Svētīgi taisnības dēļ vajātie

Kāds ir ļoti pareizi teicis, ka, pirms Dievs kādu vareni lieto, Viņš to visupirms vareni salauž. Dievs strādā vislabāk ar salauztiem traukiem. Jo vairāk mēs vēlamies, lai Dievs mūs lietotu, jo vairāk mums ir jābūt gataviem ciest Viņa Vārda dēļ. Mūsu kalpošanā Dievam mēs nevaram izvairīties no grūtībām un vajāšanām. Tā ir garīga cīņa. Jo vairāk mēs vēlamies kalpot Dievam, jo vairāk mēs vēlamies, lai Dievs mūs lieto, jo tuvāk mēs atrodamies karadarbības centram starp Dievu un Sātanu. Un tas vienmēr tā ir bijis. Vecās Derības pravieši tika vajāti no visām pusēm. Roberts Sprouls raksta:

Pravietis Vecajā Derībā bija vientuļš cilvēks. Viņš bija izraudzīts kalpošanai, kas atnesīs viņam drošu nāvi. Praviešu vēsture ir lasāma kā vēsture par tiem kuri tika nokauti par savu kalpošanu Dievam. Viņu vēsture izklausās pēc 2. pasaules karā kritušo vēstures. Pravieša dzīves ilgums tika pielīdzināts kaujiniekam, kurš atradās kara darbības pašā centrā. Viņa dzīvesvieta bija ala. Tuksnesis bija viņa tikšanās vieta ar Dievu. Plikums bija viņa garderobe. Un viņa dziesmas tika sarakstītas ar asarām.

Jo vairāk mēs vēlamies dzīvot mūsu Kungam Jēzum Kristum, jo vairāk mēs vēlamies līdzināties Kristum, jo lielāku spiedienu mēs izjutīsim ne tikai no ārienes, bet arī no mūsu pašu vidus.

Tas pats notika ar visiem apustuļiem. 11 no 12 nomira mocekļa nāvē, un Jānis tika izsūtīts uz Patmas salu, lai tur nomirtu. Un vislielākais sludinātājs, kāds jebkad ir dzīvojis, Dievs miesā, Jēzus Kristus, bija visu nicināts, vīrs, kuram nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās – tika piesists krustā tikai 30 gadu vecumā, lai nomirtu mokošā nāvē. Un Jēzus uzlūkoja savus mācekļus un sacīja: “Un visi jūs ienīdīs Mana Vārda dēļ; bet, kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts.” Draudzes vēsturei ejot, piepildījās arī Tertulliāna vārdi, ka kristiešu asinis ir draudzes sēkla. Draudzes vēsture ir lielākoties uzrakstīta ar kristiešu asinīm. Šodien mēs esam nonākuši pie pēdējās no kalna svētrunas svētībām Mateja 5:10: “Svētīgi taisnības dēļ vajātie, jo tiem pieder Debesu valstība.”

Ja tu vēlētos uzsākt jaunu reliģiju un iegūt sev sekotājus – vai tas ir tas, ko tu teiktu saviem sekotājiem? Ja tu vēlētos iegūt sev daudz sekotāju, vai tā vietā tu neteiktu – sekojiet man un es jūs padarīšu bagātus un veselus un populārus? Sekojiet man un es jums došu labklājību un veiksmi dzīvē? Taču, kad mēs paskatāmies uz šīm svētībām, mums ir grūti iedomāties, kā ar tām ir iespējams iegūt jebkādus sekotājus. Seko man un tu tiksi vajāts. Seko man un esi garā nabags. Seko man un esi bēdīgs. Taču tas ir tieši tas, ko Jēzus saka saviem mācekļiem Kalna svētrunā.

Vienu lietu mēs zinām par Jēzu – Viņš nekad neko nerakstīja mazajā drukā. Tu neienāc Debesu valstībā un pēkšņi neattopies, ka tas nav tas, uz ko es parakstījos! Jēzus nekad nepadarīja savu vēsti saldāku vai pieņemamāku, vai izvairījās runāt par kaut ko, kas varētu kādu aizvainot. Jēzus vienmēr pateica visu patiesību. “Ļaujiet man jums pateikt to jau pašā sākumā – ja kāds vēlas man sekot, tev ir jābūt gatavam ciest vajāšanas Mana Vārda dēļ.” Mūsdienās mēs vairs nedzirdam tādu sludināšanu. Mūsdienu pasaule vairs nespēj klausīties tādā sludināšanā. Pasaule vēlas dzirdēt, ko Jēzus var darīt viņu labā. Kā Jēzus var uzlabot manu dzīvi. Taču Jēzus pasaka visu patiesību jau pašā sākumā.

Un šī pēdējā svētība pasaka mums, kā pasaule uz mums reaģēs, kad mūsu dzīvi raksturos iepriekšējās septiņas svētības. Šī svētība apraksta tās vajāšanas, kas sagaida kādu, kurš ir garā nabags, kurš raud un sēro par savu grēku, kurš ir lēnprātīgs, kurš alkst un slāpst pēc taisnības un ir miera nesējs. Un šīs svētības, sākot no trešā panta, neapraksta astoņus dažāda veida kristiešus. Kādi, kuri ir garā nabagi, bet citi, kuri ir lēnprātīgi un vēl citi, kuri slāpst pēc taisnības. Nē, visas no šīm svētībām mums pasaka, kāds ir patiess kristietis. Mēs nevaram izvēlēties dažas no šīm svētībām un atstāt novārtā citas. Mums ir jāņem visas vai neviena. Visas šīs svētības ir savienotas viena ar otru un viena seko otrai. Tie ir kā domino kauliņi – tie stāv kopā vai arī krīt kopā. Un pirmās septiņas svētības kopā novedīs pie šīs astotās un pēdējās svētības.

Šī ir vienīgā svētība, kura ir atkārtota divas reizes. Desmitajā pantā, “Svētīgi taisnības dēļ vajātie” un atkal vienpadsmitajā pantā, “Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ.” Šī svētība atrodas kalna pašā galotnē. Šī svētība ir divkārši pasvītrota un uzsvērta. Ja ir kāda no šīm svētībām, kuru mēs nevaram izlaist, tad tā ir šī.

Pirmkārt, es vēlos, ka mēs saskatītu šīs svētības apsolījumu. Desmitais pants iesākas ar “Svētīgi taisnības dēļ vajātie.” Vārds vajātie ir pabeigtajā pagātnē. Svētīgi tie, kuri ir bijuši vajāti. Jēzus par to runā tā, it kā tas jau būtu noticis. Kad tu pieņem izvēli kļūt par Kristus sekotāju un atstāj šo pasauli, aizgriezies no grēkiem un identificē sevi ar Kristu, vajāšanas ir tik neizbēgamas, ka Jēzus par to runā tā, it kā tas jau būtu noticis. Mums nav lielākas drošības par Dieva svētību pār mūsu dzīvi, kā būt vajātiem Viņa Vārda dēļ. 11. pantā ir teikts: “Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā.” Paskatieties uz šiem diviem vārdiem – svētīti un lamāti. Divi vārdi, kas ir pretēji viens otram. Divi vārdi, kas ir kā magnēta divas puses. Divi vārdi, kas ir kā diena un nakts. Svētīti un lamāti. Artūrs Pinks raksta: “Tā ir laba cilvēka samaitātības apliecība, ka cilvēku lāsti un Kristus svētības satiekas uz viena un tā paša cilvēka.” Kas par dīvainu teikumu tas ir – cilvēku lāsti un Dieva svētības pārklājas uz vienas dzīves. Tas, kuru Dievs svētī, ir tas, kuru cilvēki nolād un lamā.

Jēzus runā ar pārliecību par šīm vajāšanām. Tas ir apsolījums no mūsu Kunga, ka, ja mēs sekosim Viņam, tās vajāšanas, kuras nāca pār Jēzu, nāks pār mums. Ja mēs būsim garā nabagi, ja mēs raudāsim par mūsu grēku, ja mēs būsim lēnprātīgi, ja mēs būsim sirdī šķīsti un nesīsim mieru, tad paļaujies uz to, ka tu tiksi vajāts. Un kas par ironiju patiesībā šī svētība ir. Iepriekšējam pantam, svētīgi ir miera nesēji, seko – svētīgi ir tie, kuri tiek vajāti. Tie ir miera nesēji, kuri tiek vajāji.

Ja tu domā, ka mēs tiksim sveikā cauri bez vajāšanām un pretestības no šīs pasaules, tad tu nelasi to pašu Bībeli, kuru es lasu. Jo šeit ir ļoti skaidri teikts – tu tiksi vajāts. Jēzus nekad no tā neatkāpās. Jēzus nekad to neatcēla. Ja nu vienīgi, Jēzus tikai ar laiku vairāk uzsvēra to saviem mācekļiem. Lūkas 6:26: “Vai! jums, kad visi cilvēki par jums teic labu; tāpat viņu tēvi darīja viltus praviešiem!” Tas ir apsolījums – vai (fui!) jums, kad visi cilvēki runā labu par jums. Tas nozīmē, ka tu ne par ko nepastāvi. Tu centies likt vienu kāju pasaulē un vienu Dieva valstībā. Tu centies visiem izpatikt. Tu centies būt visu draugs, tā ka tava dzīve ir tikai viena liela jautājuma zīme. Tava dzīve ir viens liels kompromiss. Tu ne ar ko neizcelies. Reti vispār, kurš pat zina, ka tu esi kristietis. Un par tādu cilvēku Jēzus saka” “Vai tev! Kad visi runā labu par tevi!”

Mēs negaidām, ka pasaulīgi cilvēki mūs paslavēs par mūsu evaņģēlija sludināšanu. Un, ja viņi to dara, mums vajadzētu pārbaudīt, vai mēs tiešām sludinām evaņģēliju. Jēzus teica Jāņa 7:7: “Jūs pasaule nevar nīst, bet mani tā nīst, jo es liecinu par to, ka tās darbi ir ļauni.” Vai pasaule mūs ienīst tāpēc, ka mēs liecinām, ka tās darbi ir ļauni? Ļoti bieži kristieši vairs neliecina par grēku. Ļoti bieži mūsdienās, mēs vēlamies atrast veidu, kā sadraudzēties ar pasauli, lai mēs patiktu pasaulei. Lai pasaule runātu par mums labu. Mums vairāk rūp tas, ko pasaule domās par mums nekā tas, kur cilvēki pavadīs mūžību. Jēzus saka, vai jums, kad visi runā labu par jums!

Iespējams, viens no iemesliem, kāpēc mēs vairs netiekam vajāti - ir jo mēs esam kļuvuši pārāk līdzīgi pasaulei. Nedaudz vēlāk Mateja 10. nodaļā Jēzus saka 22. pantā: "Un jūs būsiet visu ienīsti Mana Vārda dēļ. Māceklis nav augstāks par savu mācītāju, nedz kalps par savu kungu. Māceklim pietiek, ja tas top kā viņa mācītājs un kalps kā viņa kungs; ja tie nama kungu saukuši par Belcebulu, tad jo vairāk viņa saimi. Ja viņi sauc nama saimnieku par Belcebulu, cik daudz vairāk tos, kas ir viņa namā.” Cik daudz vairāk viņi nicinās mūs, ja viņi nicina mūsu Kungu. Jāņa 15:18 – Jēzus teica: “Kad pasaule jūs ienīst, ziniet, viņa Mani papriekš ir ienīdusi.” Mēs varam arī teikt – tā kā pasaule jūs ienīst. Tāpēc, ka pasaule jūs ienīst, ziniet, ka viņa papriekš ir Mani ienīdusi. 19. pants – “Ja jūs būtu no pasaules, pasaule mīlētu tos, kas viņai pieder. Bet, tā kā jūs neesat no pasaules, bet Es jūs esmu izredzējis no pasaules, tad pasaule jūs ienīst.”

Ja pasaule mūs mīl, ja pasaulei patīk tas, ko mēs darām, ja pasaule runā labu par mums – tas var tikai norādīt uz to, ka ļoti iespējams mēs nemaz nepiederam Kristum. 20. pants – “Atcerieties Manus vārdus, ko Es jums sacīju: kalps nav lielāks par savu kungu. Ja viņi Mani vajājuši, viņi vajās arī jūs.” Pāvils raksta Filipiešiem 1:29: “Jo jums dota žēlastība ne vien uz Kristu ticēt, bet arī par Viņu ciest.” Gan ticība, gan ciešanas ir Dieva dotas dāvanas. Tās ir kā vienas monētas divas puses. Visiem, kuriem ir dots ticēt Viņa Vārdam, ir dots ciest Viņa Vārda dēļ. Pāvils saka Filipiešiem 3:10: “Lai es atzīstu Kristu un viņa augšāmcelšanās spēku un līdzdalību viņa ciešanās, darīts līdzīgs ar viņu viņa nāvē.” Tu nevari pazīt Kristu un viņa augšāmcelšanās spēku un neņemt līdzdalību viņa ciešanās. Vēl viens pants. 2 Timotejam 3:12: “Bet visi, kas grib svētbijīgi dzīvot Kristū Jēzū, arī tiks vajāti.” Tas ir kategorisks apgalvojums. Ja tu vēlies dzīvot svētbijīgu dzīvi Kristū – tu arī tiksi vajāts. Mēs nevaram izvairīties no tā. Mēs nevaram izlikties, ka tās rakstu vietas tur nav. Vajāšanas ir viens no Dieva apsolījumiem mums.

Protams, tas nenozīmē, ka mēs vienmēr, katru brīdi, katru dienu tiksim vajāti. Jēzus netika vajāts katru brīdi un katru dienu. Salamans mācītājs saka, ka ir “savs laiks karam, un savs laiks mieram.” Tā ir daļa no Dieva žēlastības. Citās vietās un citās valstīs kristieši var saskarties ar lielākām vajāšanām nekā citur. Ir bijuši laiki, kad kristieši ir bijuši vajāti vairāk kā citos laikos. Taču, mums ir apsolīts, ka katrs kristietis, katrs Dieva bērns saskarsies ar kaut kādu pretestību par viņa ticību. Tas ir vajāšanu apsolījums. Mēs varam būt droši, ka mēs tiksim vajāti par savu ticību.

Patiesībā, mēs varam būt tik droši, ka mēs tiksim vajāti par savu ticību, ka ja tu nekad nesaskaries ar kaut kādu pretestību par savu ticību – tev ir nopietni jāapsver vai tu vispār esi Jēzus māceklis. Mums ir jāizvērtē sevi un jājautā Dievam, kas nav kārtībā ar manu kristīgo dzīvi, ka es nesaskaros ar vajāšanām. Katrs, kurš vēlas dzīvot dievbijīgu dzīvi Kristū, tiks vajāts.

Otrkārt, ne tikai vajāšanu apsolījums, bet arī iemesls. Desmitajā pantā mums ir pateikts iemesls šīm vajāšanām – svētīgi taisnības dēļ vajātie. Taisnības dēļ. Tas ir iemesls mūsu vajāšanām. Un es vēlos teikt, ka tas nenes godu Dievam, kad mēs tiekam vajāti tāpēc, ka mēs esam nelaipni vai bez mīlestības, vai kašķīgi, vai pārlieku uzmācīgi. Mēs esam pelnījuši būt vajāti par to, ka mēs esam bez žēlastības un nemaz nelīdzinamies Kristum. 2 Timotejam 2:24-25 ir teikts: “Bet mūsu Kunga kalpam nepienākas ķildoties, bet būt laipnam pret visiem, izveicīgam mācīšanā un panest ļaunumu, tādam, kas ar lēnprātību pamāca pretiniekus - varbūt Dievs kādreiz dotu viņiem atgriezties pie patiesības atziņas” 1 Pētera 4:15-15 mēs lasām: “Jo neviens no jums lai necieš, būdams slepkava vai zaglis, vai ļaundaris, vai kā tāds, kas jaucas svešās lietās. Bet, ja kas cieš, kristietis būdams, lai netur to par kaunu, bet pagodina Dievu ar šo vārdu.” Mēs redzam, ka iemesls mūsu vajāšanām nevajadzētu būt ļaunprātībai vai tāpēc, ka mēs neuzvedamies kā Kristus. Iemesls mūsu vajāšanām, Jēzus saka, ir jābūt taisnības dēļ.

Kas ir šī taisnība, par ko Jēzus šeit runā? Taisnība, mēs varētu teikt, ka ir līdzināšanās kādam standartam. Tā ir līdzināšanās Kristum. Sinonīms šeit varētu būt svētums. Tas runā par to, ka mēs esam padarīti par taisniem un mēs dzīvojam taisnu jeb svētu dzīvi. Attaisnošana un svēttapšana. Jeb esot kā Jēzus. Tas runā par to, ka mēs ciešam tā dēļ, kam mēs ticam, jo mēs pastāvam par Dieva Vārdu un Viņa patiesību. Pasaule iet vienā virzienā un mēs ejam pretējā virzienā. Mēs esam kā zivis, kas peld pret straumi. Un tāpēc mēs izjutīsim pretestību. Kad mēs tiekam vajāti, tam ir jābūt tāpēc, ka mēs ticam Dieva Vārdam. Mēs ticam debesīm un ellei, mēs ticam, ka Jēzus ir vienīgais ceļš uz glābšanu. Tas ir tas, par ko Jēzus šeit runā. Mēs pastāvam par taisnību.

Protams, ka ir veids, kā mēs varam izvairīties no vajāšanām. Viss, kas mums ir jādara, ir jāpārliecinās, ka neviens nezina, ka mēs esam kristieši. Ej līdzi pasaulei, nekad neiestājies par taisnību, smejies līdzi pasaulei par tās jokiem, smaidi, kad Dievs tiek zaimots, klusē, kad Dieva vārds tiek nelietīgi valkāts. Un, ja tu to darīsi, es varu garantēt, ka tu nekad netiksi vajāts. Taču tas arī uzdod jautājumu, vai tu vispār esi kristietis. Tātad iemesls mūsu vajāšanām ir taisnības dēļ.

Jēzus piemin arī otru iemeslu mūsu vajāšanām 11. panta beigās. Šīs vajāšanas, Jēzus saka, nāks arī Manis dēļ. Tāpēc, ka mēs esam identificējuši sevi ar Jēzu Kristu. Kāds varētu teikt par mūsu taisnību, ka mēs esam vienkārši labi, morāli cilvēki. Mēs uzaugām ar labām morālēm. Mums ir vienkārši savs dzīves standarts. Taču Jēzus saka, ka šīs vajāšanas nav tikai taisnības dēļ, ne tikai tavas labās dzīves dēļ. Tās ir Manis dēļ. Tas vienmēr atduras pret Jēzus Vārdu. Un mēs to redzam arī šodien. Kāds mācītājs tiek uzaicināts uz kādu pasākumu, lai aizlūgtu par mūsu valsti vai cilvēkiem, un viņš var lūgt kaut vai no šodienas līdz otrai Kristus atnākšanai, kamēr vien viņš nepiemin Jēzus Vārdu. Tas ir izšķirošais brīdis. Tu ieej kādā publiskā vietā un tu vari būt vispieklājīgākais cilvēks, taču, tiklīdz tu piemini Jēzus vārdu, cilvēkiem sāk palikt neērti. Jēzus teica: “Kad pasaule jūs ienīst, ziniet, viņa Mani papriekš ir ienīdusi.”

Vārds “kristietis” vienkārši nozīmē tāds, kurš ir kā Kristus. Jeb maziņš Kristus. Mēs izskatāmies kā Kristus, mēs staigājam kā Kristus, mēs runājam kā Kristus. Un ko cilvēki izdarīja ar Kristu? Viņi piesita Viņu krustā! Ja Jēzus atnāktu šodien vēlreiz, viņi piesistu Viņu krustā vēlreiz. Romiešiem 8:36: “Gluži, kā ir rakstīts: Tevis dēļ mēs ciešam nāvi augu dienu, mēs tiekam turēti līdzīgi kaujamām avīm” Iemeslam vienmēr vajadzētu būt Kristum un taisnībai.

Treškārt, vajāšanu apliecinājums. Vajāšanas ir viens no labākajiem apliecinājumiem par glābšanu. Ja tu nekad mūžā neesi saskāries ar vajāšanām savas ticības dēļ, es varu saprast, kāpēc tu neesi drošs par savu glābšanu. Manuprāt, tev ir labs iemesls, lai uztrauktos. Kad mēs publiski identificējam sevi ar Kristu un saņemam pretestību mūsu ticības dēļ, tas kļūst par zīmogu, kurš parāda kurā pusē mēs atrodamies. 10 panta beigās mēs lasām: “Jo tiem (un tikai tiem) pieder Debesu valstība.” Viņi ir tie, kam pieder debesu valstība. Viņi ir tie, kuri ir glābti. Viņi ir tie, kuri ir Dieva bērni. Vajāšanas ir drošs apliecinājums par to, kurā pusē mēs esam. Tas parāda, kurā valstībā mēs atrodamies. Ir tikai divas valstības – ir debesu valstība un ir šīs pasaules valstība. Pār šīs pasaules valstību valda šīs pasaules dievs – Sātans. Un pār debesu valstību valda Jēzus Kristus. Ciešanas ir zīmogs patiesai māceklībai. Mārtiņš Luters uzskatīja vajāšanas par patiesas draudzes pazīmēm. Mēs varētu teikt, ka draudze ir cilvēki, kuri tiek vajāti un nokauti evaņģēlija dēļ. Mēs to redzam cauri visai draudzes vēsturei un mēs to redzam šodien vairāk kā jebkurā citā draudzes pastāvēšanas laikā. Kristieši visā pasaulē tiek vajāti, spīdzināti un nonāvēti par savu ticību.

Es dzirdēju par kādu atgadījumu padomju laikos, par kādu pazemes draudzi, kura pulcējās, lai pielūgtu Dievu. Viņiem nācās slēpties, lai pielūgtu Dievu. Un dievkalpojuma laikā, kad mācītājs sludināja Dieva Vārdu, draudzes durvis tika pēkšņi atsistas vaļā, un iekšā ienāca krievu karavīri ar automātiem rokās. Viņi ienāca draudzē un izdeva šādu pavēli: “Visi, kuri nav gatavi mirt par savu ticību, jūs drīkstiet klusiņām aiziet projām. Ar pārējiem mēs tiksim galā vēlāk” Un tajā brīdī puse no draudzes aizgāja projām. Šie karavīri tad teica: “Aizveriet un aizslēdziet durvis.” Viņi aizslēdza durvis. Un tad šie karavīri teica: “Mēs gribējām uzzināt, kuri ir patiesi Kristieši, mēs esam kļuvuši par Jēzus Kristus sekotājiem.” Mēs negribam slavēt Dievu ar tādiem, kas izliekas. Tie, kuri ir gatavi ciest Kristus dēļ ir patiesi kristieši. Mēs esam šeit, lai pielūgtu Dievu kopā ar jums.

Es domāju, kā būtu, ja tās durvis šodien pēkšņi tiktu atsistas vaļā. Un iekšā ienāktu bruņoti karavīri. Un izdotu tādu pavēli: “Katrs, kurš nav gatavs mirt par Kristu, jūs variet iet projām, mēs tiksim galā ar kristiešiem vēlāk.” Cik daudz no mums paliktu? Un cik daudz no mums aizietu projām? Un lielākoties, tie būtu patiesie kristieši, kas paliktu. Jo viņi apzinās, ka vajāšanas ir daļa no tā, ko Dievs mums ir paredzējis.

Tas noved pie mūsu ceturtā punkta – vajāšanu raksturojuma. Kā izskatās šīs vajāšanas par kurām Jēzus šeit runā? Kas raksturo šīs vajāšanas? Un 11 pantā Jēzus mums parāda trīs vajāšanas pazīmes. Pirmkārt, šīs vajāšanas ir mutiskas. “Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā.” Tās ir mutiskas vajāšanas. Šis pats vārds ir arī lietots 1. Pētera 4:14: “Ja jūs nievā Kristus Vārda dēļ, svētīgi jūs esat! Jo apskaidrošanas un Dieva Gars dus uz jums.” Šis vārds lamā jeb nievā burtiski nozīmē likt kaunā. Tas pats vārds ir lietots Mateja 27:44, lai runātu par šiem diviem cilvēkiem, kuri zaimoja Kristu pie krusta. Mateja 12. nodaļā farizeji apsūdzēja Jēzu, ka Viņš darbojas Sātana spēkā. Jāņa 9:34 farizeji teica Jēzum, ka Viņš ir grēkos dzimis. Atkal un atkal Jēzus tika mutiski apvainots. Un Jēzus saka, ka tas pats notiks ar mums, kas sekojam Viņam. Cilvēki vajās mūs, nopeļot mūsu raksturu, mūsu reputāciju, mūsu vērtības, mūsu ticību. Mēs tiksim saukti par reliģiskiem fanātiķiem, par cilvēkiem ar šauru domāšanu, sabiedriski nekam nederīgiem. Un es vēlos, ka mūsu draudze tam ir gatava. Ziniet, ka tas tikai apstiprina to, ka mēs esam Dieva pusē.

Otrkārt, personīgas vajāšanas. 11 pantā Jēzus turpina un saka: “Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā.” Vārds vajā burtiski nozīmē dzīties kaut kam pakaļ vai aizdzīt projām. Un tā doma ir tā, ka mēs tiksim aizdzīti projām no mūsu ģimenēm, no mūsu darba, no mūsu mājām, pat no mūsu dzīves vietām. Mēs pazaudēsim draugus tikai tāpēc, ka mēs tagad sekojam Kristum. Cilvēki vairs ar mums nevēlēsies asociēties. Mēs tiksim izolēti no sabiedrības. Mēs nebūsim populāri šajā pasaulē.

Cilvēki uzbruks mums fiziski. Wiljams Barklijs, rakstot par pirmā gadsimta kristiešiem un kas ar viņiem notika, raksta:

Visa pasaue zina par šiem kristiešiem, kuri tika iemesti lauvu bedrēs un sadedzināti pie sārta, taču tā vēl bija viegla nāve. Romas imperators Nērons nosmērēja kristiešus ar darvu un aizdedzināja tos, lai tie kalpotu par apgaismojumu viņa dārzam. Viņš iesēja kristiešus dzīvnieku ādās un izsūtīja viņus kā medījumu, lai dzīvnieki tos saplosītu līdz nāvei. Kristieši tika spīdzināti, viņu acis tika izrautas, ķermeņu daļas tika nogrieztas un sadedzinātas viņu acu priekšā. Viņu rokas un kājas tika sadedzinātas un auksts ūdens uzliets uz tām, lai padarītu viņu ciešanas pēc iespējas ilgākas. Un arī mūsdienās, cena, kuru kristiešiem ir nācies maksāt ir bijusi ļoti augsta.

Trešā vajāšanas iezīme: “Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ.” Jēzus saka, ka cilvēki runās melus par mums. Cilvēki piedēvēs mums nepatiesus motīvus. Cilvēki runās mums aiz muguras. Cilvēki nepatiesi mūs apsūdzēs. Starp citu, vārds velns burtiski nozīmē apsūdzētājs. Viņš ir tas, kurš aiz tā visa stāv. Un mums ir jābūt tam gataviem. Mums ir jābūt gataviem pastāvēt par Kristu. Vajāšanas padara mūsu kristiešu dzīvi tikai saldāku. Tas padara Kristu vēl vērtīgāku mums. Tas liek mums vērst savas acis uz augšu. Tas liek mums lūgt un slavēt Dievu, jo mēs esam atrasti cienīgi ciest Viņa Vārda dēļ.

Vajāšanas attīra draudzi. Vislabākā lietas, kas varētu notikt ar šo draudzi, ir tas, ja pār mums nāktu jauns vajāšanu vilnis, kas mums liktu pastāvēt par Kristu un būt par liecību. Kas mums liktu atstāt mūsu komforta zonu un mums būtu jāpastāv stipriem par Kristus Vārdu.

Visbeidzot, es vēlos, ka mēs saskatītu vajāšanu algu. 12. pants noslēdzas ar apsolījumu: “Esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs, jo tā tie vajājuši praviešus, kas pirms jums bija.” Esiet priecīgi un līksmi. Ko tu saki cilvēkiem, kuri tiek vajāti un lamāti, spīdzināti un nogalināti savas ticības dēļ? Ko tu saki cilvēkiem, kuri tiek mocīti Kristus dēļ? Esiet priecīgi un līksmi! Es šeit saskatu divas iespējas. Vai nu Jēzus bija visneiejūtīgākais cilvēks, kurš nekad nav sapratis ko nozīmē ciešanas un ko nozīmē būt visu atraidītam, lamātam un vajātam. Ir cilvēki, pat kristieši, pat mācītāji, kuri pateiks – kā tu uzdrošinies kaut ko tādu teikt. Tas ir tik neiejūtīgi. Jēzu, ko tu saki kādam, kurš tiek vajāts un spīdzināts savas ticības dēļ? Priecājies! Esi līksms! Tava alga ir liela debesīs. Vai arī Jēzus zināja, ko nozīmē ciešanas. Vai arī Jēzus zināja, ko nozīmē būt visu atraidītam un ciest mocekļa nāvi. Un patiesībā, tā ir visiedrošinošākā un vismierinošākā lieta, ko tu vari pateikt kādam, kurš cieš savas ticības dēļ. Esi priecīgs un līksms, jo tava alga ir liela debesīs. Es domāju par Jāni un Pēteri Apustuļu darbu 5. nodaļā, kuri bija sagūstīti un iemesti cietumā un viņi aizgāja no sinedrija līksmi, slavējot Dievu, jo viņi bija atzīti par cienīgiem ciest negodu Viņa Vārda dēļ. Vai arī Apustuļu darbu 16. nodaļā, kad Pāvils un Sīla tika sisti un iemesti cietumā, mēs lasām 23. pantā: "Pēc daudz sitieniem viņi tos iemeta cietumā un pavēlēja cietuma sargam tos stingri apsargāt. Šis, dabūjis tādu pavēli, tos iemeta cietuma dziļākajā vietā un viņu kājas ielika siekstā. Ap pusnakti Pāvils un Sīla, lūgdami Dievu, dziedāja slavas dziesmas, un ieslodzītie viņos klausījās."

Kamēr citi cietumā zaimoja Dievu, Pāvils ar Sīlu dziedāja slavas dziesmas. Ir viegli slavēt Dievu, kad apkārt ir miers un mēs netiekam vajāti. Taču tajos brīžos, kad mūsu dzīvēs ienāk grūtības, slimības, ciešanas un vajāšanas, tajos brīžos, kad liekas, ka viss apkārt mums brūk un jūk – tajos brīžos atklāsies uz ko balstās mūsu ticība. Un tajā brīdī pieņemt izvēli priecāties un slavēt Dievu. Pieņemt izvēli slavēt un pateikties Dievam, lai kas arī notiktu.

Un Jēzus mums pasaka iemeslu priecāties 12. pantā: “Jo jūsu alga ir liela debesīs, jo tā tie vajājuši praviešus, kas pirms jums bija.” Jēzus teica Smirnas draudzei Atklāsmes grāmatā 2:10: “Nebīsties par to, ka tev būs jācieš! Redzi, velns metīs cietumā kādus no jums, lai jūs tiktu pārbaudīti. Jums būs bēdas desmit dienas. Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības vainagu.” Efezas draudzei Jēzus teica: “Tam, kas uzvar, Es došu ēst no dzīvības koka, kas ir Dieva paradīzē.” Smirnas draudzei Jēzus teica: “To, kas uzvar, neievainos otrā nāve.“ Pergamas draudzei Jēzus teica: “Tam, kas uzvar, Es došu no apslēptās mannas.” Tiatīras draudzei Jēzus teica: “Tam, kas uzvar, Es došu varu pār tautām un Es došu viņam rīta zvaigzni.” Sardu draudzei Jēzus teica: “Kas uzvar, tas būs ģērbts baltās drēbēs.” Filadelfijas draudzei Jēzus teica: “To, kas uzvar, Es darīšu par balstu Sava Dieva templī, un viņš no tā nekad neaizies.” Lāodikejas draudzei Jēzus teica: “Tam, kas uzvar, Es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla” Jūsu alga ir liela debesīs.

Un tad Jēzus saka: “Jo tā tie vajājuši praviešus, kas pirms jums bija.” Kā tie vajāja praviešus? Paskatīsimies vēstulē Ebrejiem 11. nodaļā no 35. panta: "Bet citi tika mocīti, nepieņemdami atsvabināšanu, lai iegūtu augšāmcelšanos. Citi izcietuši izsmieklu un pātagu sitienus, pat arī važas un cietumu. Viņi tika akmeņiem nomētāti, pārbaudīti, sazāģēti, mira no zobena, staigāja apkārt aitu ādās, kazu ādās, trūkumu ciezdami, spaidīti, mocīti; viņi, kuru pasaule nebija cienīga, maldījās pa tuksnešiem un kalniem un alām un zemes aizām." Mēs esam labā kompānijā. Tie, kuri būs visvairāk cietuši šajā pasaulē saņems vislielāko algu debess valstībā. Cilvēki, kuri ir devušies uz vietām pasaulē, kur tas ir maksājis viņu pašu dzīvību. Un, kaut arī mēs viņu vārdus neesam dzirdējuši, viņi ir tie, kuru pasaule nav bijusi cienīga.

Es vēlos noslēgt ar četriem praktiskiem veidiem, kā mēs varam sagatavot sevi vajāšanām. Pirmkārt – sagaidi tās. Vajāšanas ir apsolītas katram Dieva bērnam. Nav tā, ka daži no mums saskarsies ar vajāšanām un citi nē. Katrs Kristus māceklis var uz to paļauties, ka mēs iesim cauri vajāšanām. 2 Timotejam 3:12 ir teikts: “Bet visi, kas grib svētbijīgi dzīvot Kristū Jēzū, arī tiks vajāti.” 1. Pētera 4:12-13: "Mīļie, nebrīnaities par bēdu karstumu jūsu vidū, kas nāk jums par pārbaudījumu, it kā jums notiktu kaut kas neparasts. Bet, tā kā nu jums ir daļa pie Kristus ciešanām, priecājieties, lai jūs arī, Viņam godībā parādoties, varētu līksmoties un priecāties." Pirmkārt sagaidi.

Otrkārt – pieņem tās. Mums nevajadzētu bēgt no vajāšanām. Mums vajadzētu tās pieņemt kā daļu no Dieva gribas mūsu dzīvei. Cilvēki bieži jautā, vai ciešanas ir Dieva griba. 1 Pētera 4:19: "Tātad lai arī tie, kas cieš pēc Dieva gribas, labu darot, nodod savas dvēseles uzticīgajam Radītājam." Ciešanas ir daļa no Dieva gribas.

Treškārt – izvērtē tās. Izvērtē un pārbaudi, ko Dievs vēlas mums iemācīt no šīm vajāšanām. Vai tas varētu nākt no nepaklausības mūsu dzīvē? Vai Dievs vēlas mums iemācīt kaut ko par Sevi? Sagaidi, pieņem, izvērtē un pēdējais – priecājies! Pāvils saka Kolosiešiem 1:24: “Tad nu es esmu līksms savās ciešanās, kuras nesu jūsu labā, piepildīdams to, kas vēl trūkst no Kristus ciešanām, savā miesā par labu draudzei, kas ir Viņa miesa.” Sagaidi, pieņem, izvērtē un priecājies!