Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības

Matejs raksta savu evaņģēliju, lai parādītu Jēzu kā ķēniņu. Viscaur Mateja grāmatai mums tiek uzsvērta kāda no Kristus ķēniņa īpašībām. Mateja 1. nodaļā mums tiek parādīti Kristus ķēniņa ciltsraksti. Dievs bija devis apsolījumu ķēniņam Dāvidam, ka Dievs pats nostriprinās viņa ķēniņvalsti uz mūžīgiem laikiem un ka no viņa miesām nāktu kāds, kurš būs ķēniņš mūžīgi. Mateja 2. nodaļā mums ir šie austrumu gudrie vīri, kuri nāca meklēt un pielūgt Jūdu ķēniņu. Mateja 4. nodaļā mēs redzam Jēzus varu pār velnu. Velns nevalda šajā pasaulē, Dievs valda. Velnam ir tikai tik daudz varas, cik Dievs viņam atļauj. Matejs atkal un atkal uzsver Jēzu kā ķēniņu. Un, kad mēs nonākam pie Mateja 5. nodaļas, mums ir Kristus ķēniņa vārdi. Kristus valstības apraksts. Ja viņš patiesi ir ķēniņš, tad kas par ķēniņu Viņš ir un kāda ir viņa valstība. Un par to mēs lasām Mateja 5., 6. un 7. nodaļā. Ja viņš tiešām ir ķēniņš, tad kāda ir viņa ķēniņvalsts? Un mēs redzējām, ka viņa valstība ir garīga valstība. Tā nav no šīs pasaules. Jūdi bija gaidījuši, ka Mesija atnāks un iekaros Romu, taču, kā jau mēs pagājušo reizi redzējām, Jēzus nebija nācis, lai cīnītos ar pasaulīgām varām. Jēzus valstība ir garīga.

Jēzus ne tikai runāja ķēniņa vārdus, Viņš runāja ar ķēniņa autoritāti. Kalna svētrunas beigās, Mateja 7. nodaļā 28. pantā ir teikts: “Un notika, kad Jēzus šos vārdus bija beidzis runāt, ļaudis izbrīnījās par Viņa mācību, jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji.” Jūdu rabīni un rakstu mācītāji vienmēr mācīja, citējot kādu citu mācītāju. Jēzum nevajadzēja nevienu citēt. Jēzus runāja ar autoritāti, jo viņam piederēja visa autoritāte. Un Mateja 5. nodaļā, Jēzus sāk savu kalna svētrunu, aprakstot laimīgu Dieva valstības mantenieku. Taču tas, kā Jēzus apraksta laimi bija šokējoši viņa mācekļiem. Jēzus aprakstīja laimi jeb svētību kā neviens no viņa mācekļiem to nebija iedomājies. Jēzus apgrieza šīs pasaules uzskatus par laimi ar kājām gaisā. Jēzus teica, ka laimīgi nav tie, kuri ir garīgi pašpietiekami, – laimīgi ir garā nabagi. Laimīgi nav tie, kuriem nekad nav bēdu, – laimīgi ir tie, kuri raud un sēro par savu grēku. Laimīgi nav tie, kuri ir spēcīgi un vareni šajā pasaulē, – laimīgi ir lēnprātīgie. Tas burtiski apgrieza visu viņu domāšanu ar kājām gaisā. Un šodien mēs aplūkosim vēl vienu no Jēzus valstības īpašībām Mateja 5. nodaļā 6. pantā. Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti. Laimīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo Dievs viņiem papilnam to dos.

Šī svētība runā par stipru tieksmi un spēcīgu vēlmi jeb dedzīgu dzīšanos pēc kaut kā. Šodien pasaulē cilvēki dzenās un tiecas pēc ļoti daudz un dažādām lietām. Cilvēki dzenās pēc naudas, cilvēki dzenās pēc slavas, cilvēki dzenās pēc baudas. Bībelē kāds, kuram bija spēcīga tieksme un dzīšanās pēc kaut kā, ir Lucifers. Lucifers bija visvarenākais un skaistākais no visiem eņģeļiem, kurus Dievs bija radījis. Viņš bija svaidīts ķerubs. Taču Luciferam bija kāda stingra tieksme pēc kaut kā. Bija kāda lieta, ko viņš vēlējās vairāk par visu citu. Jesajas 14:13 mums ir pateikts kas tā bija: “Es kāpšu debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm, Es nometīšos uz saiešanas kalna pašos ziemeļos! Es uzkāpšu augstumos, Es būšu kā pats Visuaugstākais!” Viņš vēlējās būt kā Dievs. Viņš bija izsalcis, taču viņš bija izsalcis pēc varas. Viņam bija spēcīga degsme un tieksme, bet tā bija pēc varas. Un 15. pantā Dievs atbild: “Bet nu tu esi nogāzts mirušo valstībā, visdziļākā bedrē!” Tavas ambīcijas nepiepildīsies. Tas, ko tu tik ļoti vēlējies. Tas pēc kā tu tik ļoti dzinies. Tas pēc kā tu biji tik ļoti izsalcis. Tā vietā, tu tiksi izstumts no Dieva klātbūtnes un nogāzts mirušo valstībā.

Tad ir Nebukadnēcars. Nebukadnēcars bija Bābeles ķēniņš. Vislielākā impērija pasaulē. Viņš bija ķēniņš kā neviens cits. Un varenajam ķēniņam Nebukadnēcaram bija kāda stipra vēlme. Daniēla grāmatā 4. nodaļā mums ir teikts 27. pantā: “Vai šī nav tā lielā Bābele, ko es uzcēlu ar savu spēku ķēniņam par mājokli un par godu savai varenībai?" Ja Lucifers bija izsalcis pēc varas, tad Nebukadnēcars bija izsalcis pēc godības. Un Dievs atbildēja Nebukadnēcaram 28. pantā: “Šis vārds nebija vēl izskanējis, ka nāca balss no debesīm: "Tā tev, ak, ķēniņ Nebukadnēcar, ir likts sacīt: tava ķēniņa valsts un cienība tev ir atņemta! Tevi izstums no cilvēku sabiedrības, tu dzīvosi pie lopiem laukā, tev dos zāli ēst kā lopiem. Un tā paies septiņi gadi, iekāms tu atzīsi, ka Visuaugstākajam ir vara pār cilvēku ķēniņa valstīm un ka Viņš var ķēniņa valsti piešķirt, kam vien Viņš grib." Lucifers bija izsalcis pēc varas un Nebukadnēcars bija izsalcis pēc godības, un neviens no viņiem neieguva to, pēc kā viņi tik ļoti dzinās.

Ir vēl kāds stāsts Bībelē par kādu cilvēku, kuram bija lielas slāpes pēc kaut kā. Jāņa 4. nodaļā ir stāsts par Jēzu un Samarieti. Jūdiem ar Samariešiem bija diezgan saspringtas attiecības. Jūdi, ja viņiem bija jāiet cauri Samarijai, viņi izvēlējas iet pa apvedceļu, kaut arī tas bija garāks ceļš. Taču Jēzus teica, ka Viņam bija jādodas cauri Samarijai. Nevis tāpēc, ka tas bija īsākais ceļš, bet tāpēc, ka Viņam bija tikšanās ar kādu sievu, kurai bija vajadzīga glābšana. Un Jēzus saka, iedod man padzerties. 13. pantā Jēzus saka: “Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps. Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.” Jēzus šeit runā par diva veida ūdeni. Tas nenozīmē to, ka viņai vairs nekad ne pēc kā neslāps, taču tas nozīmē, ka viņai vairs neslāps pēc nepareizajām lietām un tā vietā viņai būs slāpes pēc Dieva. Šī sieviete bija precējusies piecas reizes. Tas, ko viņa meklēja bija šīs pasaules baudas un iekāres. Tā ir šī pasaule un patmīlība, pēc kā viņai vairs neslāps, ja viņa nāktu pie Kristus.

Dievs ir radījis cilvēku savai godībai un, kopš cilvēks krita grēkā, tas ir meklējis tikai pats savu godību. Jēzus apsola paņemt prom šo kāri pēc grēka un iedod jaunu sirdi ar jaunām vēlmēm. Jēzus neapsolīja šai sievietei no Samarijas piepildīt viņas slāpes. Taisni otrādi, Jēzus apsolīja paņemt prom šīs slāpes pēc pasaules un iedod slāpes pēc Dieva un Viņa taisnības. Svētīgi ir tie, kuri alkst un slāpst pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti.

Pasaule nealkst un neslāpst pēc taisnības. Jāņa 3:19-20, "Bet šī ir tā tiesa, ka gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu, tāpēc ka viņu darbi bija ļauni. Jo ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk pie gaismas, lai viņa darbi netiktu atklāti." Cilvēki ienīst Dievu, jo Dievs ir gaisma un cilvēks mīl grēku, jo viņam patīk tumsība. Kritis cilvēks darīs visu iespējamo, lai atstumtu Dievu pēc iespējas tālāk no sevis. Kritis cilvēks nemeklē Dievu. Romiešiem 3:11 ir teikts: “Nav neviena, kas meklē Dievu” Tā nav patiesība, ka visi cilvēki meklē Dievu. Bībele māca, ka nav neviena, kas meklē Dievu. Tas vienmēr ir bijis Dievs, kurš ir nācis meklēt cilvēku.

Dievs nāca meklēt Ādamu. Ādams negāja meklēt Dievu. Ādams centās paslēpties no Dieva starp kokiem dārzā. Dievs bija tas, kurš nāca meklēt Ādamu. Tāpēc Bībele saka, ka Jēzus ir nācis, lai meklētu un glābtu grēciniekus. Jēzum bija mūs jāmeklē, jo mēs paši viņu nemeklējām. Ījaba 15:15-16 ir teikts: “Lūk, pat uz savu svēto saimi Dievs nevar paļauties, pat debesis nav nemaz Viņa paša acīs tik nevainojamas, bet cik daudz vairāk atmetams un nolādams ir cilvēks, šis šausmonis un izdzimums, kas ļaunumu dara tā, it kā viņš ūdeni dzertu!” Cilvēks dara ļaunumu tā, it kā viņš ūdeni dzertu. Neglābti cilvēki nealkst un neslāpst pēc Dieva, bet pēc sevis. Cilvēks alkst apmierināt savas miesas kārības. Viņš mīl tumsu. Cilvēki alkst un slāpst pēc nepareizajām lietām. Redziet, apetīte pati par sevi nav slikta lieta, ja vien tā ir pēc pareizajām lietām. Nav slikti būt izsalkušam, ja mēs esam izsalkuši pēc tā, kas ir labs. Mateja 5:6 ir teikts: “Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti.” Jēzus šeit lieto ļoti stingru vārdu, lai apzīmētu šīs slāpēs un izsalkumu. Ēdiens un ūdens ir dzīvības pamatvajadzības. Šodien gandrīz neviens no mums nezina, ko nozīmē būt patiesi izsalkušiem. Es vēlos teikt, ka es esmu izsalcis, ja es šorīt nepaēdu brokastis. Un man ir grūti atcerēties reizi, kad es biju tiešām izslāpis. Un Jēzus šeit salīdzina fiziskas slāpes un fizisku izsalkumu ar garīgu. Un iespējams, ja mēs sapratīsim mūsu vajadzību pēc fiziskā ēdiena, mēs spēsim labāk saskatīt mūsu vajadzību pēc mūsu garīgās vajadzības.

Mēs dzīvojam pasaulē, kurā 80% cilvēku dzīvo nabadzībā. Bagātākie 20% sastāda ¾ no pasaules ienākumiem. Trešā daļa no visiem bērniem mazāk attīstītajās valstīs ir vai nu zem sava svara, vai arī pavisam vārgi. Gandrīz viens miljards cilvēku pasaulē nav spējīgi ne lasīt, ne rakstīt. Gandrīz diviem miljardiem cilvēku pasaulē nav tīra ūdens. Sausums, bads, ūdens trūkums, kari, slimības ir atstājuši daudzus cilvēkus uz nabadzības un bada robežas. Un, ja cilvēkiem nav ko ēst, viņi nevar dzīvot. Vēl joprojām mūsdienās ar visām tehnoloģijām, kas mums ir, miljoniem cilvēku visā pasaulē, tādās vietās kā Āfrikā, Āzijā un pat Eiropā, mirst, jo viņiem vienkārši nav pārtikas un tīra ūdens. Mēs sakām, ka mēs mirstam badā, ja mēs izlaižam vienu ēdienreizi. Taču šis fiziskais bads un šīs fiziskās slāpēs atspoguļo daudz dziļākas, garīgas slāpēs. Slāpēs pēc Dieva un viņa taisnības. Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti.

Es vēlos vērst jūsu uzmanību uz trijām lietām šajā svētībā – uz mūsu vēlmi, vajadzību un vērtību. Pirmkārt – mūsu vēlme. Svētīgi izsalkušie un izslāpušie jeb svētīgi tie, kuri alkst un slāpst. Vārds izsalkušie ir vārds, kas apzīmē kādu, kurš alkst ar dedzīgu vēlmi jeb kvēlu degsmi. Šis vārds runā par kādu, kurš ir izbadējies, kādu kurš ir uz bada robežas. Tas nav kāds, kurš izlaida šorīt brokastis. Bet gan kāds, kurš ir uz bada robežas un viņš nomirs ja nedabūs pārtiku. Tāpat arī vārds izslāpušie. Šis ir tas pats vārds, kurš ir lietots Jāņa 19:28, kad Jēzus teica pie krusta “Man slāpst!” Ja mēs vēlamies būt patiesi laimīgi, patiesi svētīgi, ja mēs vēlamies būt paēdināti – mums ir jāalkst un jāslāpst pēc Dieva un viņa taisnības. Ēdiens un ūdens ir nepieciešams mūsu izdzīvošanai. Neviens nespēj dzīvot bez ēdiena un ūdens. Tās ir mūsu pamatvajadzības. Un šeit Jēzus nerunā par to, ka mums gribētos kādu našķi vai kad pienāks nākošā ēdienreize. Šeit iet runa par spēcīgu un nepārtrauktu iekšēju vēlmi. Gan mūsdienās, gan īpaši agrākos laikos, cilvēki dzīvoja uz nabadzības sliekšņa. Viņi nevarēja iekāpt mašīnā un aizbraukt uz veikalu un nopirkt tīru ūdeni pudelē. Vai nopirkt hotdogu pa ceļam uz darbu. Ļoti bieži cilvēki dzīvoja vietās, kur bija jādodas ļoti tālu ceļu, lai iegūtu tīru ūdeni. Arī pārtika lielā mērā bija atkarīga no gada laika un laika apstākļiem. Tāpēc bads un pārtikas trūkums vienmēr ir bijis daļa no cilvēka dzīves. Un Jēzus mums māca, ka mums ir jābūt izsalkušiem un izslāpušiem pēc Dieva un Viņa taisnības.

Es vēlos jums iedot trīs pazīmes, kas raksturo izbadējušos cilvēku. Trīs pazīmes, kas raksturo kādu, kurš cieš slāpes. Pirmkārt, kāds kurš ir patiesi izbadējies, kāds kurš ir patiesi izslāpis – ir mērķtiecīgs cilvēks. Cilvēks, kurš patiesi ir izsalcis un izslāpis ir kāds, kuram galvā ir tikai viena doma. Viņš par neko citu nedomā. Tajā brīdī viņam nekas cits vairs nav svarīgs. Nekas cits nespēj pievērst viņa uzmanību. Tas burtiski dominē viņa dzīvi. Tā ir viņa visaugstākā prioritāte. Viņam neinteresē māšīnas, viņam neinteresē sports, viņam neinteresē jaunākās tehnoloģijas vai sasniegumi. Cilvēkam, kurš ir patiesi izbadējies un izslāpis, galvā ir tikai viena doma, un tā ir - atrast ēdienu un ūdeni. Viss pārējais kļūst mazsvarīgs. Viss pārējais ieņem pēdējo vietu viņa dzīvē. Tāpat ir garīgi. Mums ir jākļūst mērķtiecīgiem attiecībā pret garīgām lietām. Ja mēs patiesi būtu izsalkuši un izslāpuši, mēs būtu kā iejūgti zirgi, kuru skatiens ir tikai taisni uz priekšu. Ja mēs būsim patiesi izsalkuši un izslāpuši pēc Dieva taisnības, tā būs mūsu degsme un tieksme. Mūsu prioritāte būs Dievs un Viņa taisnība.

Otrā pazīme – ne tikai mūsu prioritātes, bet cilvēks, kurš patiesi ir izbadējies un izslāpis ir nodevies cilvēks. Izsalcis cilvēks ir aktīvs cilvēks. Izbadējies cilvēks nesēž mājā un negaida, kad kāds uzradīsies pie viņa durvīm un atnesīs viņam pusdienas. Ne tad, ja tu esi patiesi izsalcis. Ja tu esi patiešām izbadējies, tu esi gatavs kaut vai aizrāpot līdz pārtikai. Cilvēks, kurš ir nopietni izsalcis, ir ļoti aktīvs cilvēks. Viņš ir gatavs ceļot, cik vien tālu tas būs nepieciešams, lai iegūtu pārtiku. Viņš ir gatavs maksāt jebkādu cenu. Viņš ir gatavs pārvarēt visus šķēršļus, lai apmierinātu savu izsalkumu.

Taču, ja kāds sēž mājās un skatās televizoru, viena lieta ir skaidra. Tas cilvēks nav izsalcis. Tas nav izslāpis cilvēks. Ja viņš būtu patiesi izsalcis, viņš darītu visu, kas viņam ir jādara, lai iegūtu pārtiku, jo viņš apzinās, ka viņš nomirs, ja viņš to nedabūs. Un tāpat ir garīgi. Tāpat ir Dieva valstībā. Cilvēks, kurš ir patiesi izbadējies un izslāpis pēc taisnības, būs cilvēks, kurš to aktīvi meklēs. Viņš dzīsies pēc Dieva valstības. Jēzus teica, ja kādam slāpst, tas lai nāk pie manis un dzer. Jēzus neteica, paliec tur pat, kur tu esi un es pie tevis pienākšu. Ja tu būtu patiesi izsalcis pēc Dieva, tu kaut vai atrāpotu uz draudzi. Tu nesēdētu mājās. Tu negaidītu, kad draudze ierastos pie tevis uz mājām. Ja tu tiešām būtu izbadējies dzirdēt Dieva Vārdu, tu darītu visu iespējamo, lai nokļūtu tur, kur tu vari iegūt barību savam garam. Viss pārējais tavā dzīvē ieņemtu mazāksvarīgu vietu. Vai tu esi izsalcis pēc Dieva? Pēc viņa taisnības? Pēc sadraudzības ar brāļiem un māsām? Tu nevari teikt, ka tu esi patiesi izsalcis, ja tu paliec mājās. Ja citas lietas ir svarīgākas. Ja kāds patiesi ir izbadējies, tā būs viņa prioritāte. Un viņš būs gatavs darīt jeb ko, atcelt jeb ko citu, lai tikai iegūtu barību savai dvēselei.

Treškārt, izsalcis cilvēks ir pazemīgs cilvēks. Izsalkuši cilvēki ir iespējams vispazemīgākie cilvēki virs zemes. Ja ir vajadzība, viņi ir gatavi ēst kaut vai no atkritumiem. Viņi ir gatavi ēst pārpalikumus no kāda cita šķīvja. Viņiem nav svarīgi vai tas ēdiens ir pārcepts, izcepts vai neizcepts. Ja tu redzētu, ka kāds apsēžas pie galda un sāk sūdzēties – karote, dakšiņa nav pareizajā pusē, šķīvis nav novietots pareizi. Tu neskaties uz izsalkušu cilvēku – tu skaties uz profesionālu ēdēju. Šis cilvēks nav izsalcis. Šis cilvēks nav izslāpis. Jo, ja viņš būtu patiesi izbadējies, viņš būtu gatavs ēst kaut vai no zemes. Jo viņš apzinās, ka viņam vajag ēst, viņam vajag dabūt ēdienu.

Un tāpat ir garīgi. Cilvēks, kurš ir izsalcis un izslāpis pēc taisnības ir pazemīgs cilvēks. Viņš ir gatavs uzņemt garīgu maizi un garīgu ūdeni pie jebkādiem nosacījumiem. Viņš ir gatavs doties kaut vai uz šķūni, lai tikai paēstu. Viņš ir gatavs sēdēt ērtos krēslos, viņš ir gatavs sēdēt neērtos krēslos. Viņš ir gatavs sēdēt siltā baznīcā vai aukstā baznīcā. Taču, kad tu redzi, ka kāds sāk sūdzēties – baznīca ir par tālu, baznīca ir par tuvu, mācītājs ir par vecu, mācītājs ir par jaunu, dievkalpojumi ir pārāk agri, dievkalpojumi ir pārāk vēlu, mācītājam nav humora izjūtas. Viena lieta ir skaidra – tas cilvēks nav izsalcis. Kad kāds ir patiesi izsalcis, viņš ir mērķtiecīgs, viņš ir aktīvs un viņš ir pazemīgs. Viņš ir gatavs darīt jebko lai pabarotu savu garu.

Ko nozīmē būt izsalkušam un izslāpušam? Mūsos ir jābūt apziņai par mūsu garīgo vajadzību. Apziņai, kas mūsos rada tieksmi un dzīšanos pēc Dieva un Viņa taisnības. Un šīs slāpes nav tikai Svētdienas rītā. Tāpat kā tu neuzņem fizisku barību tikai vienreiz nedēļā, tev ir vajadzīgs uzņemt arī garīgu barību ikdienā. Vai tu vari teikt šodien, ka tas raksturo tevi? Vai tu teiktu, ka tu esi izsalcis pēc Dieva, kas tev liek dzīties pēc Viņa taisnības? Vai tu vari teikt, man vajag vairāk Dieva manā dzīvē? Es esmu izsalcis, es esmu izbadējies dzirdēt no Dieva Vārda. Tā ir mūsu vēlme.

Otrkārt, es vēlos paskatīties uz mūsu vajadzību. Kas ir tas, pēc kā mēs tik ļoti alkstam un slāpstam? Kā jau mēs redzējām, tad nepietiek ar to vien, ka mēs pēc kaut kā slāpstam. Pasaule slāpst pēc visām nepareizajām lietām. Pēc kā mums ir jāalkst un jāslāpst? Jēzus mums pasaka to priekšā – svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības. Jēzus saka, ka mūsos ir jābūt dziļām vēlmēm pēc taisnības.

Bībele runā par diva veida taisnību. Ir divi vārdi, kurus Bībeles teologi lieto runājot par taisnību. Viens ir piedēvētā taisnība un otrs piešķirtā taisnība. Piedēvētā taisnība ir tā taisnība, kuru Dievs mums piešķir ticībā. Tā ir taisnība, kas ir „austa Debesu austuvē” un tiek mums piešķirta brīdī, kad liekam savu uzticību uz Kristu. Mūsu grēcīgā dzīve tiek aizvietota ar Kristus bezgrēcīgo dzīvi. Un tagad Dievs mūs uzlūko tā, it kā mēs nekad nebūtu grēkojuši, tā it kā mēs būtu nodzīvojuši Kristus dzīvi. To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu dēļ padarīja par grēku, lai mēs caur Viņu kļūtu Dieva taisnība.

Mēs to varam arī saukt par tiesas zāles taisnību. Mēs visi atrodamies Dieva tiesas zālē un mēs visi esam vainīgi. Mūsu grēki tiek atklāti un darīti zināmi. Mēs esam nosvērti svaru kausā un atrasti par vieglu. Un mēs stāvam nosodīti svēta Dieva priekšā. Bībele saka, mēs visi esam grēkojuši. Taču pirms tiesnesis ir gatavs pasludināt savu spriedumu, tiesas zālē ienāk Jēzus un Viņš pieiet pie tiesneža un saka – jūsu augstība, es vēlos uzņemties viņu vainu. Es vēlos izpirkt katru vienu no viņiem. Es esmu gatavs maksāt cenu. Tā ir attaisnošana. Tās ir juridisks termins, ko Dievs par mums ir pasludinājis brīdī, kad mēs ticībā griezāmies pie Viņa. Visas apsūdzības, kas bija pret mums ir atceltas. Mums ir piedots par visiem grēkiem – pagātnes, tagadnes un nākotnes. Dievs mūs pasludina par taisniem. Jēzus novelk mūsu netīrās drānas un ietērpj mūs savā taisnībā.

Mēs visi stāvēsim vienu dienu Dieva tiesas priekšā. Un bez Kristus taisnības mēs nevaram iemantot debesu valstību. Dieva Vārds mums māca, ka katrs, kurš nebūs atrasts tērps Kristus taisnībā tiks iemests galējā tumsībā, kur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Tā nav iebiedēšanas taktika – tā ir realitāte. Tiem, kuri būs ar ticību uzņēmuši Jēzu, Viņš teiks: “Nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma.” Taču tiem, kuri būs noraidījuši Jēzus upuri Viņš sacīs: “Ejiet nost no manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem.” Bīble saka: “Svētīgs tas cilvēks, kam Tas Kungs nepielīdzina viņa grēku.” Vai tu esi drošs, ka tavi grēki ir piedoti? Vai tu bez šaubām vari teikt, ka, ja es stāvētu Dievu priekšā šodien, viņš mani atrastu ietērptu Kristus taisnībā? Ja nē, tad nekavējies doties pie Jēzus. Lūdz, lai Viņš paņem projām tavas grēka aptraipītās drēbes un ietērpj tevi savā taisnībā. Aizgriezies no saviem grēkiem un liec savu uzticību uz Kristu un Viņš tevi izglābs.

Otra taisnība, par ko Bībele runā, ir piešķirtā taisnība. Tajā brīdī, kad mēs liekam savu ticību uz Kristu un Dievs mūs pasludina par attaisnotiem, tajā brīdī sākas mūsu jaunā dzīve. Dievs mums dod jaunu sirdi ar jaunām vēlmēm, kas vēlas kalpot un paklausīt Dievam. Dievs mūs ir uzcēlis no miroņiem un mēs iegūstam jaunu dabu. 2 Korintiešiem 5:17: "Ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums, kas bijis ir pagājis – redzi, viss ir tapis jauns." Dievs ir paņēmis mūsu slāpes pēc pasaules un grēka un iedevis mums slāpes pēc Viņa un Viņa taisnības. Šī taisnība ir praktiska taisnība. Tā ir vēlme dzīvot svētu un šķīstu dzīvi. Tā ir vēlme pagodināt Dievu mūsu dzīvēs. Vēl viens vārds šai taisnībai ir svēttapšana. Tā ir vēlme kļūt līdzīgākam Kristum. Un Jēzus saka, svētīgi ir izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības. Šī taisnība ir vēlme būt brīvam no grēka. Tā ir vēlme būt svētam. Tā ir dedzīga dzīšanās pēc dievbijības mūsu dzīvē. Tā ir ilgošanās būt kā mūsu Glābējam. Staigāt ar viņu, pagodināt Viņu, iepazīt Viņu, kalpot Viņam. Nevienam to mums nav jāsaka darīt. Dievs pats ir uzrakstījis savu bauslību uz mūsu sirds plāksnēm. Vai tu slāpsti šodien būt līdzīgāks Kristum?

Vai tu esi izsalcis un izslāpis Viņu vairāk iepazīt? Ja tu esi Dieva bērns šodien, Dievs ir ielicis šo vēlmi tevī. Tā ir Dieva dota vēlme. Kad Dievs paņēma prom mūsu akmens sirdi un deva mums miesas sirdi, Viņš līdz ar to mums deva arī jaunu apetīti. Ja pirms tam man slāpa pēc šīs pasaules lietām, tad tagad es alkstu un slāpstu pēc Dieva un Viņa taisnības. Un, jo vairāk es to saņemu, jo vairāk es slāpstu saņemt vēl vairāk. Tā ir Dieva piešķirtā taisnība. Psalmists par to raksta 42. psalmā: "Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis! Mana dvēsele slāpst pēc Dieva, pēc dzīvā Dieva. Kad es nokļūšu tur, kur es varēšu parādīties Dieva vaiga priekšā?" 63. Psalms 1. pants: "Kungs, Tu esi mans Dievs, es meklēju Tevi, pēc Tevis slāpst mana dvēsele, pēc Tevis tvīkst mana miesa kā sausa un izkaltusi zeme, kur nav ūdens." Vai tava dvēsele šodien alkst un slāpst pēc dzīvā Dieva? Vai tevī ir dziļas slāpēs, kas saka – man vajag vairāk Dieva. Man vajag vairāk Viņa taisnības. Es vēlos būt līdzīgāks Jēzum.

Saki, kas man jādara, lai es slāptu pēc Dieva? Kā es varu kļūt izsalcis un izslāpis pēc Dieva taisnības? Un tas sākas ar pirmo svētību. Katra no šīm svētībām ir vēl viens pakāpiens. Tas sākas ar mūsu garīgo nabadzību. Kad es saprotu, ka esmu garā nabags, ka man nav nekā, ko es varētu dot Dievam. Ka viss, kas man ir, ir Dieva dots. Kad es saprotu savu garīgo bankrotu. Tas manī rada dziļas skumjas un sēras par manu grēku. Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas? Un, kad tas ir īsts manā dzīvē, es būšu lēnprātīgs. Es vairs nedzīvošu pēc sava prāta un savas gribas. Es vairs nemeklēšu savu labumu. Un tas manī radīs dziļas slāpes pēc Dieva un Viņa taisnības.

Un vēl pēdējais. Mēs paskatījāmies uz mūsu vēlmi, mēs redzējām mūsu vajadzību, un kāda ir šīs svētības vērtība. Ko tā ir vērta? Ja es alkstu un slāpstu pēc Dieva, ko es iegūstu? Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti. 23. psalms – "Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka. Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens. Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem Sava Vārda dēļ. Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina. Tu klāj man galdu, maniem ienaidniekiem redzot, Tu svaidi ar eļļu manu galvu, mans kauss ir piepildīts pilns līdz malai" Šis vārds paēdināti ir burtiski vārds pabaroti. Tas ir vārds, kuru lietoja, lai runātu par pabarotu dzīvnieku. Kāds, kurš ir paēdis tā, ka viņam vairāk negribās. Jo vairāk mēs meklēsim Dieva taisnību, jo vairāk Dievs mums to dos. Un vienu dienu, kad mēs būsim ar Jēzu godībā, mēs patiesi būsim brīvi no grēka. Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti.