu veids kā apiet bauslību. Kā jūs varat sacīt, ka jūs nepārkāpjat bauslību. Ja jūs pārkapjat to savā sirdī. Un jūs šķiraties no savas sievas.

Gatavojoties šai svētrunai es lasīju par kādu mācītāju, kurš bija ļoti konservatīvs. Viņš sludināja ļoti strikti, - par to kādā apģērbā ir jānāk uz baznīcu par to cik gari drīkst būt mati. Par to kādu mūziku drīkst klausīties, par to kā baznīcā ir pareizi jāsasveicinās, un viņš ļoti dedzīgi sludināja evaņģēliju par Jēzu. Bet vienu dienu viņam tika lūgts atkāpties no mācītāja amata. Viņš bija pārkāpis laulību ar 7 dažādām sievietēm. Viņš bija dzīvojis pilnīgā pretstatā tam, ko viņš sludināja. Cik traģiski.

Ceturtā apsūdzība, - Ar riebumu novērzdamies no elkiem, vai tu aplaupi viņu tempļus? Jūdiem riebās elki. Viņi nespēja panest elkus. 2. bauslis ir - NETAISI SEV ELKU TĒLUS UN NEZEMOJIES TO PRIEKŠĀ UN NEKALPO TIEM. Jūdi izcēlās no visām citām tautām ar to, ka viņi bija mono-teisti. Viņi noliedza visus citus Dievus un pielūdza tikai vienu. Grieķu un Romiešu sabiedrībā tā kļuva par jūdu identitāti. Viņi teica, jūdi - tie jau ir tie, kuri noliedz visus Dievus, izņemot savējo. Jūdi bija kļuvuši slaveni ar to, ka viņi bija uzticīgi tikai vienam Dievam. Un tāpēc viņi ar riebumu novērsās no elkiem. Un tajā pašā laikā viņi aplaupīja elku tempļus. Dievs bija teicis vecajā derībā, 5. Mozus 7: “Viņu elku tēlus sadedziniet ugunī, neiekāro sudrabu un zeltu, ar ko tie greznoti, un nepiesavinies to, ka tu netopi ar to savaldzināts, jo viss tas ir negantība Tam Kungam, tavam Dievam. 26 Neienes negantību savā namā, ka tu pats netopi izdeldēts tāpat kā tie, bet nicini to un lai tā tev riebtin riebjas, jo tā nes iznīcības lāstu.” Viņiem bija mācīts ar riebumu novērsties no elkiem. Un ja viņi atrada kādus elkus, viņiem tie bija jāiznīcina. Nepatūrēt tā vērtību un zeltu un sudrabu. Bet tā vietā, ko viņi darīja? Viņi staigāja pa pagānu tempļiem un zaga viņu elkus. No vienas puses viņi sludināja pret elkdievību un no otras puses viņi aplaupīja tempļus, lai piepelnītos uz elku rēķina. Tas izklausās gandrīz neticami. Kad Pāvils ar mācekļiem tika apsūdzēti Apustuļu darbu 19. nodaļā, viņi teica: “Jūs esat atveduši šos vīrus, kas nav ne tempļa aplaupītāji, ne mūsu dieves zaimotāji” Tik ierasta bija šī lieta, ka tad, kad jūdi tika vesti tiesas priekšā pirmais jautājums bija - “Kuru templi tad viņi šoreiz ir aplaupījuši?”

Un tad Pāvils pavisam skaidri pasaka 23. pantā “Tu lepojies ar bauslību, bet pats pulgo Dievu, bauslību pārkāpdams.” Vai šis nebija Pāvila mērķis? Parādīt arī jūdiem, ka viņi ir tik pat vainīgi Dieva priekšā kā pagāni. Cik gudri Pāvils, tāpat kā Jēzus lieto bauslību, lai visiem aizdarītu muti un visu pasauli parādītu vainīgu Dieva priekšā. Romiešiem 3:20 ir teikts: “Jo ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisnots Viņa priekšā. Jo bauslība dod grēka atziņu.” Pāvils bija izcils evaņģēlists - viņš lietoja bauslību, lai parādītu, ka neviens nav labs Dieva priekšā. Izcilais sludinātājs un evaņģēlijs Čārlzs Sperdžens teica, “Es neticu, ka ir iespējams evaņģelizēt - vispirms nepasludinot bauslību. Izlaid bauslību un tu atņemsi cilvēkiem spēju apzināties cik viņi ir vainīgi Dieva priekšā. Tas tikai samazina viņu iespēju patiesi atgriezties. Tu atņem Evaņģēlijam tā spēku, ja tu noliec malā bauslību. Grēcinieki nekad nepieņems žēlastību iekāms tie nedrebēs taisnas un svētas bauslības priekšā. Cilvēkiem ir jātiek bauslības nokautiem pirms tie var tikt Evaņģēlija augšāmcelti.” Atcerieties, kad pie Jēzus pieskrēja jaunietis un jautāja Jēzum, ko man būs darīt, lai es iegūtu mūžīgo dzīvību. Viņš viņam atkārtoja bauslību. Liekot viņam apzināties, ka viņš nav to turējis.

Un tā jūdi - neskatoties uz viņu mantojumu un apsolījumiem. Neskatoties uz to, ka viņi bija Dieva izredzētā tauta, neskatoties uz to, ka viņi zināja bauslību un sludināja un mācīja to citiem. Viņi, tāpat kā ik viens no mums - nespēja to izdzīvot.

Un visbeidzot - kāds bija viņu spriedums? (23. un 24. pants). Tu lepojies ar bauslību, bet pats pulgo Dievu, bauslību pārkāpdams. Kā rakstīts: jūsu dēļ Dieva Vārds tiek zaimots citu tautu starpā! Viņi pulgoja jeb zaimoja Dievu pārkāpdami bauslību. Un mums vienmēr ir jāatceras, ka grēks galvenokārt nav slikts tāpēc, ka tas nodara pāri mums kā cilvēkiem. Grēks ir ļauns galvenokārt tādēļ, ka tas aptraipa Dieva godību. Atcerieties, kad ķēniņs Dāvids bija grēkojis, pārkāpjot laulību un nogalinot cilvēku. Viņš teica 51. psalmā - “Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs” Jā, viņš grēkoja arī cilvēku priekšā, bet vēl svarīgāk un galvenokārt - mūsu grēks ir pret Dievu. Ja pirms tam, jūdi varēja stāvēt malā un māt ar galvu kad Pāvils apsūdzēja pagānus. Tad tagad viņiem vajadzētu apzināties, ka viņi nav ar neko labāki. Arī viņiem ir vajadzīgs Jēzus Evaņģēlijs.

Un paskatieties vēl 24. pantā - ko viņi panāca? Pirmkārt viņi paši zaimoja Dievu, pārkāpdami bauslību. Bet otrkārt, viņi lika arī citām tautām zaimot Dievu. Un šis ir citāts no Vecās Derības - Jesajas 52: “Mana tauta ir aizvesta projām ... un Mans Vārds tiek nemitīgi diendienā pelts un paļāts” To pašu viņš saka arī Ecehiēla 36. nodaļā - “Kad tie nonāca citu tautu starpā, tie tur lika negodā Manu svēto Vārdu, un iezemieši par tiem sacīja: tie ir Tā Kunga tauta, un tomēr tiem bija jāaiziet no Viņa zemes” Viņi izsmēja Dievu redzot kā viņa tauta tiek sodīta. “Lūk, skatieties, šie ir Dieva ļaudis…” “Tas nu gan viņiem ir viens dīvains Dievs….” “Viņu Dievs visu laiku dzenā savus ļaudis prom no savas zemes...” “Kas viņiem tas par Dievu?” Ar savu nepaklausību Izraēls lika pagānu tautām zaimot Dievu. Jo viņu acīs Dievs izskatījās netaisns un bargs. Kas tas par Dievu, kurš tik bargi izturas pret savu tautu? Un viņi tādā veidā apsmēja Dievu. Un arī viņu priekšstats par Dievu radās no tā kādi bija paši jūdi. Viņi saka, ka viņi tic Dievam … bet viņi dzīvo grēcīgu un ļaunu dzīvi. Un no tā viņi nosprieda, ka arī viņu Dievs ir tāds pats ļauns kā viņi. Ar savām dzīvēm viņi liecināja par to kāds ir Dievs. Un Dievs saka, ka tā darot … viņi ir likuši citām tautām zaimot Viņa vārdu.

Es gribētu noslēgt attiecinot šo uz mūsu dzīvēm. Ja Pāvils to pagrieza pret jūdiem…. tad es vēlos to pagriezt pret mums šajā rītā. Šī rakstu vieta mums neatļauj šeit palikt - tikai prāta līmenī. Tā sauc uz mums - lai mēs attiecinātu to uz sevi šajā rītā. Nepietiek ar to, ka mums ir pareiza teoloģija. Nepietiek tikai ar to, ka mēs esam sapratuši un pareizi interpretējuši šo rakstu vietu. Dieva Vārds ir ļoti praktisks.

Tāpēc, labi, tu sauc sevi par kristieti. Tāpat kā jūdiem, arī mums ir Dieva Vārds. Cik Bībeles tev ir mājās? Es paskaitīju un man sanāca, ka man mājās ir 27 Bībeles. Mēs lepojamies ar Jēzu. Un mēs mīlam Dieva Vārdu. Mēs zinām Dieva gribu, esot brīnišķīgi mācīti šajā draudzē. Mēs ejam evaņģelizēt. Mēs mācam citus - savās ģimenēs mēs mācam Dieva Vārdu saviem bērniem. Es šobrīd burtiski stāvu jūsu priekšā kā Rakstu mācītājs un sludinātājs. Mēs iestājamies par taisnību.

Dievs mums ir devis tik daudz priekšrocību. Un tāpēc paliek jautājums - vai mēs mācam paši sevi? Jo pareizticība bez pareizrīcības ir liekulība. Dievs ir paredzējis bargātu tiesu, tiem, kam ir patiesības gaisma, bet neko ar to nedara. Kā ir ar tevi šajā rītā? Kā ir ar mani? Lielākais attālums pasaulē … ir attālums no galvas līdz sirdij. Šir ir ļoti piemērots laiks, lai mēs katrs izmeklētu savu sirdi un lūgtu Dievam, lai citiem sludinādams, es pats nekļūtu atmetams.

Lūgsim Dievu.

Mīļais Debesu Tēvs, paldies par Tavu Vārdu šajā rītā. Paldies Tev par Jēzu Kristu. Paldies, ka Tu nomiri par mums pie krusta un dāvāji mums mūžīgo dzīvību ik vienam, kas tev tic. Mēs vēlamies tev sekot. Mēs vēlamies tev paklausīt. Nevis lai izpelnītos tavu žēlastību, bet tāpēc, ka mēs esam to jau saņēmuši. Pārbaudi mūsu sirdis, ak Dievs un uzlūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa, un vadi mani pa mūžības ceļu!

To mēs lūdzam Tava Dēla, Jēzus Kristus Vārdā. Āmen.