Svētīgi žēlsirdīgie

Džons Veslijs, slavens 18. gadsimta sludinātājs, kurš ne tikai aizsāka Metodistu baznīcu, bet arī bija evaņģēlists agrīnajās Amerikas kolonijās bija ieradies Džordžijā, lai sludinātu tur evaņģēliju. Džordžijas pirmais gubernators bija aizgājis satikt Vesliju un viņš stāstīja viņam, kā viņš gatavojās sodīt savu kalpu, kurš bija neatļauti dzēris no viņa vīna. Veslijs centās pierunāt šo gubernatoru, lai viņš apžēlotos par savu kalpu, vismaz šo vienu reizi. Uz ko viņš atbildēja, “Tas ir pavisam veltīgi, Veslija kungs, tu zini, ka es nekad nepiedodu.” Uz ko Veslijs atbildēja: “Tad cienītais, es ceru, ka tu nekad negrēko.” Veslijam bija taisnība. Tikai tas, kurš nekad negrēko var atļauties teikt: “Es nekad nepiedodu.” Tikai tas, kuram nav vajadzīga žēlastība var atļauties neparādīt žēlastību. Taču, tā kā mēs visi esam grēkojuši un mums visiem ir vajadzīga apžēlošana, tad mums ir jābūt cilvēkiem, kuri dod žēlastību. Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību.

Šodien mēs esam nonākuši jau pie piektās no šīm svētībām, kuras mūsu Kungs Jēzus pasludina saviem mācekļiem Kalna sprediķī. Un kā jau mēs pagājušo reizi redzējām, tad Jēzus Kalna svētrunā mums pasludina savas valstības manifestu. Ne tikai kāda ir Dieva valstība, bet kādi ir šīs valstības mantinieki. Un šodien es vēlos ar jums paskatīties uz četrām lietām. Uz šīs svētības izcelsmi, izpausmi, izskatu un iznākumu.

Šī svētība izriet no četrām iepriekšējām svētībām. Mēs varam teikt, ka šī svētība stāv uz iepriekšējo četru svētību pleciem. Šīs svētības ir sakārtotas līdzīgi desmit baušļiem. Pirmie četri no desmit baušļiem runā par mūsu attiecībām ar Dievu. Pēdējie seši – par mūsu attiecībām ar cilvēkiem mums apkārt. Un šī secība ir ļoti svarīga. Vispirms man ir vajadzīgas pareizas attiecības ar Dievu un tikai tad man varēs būs labas attiecības ar manu kaimiņu. Cilvēks, kurš ir žēlsirdīgs ir kāds, kurš ir ieraudzījis sevi kā garīgi nabagu. Tāds, kurš raud un sēro par savu grēku, ir lēnprātīgs un alkst un slāpst pēc Dieva taisnības.

Un šī svētība ir pagrieziena punkts. Es nevaru būt žēlsirdīgs pret citiem, pirms man nav pareizas attiecības ar Dievu. Pirmās četras svētības runāja par mūsu iekšējo cilvēku – kā mēs saskatām sevi Dieva priekšā. Taču tagad, kad mēs nonākam pie piektās svētības, tā sāk izvērsties uz āru un aizskart citus. Katrai no pirmajām četrām svētībām mēs varam atrast pāri otrajās četrās. Tie, kuri savā nabadzībā saskata vajadzību pēc žēlastības, būs tie, kuri parādīs žēlastību citiem. Tie, kuri raud par savu grēku, šķīsta savu sirdi tīru no grēka. Tie, kuri ir lēnprātīgi, ir tie, kuri ir gatavi nest mieru. Un tie, kuri alkst un slāpst pēc taisnības ir gatavi tikt vajāti taisnības dēļ. Un, kad pirmās četras svētības būs īstas manā dzīvē, tad mani dzīvi raksturos žēlsirdība, pazemība, lēnprātība un vajāšanas.

Reliģija, ar kuru Jēzus saskārās bija sekla, viltota un neīsta. Jūdi Jēzus laikā bija lepni, paštaisni un bez iekšējas realitātes. Jēzus teica: "Jūs esat līdzīgi nobaltētiem kapiem, kas no ārpuses izskatās jauki, bet no iekšpuses ir pilni ar miroņu kauliem un visādu netīrību." Arī kad Jānis kristītājs sludināja, viņš teica Mateja 3. nodaļā: "Jūs odžu dzimums, kas jums mācīja bēgt no nākamās dusmības? Tad nesiet pienācīgus atgriešanās augļus. Un neiedomājieties sacīt: mums ir Ābrahāms par tēvu. Jo es jums saku: Dievs no šiem akmeņiem var radīt Ābrahāmam bērnus." Citiem vārdiem, viņiem bija ārējais, taču viņiem nebija nekā iekšpusē, kas liecinātu par patiesu atgriešanos. Nepaļaujies uz savu ārējo piederību kādai reliģijai. Jēzus vienmēr lika uzsvaru uz mūsu iekšējo cilvēku. Tu vari notēlot labu kristieti bez iekšējas realitātes. Un tādi bija Jūdi Jēzus laikā. Viņi bija ārēji tīri, bet iekšā pilni ar miroņu kauliem. Kristietis ir kaut kas, pirms viņš dara kaut ko. Pareizai rīcībai ir jāiziet no sirds, kas ir pareiza Dieva priekšā. Tu nevari izlikties. Tu nevari valkāt masku. Tu nevari būt aktieris. Tas ir burtiski tas, ko vārds liekulis nozīmē. Tas ir aktieris, kurš spēlē lomu. Holivuda meklē aktierus. Dievs nekad nav bijis ieinteresēts mūsu reliģiskajās aktivitātēs, ja mūsu sirds nav pareiza. Tāpēc Amosa 5. nodaļā Dievs saka: "Izbeidziet savus dievkalpojumus, mitieties skandināt man savas dziesmas, es ienīstu jūsu sapulces, jūsu sirdis nav pareizas." Un tas ir tas, ko Dievs vienmēr ir vēlējies redzēt. Mūsu pielūgsmei un kalpošanai ir jānāk no izmainītām sirdīm. Tā ir šīs svētības izcelsme. Tā nāk no patiesas un izmainītas sirds. Tikai tie, kuru sirdis Dievs ir izmainījis būs tie, kuri parādīs žēlastību citiem.

Kad mēs runājam par žēlsirdību, ko mēs ar to domājam? Kas ir žēlsirdība? Pavisam vienkārši, žēlsirdība ir sirds, kas iežēlojas. Tas ir parādīt mīlestību un laipnību kādam, kurš ir nokļuvis neveiksmē. Žēlsirdība ir redzēt kādu izsalkušu un to pabarot, izslāpušu un tam iedot ūdeni, pliku un to apģērbt, slimu un to apmeklēt. Žēlsirdība redz vajadzību un to piepilda. Žēlsirdība ir sirds, kas ir gatava palīdzēt tiem, kuri nevar palīdzēt paši sev. Žēlsirdība ir spējīga iekāpt kāda kurpēs, kurš cieš un sajust, ko otrs sajūt, un atvieglot otru no viņa ciešanām. Žēlsirdība ir būt līdzās tiem, kam sāp, mīlēt atraidītos un būt kopā ar tiem, kuri ir vientuļi. Dievs mums saka, Mihas 6:8: "Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko Tas Kungs no tevis prasa, proti - darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!" Jēkaba 1:27 – "Tīra un neapgānīta kalpošana Dieva Tēva priekšā ir šī: pieskatīt bāriņus un atraitnes viņu bēdās, un pasargāt sevi no pasaules neapgānītu." Žēlsirdība ir rūpēties par bāreņiem, rūpēties par atraitnēm un mīlēt cilvēkus viņu bēdās.

Romiešu kultūrā žēlsirdība tika uzskatīta par vājību. Kāds pazīstams romiešu filozofs žēlsirdību nosauca par “dvēseles slimību”. Romiešu kultūrā žēlsirdība tika uzskatīta par vājību. Žēlsirdība bija zīme, ka tev nebija pietiekami drosmes, lai būtu īsts vīrs. Romieši pagodināja taisnību un drosmi. Romieši bija nežēlīgi. Romiešu kultūrā, kad piedzima bērns, tēvam bija tiesības noteikt vai viņa bērns dzīvos vai nē. Kad bērns tika pacelts gaisā, ja tēvs savu īkšķi vērsa uz augšu, tas bērns dzīvoja. Ja tēvs savu īkšķi vērsa uz leju, viņš tika nonāvēts. Tāpat, ja kādam Romas iedzīvotājam nepatika viņa kalps, viņam bija tiesības viņu nogalināt. Romieši nepazina žēlsirdību. Un tāpēc jūs varat iedomāties mācekļu reakciju, kad Jēzus teica: “Svētīgi ir žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību.” Cik pretstatā ir Dieva valstība ar šīs pasaules valstībām.

Tāpat arī Jūdi Jēzus laikā nepazina žēlastību. Viņi bija kļuvuši neiejūtīgi pret citiem. Viņi bija lepni, paštaisni un pašpietiekami. Jūdaisms Jēzus laikā uzsvēra tiesu un taisnību bez žēlastības. Jāņa 8. nodaļā, kad rakstu mācītāji un farizeji atveda šo sievu, kura bija pieķerta laulības pārkāpšanā un nosvieda viņu pie Jēzus kājām, viņiem neinteresēja šī sieva. Viņi tikai izmantoja viņu, lai atrastu kādu ieganstu pret Jēzu. Mazliet vēlāk, Mateja 5. nodaļā Jēzus saka: "Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāku mīlēt un savu ienaidnieku ienīst." Pirmkārt jau Bībele nesaka, ka tev būs savu ienaidnieku ienīst. Taču farizeji to bija izveidojuši par likumu. “Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā, ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni, jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.” Jēzus saka: “Jūs gribiet būt sava Debesu Tēva bērni? Tad mīliet savus ienaidniekus.” Ja tavs ienaidnieks ir izsalcis – paēdini viņu. Ja tavs ienaidnieks ir izslāpis – iedod viņam dzert. Ja kāds prasa tev iet ar viņu vienu jūdzu – ej divas. Ja kāds grib ņemt tavu kreklu – atdod viņam arī mēteli. Tad jūs būsiet bērni savam Tēvam debesīs. Jēzus mācība bija pilnīgi sveša tiem, kuri viņu dzirdēja. Viņi nebija dzirdējuši neko tādu. Viņiem tika mācīts pastāvēt par savām tiesībām. Pastāvēt par taisnību. Viņiem tika mācība atriebība pret saviem ienaidniekiem. Un Jēzus saka, mīliet savus ienaidniekus. Svētīgi ir žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību.

Un tā nav cilvēciska vērtība. Daudzi domā, ja es būšu labs pret citiem, tad citi būs labi pret mani. Viss labais atnāk atpakaļ. Un tas ir tik ļoti iestrādāts mūsu domāšanā. Ja cilvēki redzēs, ka mēs esam jauki pret viņiem, tad viņi būs jauki pret mums. Ja mēs būsim žēlsirdīgi pret citiem, tad citi parādīs mums žēlsirdību. Taču diemžēl pasaule tā nedarbojas. Tāda domāšana nedarbojās ne Romas kultūrā, ne Jūdaismā, ne arī mūsu sabiedrībā. Mēs varētu teikt, ja tu būsu žēlsirdīgs pret citiem, citi tev uzkāps uz galvas.

Tā nav tīri cilvēciska vērtība. Un vislabākais piemērs tam, ka tā nav cilvēciska vērtība ir Jēzus. Jēzus nāca uz šo pasauli un bija visžēlsirdīgākais cilvēks, kāds jebkad ir dzīvojis. Jēzus nevienam nenodarīja pāri. Jēzus aizskāra slimos un tos dziedināja. Jēzus aizskāra neredzīgo acis un tie redzēja, kurlo ausis un tie dzirdēja. Viņš paņēma bērnus savās rokās un tos mīlēja. Kad farizeji nosvieda šo sievu pie Jēzus kājām un nosodīja viņu, Jēzus teica, es tevi nenosodu, ej un vairs negrēko. Nav bijis neviens cilvēks, kurš ir parādījis vairāk žēlsirdības par Jēzu. Viņš ēda ar muitniekiem un grēciniekiem. Taču ko cilvēki izdarīja ar Jēzu? Viņš bija visžēlsirdīgākais cilvēks, kāds vien kad ir dzīvojis, un jūdi sauca pēc viņa asinīm un pienagloja viņu pie krusta.

Tikai tāpēc, ka tu esi pret citiem žēlsirdīgs nenozīmē, ka citi būs žēlsirdīgi pret tevi. Ja tā būtu cilvēciska vērtība, viņi nekad nebūtu piesituši krustā visžēlsirdīgāko cilvēku. No tiem pašiem cilvēkiem, kuriem Jēzus parādīja vislielāko žēlsirdību, viņš nesaņēma atpakaļ nekādu žēlsirdību. Tas nenozīmē, - ja tu būsi žēlsirdīgs pret citiem, tad citi būs žēlsirdīgi pret tevi. Tas nozīmē, ja tu būsu žēlsirdīgs pret citiem, tad Dievs būs žēlsirdīgs pret tevi. Tā ir šīs svētības izpausme. Tas ir parādīt mīlestību un laipnību kādam, kurš ir nokļuvis neveiksmē. Žēlsirdība saskata vajadzību un to piepilda.

Tagad, kad mēs zinām, kas žēlsirdība ir, paskatīsimies, kā tā izskatās praktiski. Lūkas 10. nodaļā ir attēlota žēlsirdība darbībā, labi zināmajā stāstā par žēlsirdīgo samarieti. Mēs visi zinām šo stāstu, bet es vēlos, ka mēs varētu kopā to izlasīt. Šeit Jēzus mums stāsta līdzību. Līdzība ir laicīgs stāsts ar mūžīgu nozīmi. Lūkas 10:30-37: Tad Jēzus atbildēja un sacīja: "Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja. Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām. Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa. Bet otrā dienā, izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu. Kurš no šiem trim cilvēkiem tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?" Tas atbildēja: "Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja." Tad Jēzus uz to sacīja: "Nu tad ej un dari tu arī tāpat."

Kad Jēzus saka, “kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku” mācekļiem bija uzreiz skaidrs par ko Jēzus runāja. Šis ceļš no Jeruzālemes uz Jēriku ir neauglīgs tuksnesis līdz pat šai dienai. Tur nav nekā uzcelta un tur nekas nedzīvo. Tur nav nekādu dzīvības pazīmju. Un šis ceļš, kas ved lejā ir ļoti grūts un nepārredzams ceļš, tu nevari redzēt, kas ir aiz stūra. Tu tikai vari redzēt to daļu no ceļa, kas tev ir priekšā. Un tā vieta kļuva par galveno vietu, kur slēpās laupītāji. Un, kad kāds ceļoja pa šo ceļu, viņš nebija spējīgs sevi aizsargāt. Laupītāji izleca no aizām un uzbruka garāmgājējiem. Kad Jēzus stāsta šo stāstu, visi zina, par ko Jēzus runā. Visi saprot, ka šis cilvēks ir lielās briesmās. Tā ir ļoti bīstama vieta, kur ceļot. “Un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja.” Viņi uzbruka viņam, atstājot viņu uz nāves robežas, lai viņš tur nomirtu. Ļoti iespējams - asiņojošu, viņš tika atstāts, lai tur noasiņotu. Viņa drēbes paņemtas, visa viņa mantība atņemta. Viņš nav spējīgs vairs sev palīdzēt.

“Bet nejauši (un mēs zinām, ka nekas nenotiek nejauši, Jēzus saka, ka tur gadījās) kāds priesteris, kurš gāja pa to pašu ceļu.” Priesteris bija cilvēks, kurš Vecajā Derībā pārstāvēja cilvēkus Dieva priekšā. Visa viņa dzīve bija saistīta ar kalpošanu Dievam. Priesteris bija kāds, kurš bija pilna laika kalpošanā, lai iestātos par Dieva ļaudīm un pienestu dedzināmos upurus. “Kāds priesteris, kurš gāja pa to pašu ceļu. Un, to ieraudzījis...” Ieraudzījis šo cilvēku, kurš gulēja savās asinīs. Ieraudzījis viņu neveiksmē. “Viņš aizgāja garām.” Bez šaubām viņam bija viegli sevi attaisnot. Viņš bija ļoti aizņemts, viņš ir svarīga persona, viņam bija Dievs darbs darāms. Grieķu valodā ir: “Viņš pagāja garām pa otru pusi.” Šī bija iespēja viņam parādīt žēlsirdību šim cilvēkam, kurš bija nokļuvis nelaimē, taču viņš izvēlējās paiet garām. “Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām.” Levīts būtu bijis kāds, kurš bija palīgs priesterim. Viņš dzīvoja templī un pelnīja savu iztiku kalpojot un palīdzot ar darbiem, kas bija saistīti ap Dieva namu. Un arī šis levīts, ieraudzījis šo cilvēku, pagāja tam garām pa otru pusi. Viņš negribēja iesaistīties. Viņš negribēja nosmērēt savas rokas. Arī viņš pagāja garām.

“Bet kāds Samarietis.” Un tiklīdz kā Jēzus pateica Samarietis, tas uzreiz radīja reakciju viņa klausītājos. Samarietis bija pa pusei jūds, pa pusei Asurs. Jūdi noniecināja Samariešus. Viņi pat nerunāja ar viņiem. Tāpēc, kad Jēzus saka, “bet kāds Samarietis”, tie, kuri klausījās, noteikti gaidīja kaut ko sliktu, kas nāktu no šī samarieša. “Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās.” Pilnīgi pretēja reakcija. Šis vārds “iežēlojās” nozīmē, ka tas aizskāra viņu līdz pat sirds dziļumiem. Viņš nespēja noskatīties uz šo cilvēku, kurš bija sists un aplaupīts un atstāts nomirt. Viņa sirds iežēlojās un viņš apstājās. Kad visi citi pagāja garām, viņš pienāca pie šī cilvēka un noliecās, lai palīdzētu.

“Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu” Viņš upurēja savu apģērbu, lai pārsietu viņa brūces. “Ieliedams tajās eļļu un vīnu” – lietas, kuras maksāja lielu naudu, viņš tās upurēja, lai dziedinātu kādu, kurš bija lielās sāpēs. “Pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa.” Tas nozīmē, ka šim samarietim sākumā bija jānokāpj no sava lopa, un jāiet atlikušais ceļš ar kājām, lai nogādātu šo cietušo drošībā. Viņš nepārstāj upurēties. Žēlsirdība upurējas par citiem. Tikai tāpēc, ka viņa sirds iežēlojās par šo otru cilvēku.

“Bet otrā dienā, izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu.” Tam vienkārši nav gala. Šis samarietis ir pilnībā nodevies palīdzēt šim cilvēkam. Un tad Jēzus jautā šim rakstu mācītājam: "Kurš no šiem trim cilvēkiem tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?" Mums ir teikts, ka viņš, gribēdams attaisnoties, sacīja Jēzum: "Kurš tad ir mans tuvākais?" Es taču nepazīstu visus savus kaimiņus. Un Jēzus viņam, un arī mums, parāda, ka katrs cilvēks, ar kuru mēs saskaramies dzīvē ir mūsu kaimiņš. Tas ir mūsu tuvākais. Tas ir cilvēks, kuram Dievs vēlas, lai mēs parādītu žēlsirdību, tāpat kā šis samarietis. Tas atbildēja: "Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja." Tad Jēzus uz to sacīja: "Nu tad ej un dari tu arī tāpat."

Tā ir žēlsirdība. To nav grūti saprast, to ir tikai grūti izdzīvot. Tas ir tas, kā Jēzus apraksta žēlsirdību. Žēlsirdība noliecas, lai palīdzētu kādam, kuram ir vajadzība. Žēlsirdība iežēlojas par kādu, kurš ir nonācis nelaimē. Žēlsirdība apstājas. Tā noliecās. Tā apsien brūces. Tā samaksā. Žēlsirdība ir laipna, tā nemeklē savu labumu. Tā panes visu, tic visam, ceram visam. Žēlsirdība nekad nebeidzas. Žēlsirdība izplūst no mīlestības. Mīlestība ir lielāka par žēlsirdību. Kāpēc Dievs ir par mums apžēlojies? Tāpēc, ka Viņš mūs mīlēja. Efeziešiem 2:4: "Bet Dievs, bagāts būdams žēlastībā, Savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis." Aiz žēlsirdības stāv mīlestība. Un mīlestība ir lielāka par žēlsirdību. Žēlastībai ir nepieciešama problēma, bet mīlestībai problēmu nevajag. Dieva Dēls mīl Tēvu un Dievam nav nepieciešama apžēlošana. Žēlsirdība ir dziedinātājs un mīlestība ir draugs. Taču tev nevar būt žēlsirdība bez mīlestības.

Un es vēlos jums iedod trīs jomas, kurās mēs varam būt žēlsirdīgi. Pirmkārt, mēs varam būt žēlsirdīgi ar mūsu vārdiem. Kāds, kurš ir žēlsirdīgs runā žēlsirdīgus vārdus. Ne tikai laipnus vārdus, bet vārdus, kas paceļ un iedrošina citus. Efeziešiem 4:29 ir teikts: “No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, bet tikai krietnas runas, kas draudzi ceļ un nes svētību klausītājiem.” Bībele saka, ka mēs ar saviem vārdiem varam celt draudzi. Mēs varam runāt žēlastības vārdus, kas būs par svētību citiem. Salamans Mācītājs 10:12: "Vārdi, kas nāk no gudrā mutes, ir tīkami, bet muļķa lūpas aprij viņu pašu." Salamana Pamācības 12:18: "Kas paradis neapdomīgi runāt, nereti iedur kā ar zobenu, bet zinīga cilvēka valoda ir kā dziedinātājas zāles." Mēs varam būt žēlsirdīgi cilvēki, runājot žēlsirdīgus vārdus.

Bībele saka, lai mēs runājam patiesību mīlestībā. Un vislabākais piemērs tam ir Jēzus. Jēzus vienmēr runāja patiesību mīlestībā. Taču Jēzus teica diezgan skarbus vārdus. Bija cilvēki, kuriem Jēzus teica: “Jūs muļķi un aklie.” Jēzus teica, ka būs cilvēki, kuriem viņš pateiks: “Ejiet nost no manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem” Jēzus teica jūdiem: “Jūs esat no sava tēva velna. Jūs griba ir piepildīt sava tēva kārības. Jūs esat grēka vergi.” Kad liels ļaužu pūlis sekoja Jēzum, viņš apgriezās un teica: “Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis. Kas nenes savu krustu un neseko Man, tas nevar būt Mans māceklis.” Un cilvēki beidza sekot Jēzum, tūkstošiem. Jēzus teica, Mateja 10. nodaļā: "Bet, kas Mani aizliegs cilvēku priekšā, to Es arīdzan aizliegšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu." Cilvēki gāja prom, kad Jēzus sāka tā runāt. Un mēs varētu domāt, Jēzu, ko tu dari? Tu aizbiedēsi visus cilvēkus! Vai Jēzus runāja patiesību mīlestībā? Vai Jēzus runāja žēlastības vārdus vai nosodības vārdus? Jēzus runāja žēlastības vārdus. Jēzus runāja patiesību mīlestībā. Kā tas var būt? Nav lielākas mīlestības izpausmes, ko tu vari darīt kā kādam pateikt patiesību. Tas ir tas kā mīlestība darbojas. Tā nav mīlestība atstāt cilvēkus tumsā. Un kad Bībele saka “runājiet patiesību mīlestībā”, tas nerunā tikai par veidu, kā mēs to pasakām, bet par mūsu motīvu. Katru reizi, kad Jēzus pateica cilvēkiem patiesību, lai cik skarba tā nebūtu, Jēzus motīvs bija kāds? Mīlestība. Jo mīlestība vienmēr runā patiesību. Vai tu runā patiesību, vai tu slēp patiesību. Kāpēc? Jo Jēzus runāja patiesību. Jēzus zināja, ka patiesība šķeļ pirms tā vieno. Jēzus zināja, ka tā daudzus aizvainos. Jo nav lielākas mīlestības izpausmes kā runāt patiesību. Un Jēzus motīvs vienmēr bija mīlestība.

Otrkārt, mēs varam būt žēlsirdīgi ar mūsu darbiem. Ne tikai ar mūsu vārdiem, bet arī ar mūsu darbiem. Un tas ir tas, ko mēs redzējām šajā stāstā par žēlsirdīgo samarieti. Žēlsirdība ne tikai runā, tā apstājas, uzloka piedurknes, noliecās un pieceļ to, kurš ir nokritis. Žēlsirdība apmeklē slimos, pabaro izsalkušos, gādā par nabagiem un rūpējas par bāreņiem. Kā tu vari šodien parādīt kādam žēlastību? Vai tu zini kādu, kam ir bēdas? Vai tu zini kādu, kurš ir nonācis grūtībās? Jēzus teica šim rakstu mācītājam: “Nu tad ej un dari tu arī tāpat.” Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību.

Un treškārt, mēs varam būt žēlsirdīgi ar mūsu liecību. Vislielākais žēlsirdības darbs, kādu mēs varam darīt, ir dalīties Evaņģēlijā. Nav nekā žēlsirdīgāka, ko mēs varētu darīt. Viss cits, ko mēs darām, atvieglina cilvēku tikai uz īsu brīdi. Mēs varam apģērb cilvēku, mēs varam viņu paēdināt, taču, ja mēs nedalāmies ar vienīgo vēsti, kas spēj izglābt viņu dzīvību, mēs tikai aizsūtam viņus apģērbtus un paēdinātus uz elli. Vislielākā cilvēku vajadzība ir glābšana caur Jēzu Kristu. Visnežēlīgāka lieta, ko mēs varam darīt ir atturēt Kristus evaņģēliju no cilvēkiem. Tā ir mūsu draudzes misija. Tas ir mūsu draudzes aicinājums. Citas misijas mums nav. Jēzus teica: “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.” Dievs mums ir pavēlējis mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Un vislielākais veids, kā mēs varam mīlēt Dievu un savu tuvāko ir daloties ar vienīgo vēsti, kas spēj izglābt viņu dvēseli. Un mēs zinām, kurš ir mūsu tuvākais. Tas ir katrs cilvēks, kuru mēs sastopam. Tie ir cilvēki, kuriem mēs paejam garām uz ielas. Tie ir cilvēki, ar kuriem mēs strādājam. Tie ir radinieki mūsu ģimenē. Tas ir katrs cilvēks, ar kuru mēs saskaramies, vai mēs viņus pazīstam, vai nē. Vai tu mīli savu tuvāko?

Šī svētība atšķiras no pārējām ar to, ka tā beidzas tāpāt kā tā sākas. Visās iepriekšējās svētībās mēs redzējām pretējas lietas. Ja tu būsi garā nabags, tu kļūsi bagāts. Ja tu raudāsi, tu tiksi mierināts. Taču šī svētība beidzas tāpat kā tā sākas. Un šajā svētībā mums ir trīs soļi. Pirmais, - kad Dievs parāda mums žēlastību glābšanā. Tad mēs parādam žēlastību citiem. Un, visbeidzot, Dievs izlej vēl vairāk žēlastības pār mums tāpēc, ka mēs esam bijuši žēlsirdīgi pret citiem.

Kad Jēzus mācīja saviem mācekļiem lūgt, Mateja 6. nodaļā, viņš saka, 12. pantā: “Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos. Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos.” Šeit mums ir nosacījums. Ja būs kaut kas viens, tad sekos kaut kas cits. Ja (tas ir nosacījums), jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs arī jums nepiedos. Un tas, ko Jēzus saka, ir ja mēs, kas esam Viņa valstībā nepiedosim viens otram, tad Dievs saka, ka Viņš nepiedos mums. Jēzus šeit nerunā par mūsu glābšanu. Ja mēs esam patiesi glābti, tad visi mūsu grēki tika piedoti tanī brīdī, kad mēs ienācām Viņa valstībā. Un kaut arī tas neietekmē mūsu glābšanu, tas ietekmē mūsu attiecības ar mūsu Debesu Tēvu.

Dievs var neuzklausīt mūsu lūgšanas pirms es piedodu un izlīgstu ar savu brāli. Ja es biju sastrādājis kādus nedarbus, tas ietekmēja manas attiecības ar tēti, kamēr es nepazemojos un neatvainojos. Es vēl joprojām biju dēls savam tēvam, taču mūsu attiecības bija ietekmētas. Un tāpat ir ar mūsu Debesu Tēvu. Taču, kad mēs esam tie, kuri ir saņēmuši Dieva žēlastību un piedošanu, un beznosacījumu mīlestību, tad mēs būsim tie, kuri spēs parādīt žēlastību citiem. Un, jo vairāk mēs parādām žēlastību citiem, jo vairāk Dievs atvērs debesu vārtus un izlies savu žēlastību pār mums. Svētīgi žēlsirdīgi, jo tie saņems žēlastību.